Ilga Auguste: Kāda tev, Reini, ir šodien sajūta, atgriežoties LNSO kādreizējās mājās – Latvijas Radio, kur tomēr aizritējis tik daudz mēģinājumu, kur izspēlētas tik daudzas koncertu programmas, kur tik daudzus gadus kūsāt kūsājusi gan orķestra koncerta dzīve, gan viss, kas noticis ārpus tās?
Reinis Galenieks: Jā, tiešām ir interesanti atkal atgriezties šeit, un jāsaka, ka salīdzinot ar tiem laikiem, kad mēs šeit ar orķestri strādājām, nu, pirmkārt, te ir tāds diezgan patukšs. Diezgan maz cilvēku. Daudzas durvis ir aizslēgtas, pa tiem koridoriem nemaz nevar tā īsti pastaigāt bez pastāvīgās caurlaides, bet tā muzikāli radošā gaisotne tomēr ir saglabājusies.
Šogad tavai jubilejai pārklājas arī skumju ēna, jo dienā, kad skanēs šis raidījums, Latvijas zemē tiks guldīts tavs brālis, lieliskais džeza mūziķis, kontrabasists Ivars Galