Festivāla atklāšanas koncerts notika 16. septembrī, kad bijušajā Pēnemindes spēkstacijā, kur tagad iekārtots vēstures un tehnikas muzejs, savu jauno programmu prezentēja Baltijas jūras filharmonijas orķestris Kristjana Jervi vadībā. Programma "Pusnakts saule", kurā ievīti fragmenti no Žana Sibēliusa Otrās simfonijas, Igora Stravinska "Ugunsputna", Georga Pelēča "Concertino bianco" lēnās daļas un Arvo Perta "Da pacem Domine", tika veidota kā rituāls ar savu dramaturģiju, elektronikas, gaismas un horeogrāfijas caurvijumiem, ļaujot mūziķiem arī radoši izpausties, improvizēt, brīvi pārvietoties pa skatuvi, pakāpeniski iesaistot arī publiku. Ar apbrīnojamu veiklību visu šo procesu vadīja Kristjans Jervi ar savām neierobežotajām kustību spējām, žonglējot ar rokām, ķermeni un šamaņu bungām un enerģētiski uzlādējot gan sevi un mūziķus, gan klausītājus.
Pēc koncerta uz Īsu brīdi izdevās pārtvert arī diriģentu Kristjanu Jervi, lai pajautātu cik daudz kreklu viņš nomainījis starp mēģinājumiem un koncertu: "Nomainu diezgan daudz! Visvairāk pēc koncertiem, jo pēc tiem esmu pavisam slapjš. Un pēc tāda koncerta kā šis ir tik labi palikt pavisam slapjam un burtiski dabūt no sevis ārā visu. Jūtu, ka tas ir gandrīz vai terapeitiski, jo tas, ko mēs cilvēkiem dodam, ir mīlestība, prieks un emocijas – to mēs cenšamies dot viens otram kā orķestris. Ja šis prieks nozīmē, ka mums ir jādod no sevis sviedri, tad pat šie sviedri ir pilni mīlestības! Es uzskatu, ka spēlēt šādu šamanisku programmu ir tāpat kā ieskatīties nākotnē, tas ir kā dzīvesveids, līvu dzīvesveids. Tā mazā zemes daļa Dienvidigaunijā un Ziemeļlatvijā, kur notiek maģija."
Vaicāts, kurš ir tas brīdis koncertā, kad arī publika sāk aktīvi iesaistīties, Kristjans Jervi saka tā: "Publikai jāaizmirst par domāšanu! Kad cilvēki aizmirst par to, kādiem viņiem būtu jābūt, kādu masku viņi nēsā un tēlu rada, tad viņi kļūst īsti. Un to šis orķestris arī dara – izceļ no cilvēka viņa īsto dabu. Tas ir mūsu svarīgākais mērķis. "Baltijas filharmoniķi" ir kā dzinējs, kas izceļ cilvēka īsto dabu."
Par to, cik noderīga ir šāda neparasta pieeja mūzikai un kas piesaista tieši šim, "Baltic Sea Philharmonic" orķestrim, stāsta trīs no pavisam septiņiem šogad spēlējošajiem latviešiem: vijolnieces Diāna Reimane un Amanda Rūta Vieško, kā arī mežradznieks Mikus Runka.
"Šim orķestrim ir gluži cits tēls un atmosfēra… Pirmkārt, enerģija, ko uzdod mūsu diriģents Kristjans, ir neizmērojami liela, tā ir milzīga! Mēs visi to uzsūcam tik daudz un plaši, ka paši spējam uz skatuves tik ļoti daudz dot – interpretēt un izpildīt skaņdarbus kā nekad iepriekš," sajūsmu neslēpj vijolniece Diāna Reimane.
"Kristjans mūs tik ļoti iedvesmo – viņš runā par dažādām pasaules problēmām; saprotam viens otru aizvien labāk. Manuprāt, arī Baltijas valstis šādi satuvinās savā starpā, it īpaši jaunieši, kuri spēlē šajā orķestrī, – dalāmies katrs savā pieredzē un sajūtās par apkārt notiekošo un vienmēr esam ļoti priecīgi, viens otru atkal ieraugot kārtējā projektā. Esam kļuvuši par ļoti labiem draugiem un sazināmies arī ikdienā."
""Baltijas jūras filharmonijā" spēlēju jau četrus gadus, un tā ir ļoti svarīga manas muzikālās dzīves sastāvdaļa: šis nav kurš katrs orķestris, te ir savi interesantie aspekti un atmosfēra, kāda citur nav izjusta. Cilvēki ir draudzīgi, atvērti, enerģiski, ieinteresēti tajā, ko viņi dara, un to var just spēlējot – to var just uz skatuves, to var just koncertos," atzīmē vijolniece Rūta Amanda Vieško.
Mežaradznieks Mikus Runka: "Šajā orķestrī spēlēju jau desmit gadus, un te ir ļoti daudz man tuvu draugu – arī mana draudzene spēlē šajā orķestrī, viņa ir pianiste.
Muzicēšana šajā orķestrī nav darbs – tas ir aicinājums. Esam projektu orķestris, un tie, kuriem šeit nepatīk, vairs nebrauc. Bet tie, kuriem patīk, te atgriežas. Kristjans vienmēr grib vairāk iesaistīt publiku – lai nav klasiskais koncerts divās daļās: pirmajā spēlē miniatūru vai uvertīru, tad koncertu, un otrajā daļā skan liels darbs. Mums tas viss ir sajaukts kopā un ir ļoti interesanti."
Vaicāts, vai reizumis negribas kārtīgos klasikas skaņdarbus nospēlēt arī oriģinālvariantā, Mikus atbild noraidoši: "Man ir pilnīgi pretēji: līdz ar to, ka ikdienā strādāju Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, "Baltijas jūras filharmonija" ir kā svaigs gaiss – kaut kas, kas padara darbu interesantāku."
Diāna Reimane teic: "Šis ir nozīmīgākais punkts manā līdzšinējā karjerā: sākot spēlēt šajā orķestrī, mainījusies gan mana izpratne par mūziku, gan tas, kā pati spēlēju vijoli. Šobrīd man ir 26 gadi, un, ejot cauri visam šim procesam, savu vijoļspēli esmu attīstījusi tik labi, lai startētu arī citos orķestros – šobrīd esmu otro vijoļu koncertmeistara vietniece Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Vēl man ir stīgu kvartets "Berči". Man patīk, ka varu dalīties ar "Baltijas jūras filharmonijā" gūto pieredzi arī citās savās darbavietās un iedvesmot cilvēkus ar to, ko esmu novērojusi šeit – kā darbojas Kristjans un visi cilvēki kopā. Tas ir palīdzējis gan ansambļa spēlē, gan individuāli."
Ūzedomas festivāla atklāšanu ar savu klātbūtni un apsveikuma vārdiem pirms koncerta pagodināja arī Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura intervijā "Klasikai" atzīst: "Svarīgi, ka Latvija ir uz muzikālās skatuves Vācijā.
Ir svarīgi, ka Latvija ir ne tikai uz politiskās skatuves, kas šobrīd ir saprotami kara dēļ, bet var piedāvāt ļoti daudz arī no savas bagātās kultūras. Ūzedomas mūzikas festivāls trīs nedēļu garumā ir fantastisku iespēja vācu publikai dzirdēt Latvijas mūziku, un brīnišķīga iespēja pašai Latvijai parādīt to, cik bagāta ir tās kultūra un cik augstvērtīgi profesionāļi ir mūsu mākslinieki.
Man kā Latvijas vēstniecei Vācijā ir patīkami, ka Vācijā ir ārkārtīgi daudz latviešu mūziķu: Berlīnē, Leipcigā, Štutgartē, Hamburgā... Tas tikai liecina par augsto profesionalitāti. Ūzedomas festivālā vāciešiem ir ko klausīties un baudīt! Šogad ir daudz zīmīgu datumu: Ūzedomas festivāls svin trīsdesmit, mūsu Dziesmu svētki – 150. jubileju, bet Latvijas valsts atzīmē 105. gadskārtu. Šis gads ir īpašs Latvijai Vācijā."
Vaicāta, vai nākot uz festivālu, bijusi informēta, kas koncertā varētu sagaidīt, vēstniece teic, ka pārsteigumu nav bijis: "Piedalījos jau festivāla sagatavošanā – biju gan preses konferencē, gan arī tikāmies ar tā organizētājiem Berlīnē. Vēstniecība piedalās šī festivāla organizēšanā – tā ka esam mazliet roku pielikuši, lai šeit viss izdodas."
Vai gaidas apstiprinājušās par visiem simt procentiem? "Pilnīgi noteikti! "Baltijas jūras filharmoniķus" klausījos pirmoreiz, jo tad, kad viņi ar šo programmu bija Berlīnē, uz koncertu diemžēl netiku. Šis bija fantastisks festivāla atklāšanas koncerts," atzīst vēstniece.
Klausītāju rindās arī Inese Lūsiņa no laikraksta "Diena", un dažus savus iespaidus viņa atklāj arī "Klasikai": "Te ir ļoti jauka vieta gan mūzikai, gan atpūtai! Ir brīnišķīgi silts un maigs laiks – sajūta ir kā kaut kur dienvidos – nav Baltijas jūras rudenīgā skarbuma, un mūzika ir ļoti interesanta. Es varbūt šobrīd neizteikšos par latviešu mūziķiem un latviešu muzicēšanu, ko mēs ļoti labi zinām, un būtu vēl daudz mūziķu, ko šeit parādīt – varētu šo festivālu divreiz garāku taisīt! – bet mans ārkārtīgi milzīgais saviļņojums bija par Kristjana Jervi vadīto atklāšanas koncertu, kurā muzicēja orķestris "Baltijas jūras filharmonija", kurā spēlē arī septiņi latviešu mūziķi. Rekordiste gan ir Igaunija – laikam tāpēc, ka igauņu diriģents – veseli 27 mūziķi. Esmu dzirdējusi viņu koncertus gan šeit, Ūzedomas festivālā pirms 10 vai vairāk gadiem, gan arī Latvijā – kad viņi devušies turnejās. Bet šis pārspēja visus iepriekšējos… Tas, kā skan Sibēliuss, Pelēcis, Arvo Perts, Stravinska "Ugunsputns" un vēl arī paša Kristjana Jervi un orķestra mūziķu skaņdarbi – kā tie tikuši pārkomponēti, ko izdarījis Kristjans Jervi – vienā lielā, kopīgā skaņdarbā, kas gāja kā vairāki viļņi ar vairākām kulminācijām…
Tik dažādi stili, tik dažādas estētikas, bet tas viss bija savienots ļoti vienotā veselumā ne tikai ar dziļu domu, bet arī ar ārkārtīgi spēcīgu šamanisku pieeju – mežonīgu, dzīvniecisku enerģiju, atraisot klasiskajā mūzikā lietas, ko parasti gribam piefrizēt. Šeit bija viss kā no pirmatnējiem avotiem – tāds nenogludināts. Tas bija rituāls, kurā mēs visi piedalījāmies.
Teikt, ka tā bija klasiskā mūzika ar rokmūzikas enerģiju, kā mēs parasti sakām, šajā gadījumā būtu ļoti primitīvi pateikts, jo šeit ienāca somu senvēsture caur Sibēliusu, igauņu senvēsture un tāda mīlestība pret mūziku, dabu, dzīvi un dzīvību – tas viss bija šeit iekšā tādā lielā kodā un varenā viļņojumā! Un vēl blakus esot mūsu Baltijas jūrai, kas arī ir dabas varenības aspekts – tas viss bija tik ļoti, ļoti sasaistīts kopā… Gribētu, lai tieši ar šo programmu šis orķestris atbrauktu arī uz Latviju."
Kopā ar Inesi Lūsiņu apmeklējām arī nākamās dienas koncertu Ālbekas baznīcā, kur vajadzēja būt Marinai Rebekai. Slimības dēļ viņa diemžēl uz festivālu neatbrauca, bet rīkotāji atrada cienīgu alternatīvu – tika uzaicināts ilggadējais festivāla draugs, lietuviešu čellists Dāvids Gerings, kurš dziesmas dziedāja bez vārdiem uz sava čella.
Līdz ar to, ka grāmatas formātā nule iznākušas viņa dzīves atmiņas, ar dažām epizodēm no tās klausītāji tika iepazīstināti arī šajā koncertā. Moderators bija grāmatas līdzautors, muzikologs un laikraksta "Frankfurter Allgemeine Zeitung" mūzikas redakcijas vadītājs Jans Brahmans, kurš jau vairāk nekā 20 gadus saistīts arī ar Ūzedomas festivālu, būdams tā mākslinieciskā satura veidotājs.
Starp citu, apbrīnojamas ir Brahmana kunga lieliskās zināšanas arī latviešu mūzikas vēsturē. Taujāts, vai to var attiecināt uz visām festivāla koncertprogrammām, viņš atbild apstiprinoši: "Jā, ar Baltijas jūras reģiona mūziku festivāls nodarbojas jau vairāk nekā divdesmit gadus. Latviju mēs jau prezentējām 2010. gadā, un tagad to darām atkārtoti. Ar festivālu esmu saistīts jau divdesmit piecus gadus, un šī tēma mūs tiešām interesē. Uz katru valsti noteikumi attiecas vienādi: gan uz lielajām valstīm – Poliju un Vāciju, gan uz Latviju – visām pienākas trīs nedēļas. Jo mūzikas vēsture ir tik bagāta, ka gribam ar to iepazīstināt vācu publiku."
Vai strādājot pie Latvijas programmas, viņu kaut kas pārsteidza? "Domāju – tā ir latviešu mūzikas daļa, kas attiecas uz folkloru. Tāpēc pie mums brauc "Saucējas", Valdis Muktupāvels ar dūdām un mutes ermoņikām, arī Julgī Stalte ar līvu mūziku. Tas ir kas tāds, ko šeit zinās vien retais, un tā mums būs pārsteidzoša krāsa."
Tikām Ūzedomas festivāla direktors (jeb kā vācieši saka – intendants) Tomass Hummels intervijā "Klasikai" atklāj, kas viņaprāt ir festivāla ilgdzīvošanas noslēpums, ar ko viņš konsultējas, lai ikreiz izveidotu tik daudzpusīgu programmu, kuri viņam pašam ir mīļākie žanri, kā arī atklāj to, kā šo gadu laikā mainījušies festivāla uzdevumi un mērķi.
Atbildot uz jautājumu, kas viņaprāt ir festivāla ilgdzīvošanas noslēpums, saka tā: "Brīdī, kad nolēmām festivāla fokusu likt uz Baltijas jūras reģionu, bija iespēja attīstīt arī šīs vietas muzikālo vēsturi un kultūrvēsturi, kā dēļ mūs arī dēvē par Baltijas jūras pjedestālu.
Tā kā pēdējo 20 vai 30 gadu laikā šī reģiona valstīs daudz kas ir mainījies, cenšamies atgriezties pie katras no tām atkārtoti. Protams, mūsu regulārie partneri, kas sniedz atbalstu jau daudzus gadus, arī uzticamā publika no visas Vācijas, arī no Polijas un arī no citām valstīm, regulāri šurp brauc arī tūristu grupas no Šveices, tāpēc es teiktu, ka mēs pastāvīgi aizraujam cilvēkus ar to, ko mēs šeit darām."
Un kas ir viņa galvenais konsultants, lai ikreiz taptu tik daudzpusīga programma? "Tas ir dramaturgs Jans Brahmans, ar kuru jau 20 gadus strādājam kopā. Viņš ir arī laikraksta "Frankfurt Allgemeine Zeitung" mūzikas redakcijas vadītājs ar sakariem visā Eiropā. Viņš piedalās visos lielākajos festivālos, piemēram, Zalcburgā, Baireitā, Lucernā vai Bergenas festivālā. Viņš arī daudz ceļo pa Baltijas valstīm, un šajā ziņā mēs, protams, varējām izveidot ļoti labu tīklu. Protams, ceļoju arī es pats – šogad vien daudzkārt esmu bijis Baltijā, tāpēc vienmēr atpazīstam un meklējam aktuālākās tendences un cenšamies tās īstenot šeit, mūsu festivālā.
Līdz ar to, ka Latvija festivāla centrā ir jau otro reizi, centāmies atrast citus saskares punktus. Proti, mūsu fokuss ir uz Dziesmu svētku 150. jubileju – šī jūsu tradīcija ir tik aizrautīga!
Dziedāšanas svētkus esmu piedzīvojis arī Igaunijā pirms pandēmijas – visa pilsēta bija ar to pārņemta. Tas pats arī Rīgā: visi cilvēki iziet ielās, dziedot dodas gājienā. Dzied divdesmit tūkstoši, kurus klausās divsimt tūkstošu publika – nekur pasaulē nekas tāds nav sastopams. To ir svarīgi zināt Vācijā."
Vaicāts, kāds viņam pašam ir mīļākais žanrs, Tomass Hummels atbild: "Tā kā esmu komponista Bertolda Hummela dēls un esmu uzaudzis mājā, kurā viesojies gan Karls Orfs, gan Volfgangs Rīms, Štokhauzens un Hence, mēģināju to turpināt arī savā profesionālajā dzīvē.
Kad pirms 30 gadiem dibināju šo festivālu, man bija svarīgi, lai skanētu ne tikai mirušu, bet arī dzīvu komponistu mūzika – lai mēs viņus varētu prezentēt arī festivālā. Tādā veidā pie mums bijis gan Pendereckis, gan Pēteris Vasks, Arvo Perts un vēl daudzi citi interesanti komponisti.
Uzskatu, ka tā mēs tikai bagātinām gan festivālu, gan šejienes cilvēkus."
Visbeidzot, vai festivāla uzdevumi un mērķi ir tie paši, kas sākumā? "Protams, mēs vēlamies, lai cilvēki šeit labi pavada laiku un vienlaikus saņemtu pietiekami daudz jaunas un interesantas informācijas – lai viņi būtu gatavi atvērties jaunām, nezināmām un nekad nedzirdētām lietām. Esam priecīgi, ka mums izdevies uzrunāt tādu auditoriju, kas to pieņem un nāk uz koncertiem atkal un atkal."
18. septembra vakarā Banzinas viesu mājā pašā jūras krastā notika grupas "Altera Veritas" koncerts, kurā Anda Eglīte, Ieva Mežgaile, Andis Klučnieks un Artūrs Noviks ar savām neparastajām skaņu kaskādēm rosināja klātesošos ne tikai uz klausīšanos un skatīšanos, bet arī, iespējams, brīnīšanos, ko šī četrotne no saviem instrumentiem spēj izvilināt… Mūzika, kas Latvijā jau skanējusi, vācu publikai tika prezentēta kā "Vinetas sapņi", uzsverot tās asociatīvo dabu un mītisko nozīmi, lai gan katram skaņdarbam savs ierosmes avots no komponistu Ērika Ešenvalda, Santas Ratnieces, Valda Zilvera, Kristapa Pētersona un Gundegas Šmites puses.
"Altera Veritas" Ūzedomas festivālā piedalās otro reizi. Andis Klučnieks stāsta, ka bijuši šeit 2010. gadā: "Bet tas bija tik ātrs ekspromts – ielidojām, atlidojām, nospēlējām un prom atkal bijām... Atmiņas un sajūtas par to ir ļoti jaukas. Šeit atgriezties ir ļoti patīkami, taču visu iepazīstam itin kā no jauna. Uzņemšana ir ļoti jauka un atmosfēra – lieliska."
Mūzika, ko ansamblis atvedis uz festivālu, nav no vieglajām. Kā ir atgriezties pie skaņdarbiem, kas radušies samērā sen? Tie ir moderni, ar eksperimentālu valodu, tomēr tapuši pirms 18 un 20 gadiem. "Acīmredzot vēl joprojām mums pašiem ir interesanti," prāto Anda Eglīte. "Paši esam mainījušies, mums arī pievienojies jauns mūziķis – Artūrs Noviks. Līdz ar to skaņdarbi skan savādāk. Tāpēc mums visiem ir interesenti. Un kas tad vispār ir 20 gadi skaņdarbam?"
Lai gan programma nav bijusi no vienkāršajām, publika to uzņēmusi fantastiski: klausītāji burtiski elpojuši vienā ritmā ar mūziķiem. "Tas mums pašiem bija pārsteigums, jo tik atsaucīga publika Vācijā mums nav bijusi," atzīmē Ieva Mežgaile.
"Vācijā esam bijuši vairākkārt, ne vienmēr sadarbība ar publiku bijusi viegla, taču šeit bija fantastiski. Man ļoti patika, kā teica viena kundze: tik daudz interesantu skaņu – neteikšu, ka bija viegli, bet man bija tik interesanti! Paldies jums par to visu! Un mums liels prieks par to."
Vaicāti, kas ir nosaukuma "Vinetas sapņi" autors, Artūrs Noviks paskaidro, ka tie bijuši festivāla organizatori: "Mēs paši bijām pārsteigti – tikai tad, kad atbraucām, uzzinājām, kāds būs koncertprogrammas nosaukums."
Mūziķi slavē festivāla rīkotāju prasmi visu noorganizēt līdz sīkākajām detaļām, kā arī lielisko komunikāciju: visi jūtas šeit ļoti gaidīti. Slavenā vācu kārtība esot ļoti organizēta, neuzbāzīga, ļoti skaidra un sakārtota – viss esot saprotami, tāpēc esot viegli gan spēlēt, gan vienkārši uzturēties – nav pārsteigumu, kas traucētu.
Neparastais jūras tuvums – ap desmit metriem – vedina uz asociācijām par mazu delfināriju; zāle ir ļoti patīkama un tās izmērs – izcili piemērots tieši šādai mūzikai, ko piedāvā "Altera Veritas", un publikai, kura šo interesanto saskaņu izbaudījusi.
Bet turpinājumā – par "Trio Fabel" jeb Annu Gāgani, Kristapu Bergu un Lindu Leini, kuri burtiski spridzināja Mellentīnas baznīcas velves 19. septembra koncertā ar savu enerģijas jaudu, dzīves un mūzikas prieka devu, kas tika izlaista ar Bēthovena un Brāmsa, kā arī latviešu komponistu Ērika Ešenvalda un Georga Pelēča taktīm. Muzicēt sev un klausītājiem par prieku – tāds varētu būt "Trio Fabel" moto, ko viņi apliecināja arī pēckoncerta sarunā.
"Trio Fabel" Vācijā uzstājies ļoti daudz. Kas raksturīgs tieši Ūzedomai? "Tas, ka Latvija šogad ir uzmanības centrā, – mums ir liels gods šeit pārstāvēt Latviju un latviešu mūziku! Atverot festivāla programmiņu, redzam ļoti daudz pazīstamu seju – nu, kā tas nākas, ka mēs visi pēkšņi esam uz vienas salas! Tas ir liels gods un prieks," uzsver Anna Gāgane.
Kristaps Bergs: "Man pašam īpaša bija pastaiga gar jūru, jo šogad pie Baltijas jūras esmu bijis maz. Ar Annu bijām peldēties, notiek latviešu festivāls – izcili jauki! Kas gan vēl vajadzīgs!"
Koncertā nepārprotami bija jūtams, ka mūziķiem patīk kopā spēlēt. Arī ideja – sākt un noslēgt ar latviešu mūziku, pa vidu drosmīgi atļaujoties nospēlēt hrestomātiskus vācu darbus, trāpījusi simtniekā.
Kristaps Bergs: "Šo programmu jau esam spēlējuši daudzās vietās, tāpēc jūtamies ļoti brīvi – šķiet, esam iegājuši tādā fāzē, ka vienkārši paļaujamies, improvizējam. Protams, spēlējam to, kas rakstīts notīs, bet atļaujamies darīt to, ko konkrētajā brīdī jūtam. Es personīgi no tā "ķeru kaifu". Tur vairs nav ko piebilst!"
Mūziķi arī smej, ka mēģinājumā strādājot kopā kā jau mēģinājumā, bet uz skatuves pēkšņi sākot eksperimentēt – visu laiku ir kādi pārsteigumi! Lai arī cik daudz un ilgi kopā muzicējuši, vienalga – ir kas tāds, ar ko viņi cits citu aizrauj. Protams, muzikālie pārsteigumi nebūtu tik patīkami, ja viņu starpā nevaldītu pilnīga uzticība: "Tā kā esam kopā spēlējuši daudz, jūtamies brīvi viens ar otru, tāpēc arī ļaujamies pārsteigumiem un spējam reaģēt."
"Parasti savas koncertprogrammas vadām, taču šoreiz – salīdzinoši maz, jo programmiņa bija tik ļoti labi sagatavota, ka daudz ko vairs nevajadzēja piebilst. Bet mēs ļoti labprāt runājam ar publiku – īpaši tad, ja tā nav milzīga koncertzāle un cilvēki sēž tuvāk," uzsver Linda Leine. "Manuprāt,
tas šobrīd ir viens no svarīgākajiem aspektiem – runāt ar publiku, iedrošināt klausītājus ar mums komunicēt, nākt pēc koncertiem ar mums parunāties, nākt uz nākamajiem koncertiem. Lai cilvēki saprot, ka mums ir arī balss – ka esam parasti, normāli cilvēki, nevis statujas, kuras skaistās kleitās uznāk uz skatuves un atsvešināti spēlē koncertus.
Man liekas, tā šobrīd ir zināma problēma, un tas ir mūsu uzdevums – mūziku, mūzikas valodu un mūs pašus pietuvināt cilvēkiem. Tad arī uz koncertiem vairāk nāks arī jauni cilvēki."
Linda Leine: "Ar publiku runāt pēc koncertiem ir ļoti interesanti – mums pat bijuši gadījumi, ka tiekam aicināti vēlreiz nospēlēt tieši latviešu tautasdziesmas – cilvēki bija ļoti aizkustināti, daudzi pat bija asarās, dzirdot latviešu tautas mūziku, un viņi to gribēja dzirdēt vēl un vēl.
Šodien, atskaņojot Pelēci, man likās, ka esam baznīcā – mūzikai rodas vēl kāds lielāks svētums. Man liekas, ka Georgs būtu par to priecīgs, es viņam noteikti rīt rakstīšu e-pastu un teikšu – mēs atkal atskaņojām jūsu darbu!
Ir jauki, ka festivāla rīkotāji koncertus organizē dažādās vietās – ne tikai lielajās koncertzālēs, un ja vēl uz baznīcu tiek atvests tik brīnišķīgs instruments kā šis – vairāk es kā pianiste nevaru vēlēties!"
Tikām Annai Gāganei jau pēc divām dienām sākas lielā tūre ar Liepājas Simfonisko orķestri. Kas palīdz pārslēgties? "Redzēs, vēl neesmu pārslēgusies. Droši vien kofera kārtošana un laiks debesīs – lidojot un pārdomājot notiks pārslēgšanās uz nākamo programmu, uz Mocartu."
Ūzedomas festivāls turpināsies ar krāšņu latviešu mūziķu parādi vēl līdz 7. oktobrim: te uzstāsies "Schola Cantorum Riga", pianists Georgijs Osokins, čelliste Magdalēna Ceple, ērģelniece Vita Kalnciema, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Ints Dālderis, klavieru kvartets "Rix", jauniešu koris "Balsis", folkloras kopa "Saucējas", Julgī Stalte, Valdis Muktupāvels, džeza kvintets "Dream Teller", Egils Siliņš. Festivāls noslēgsies ar Elbas filharmonijas orķestra koncertu, kad diriģenta Miko Franka vadībā skanēs arī Jāzepa Vītola simfoniskais tēlojums "Līgo".
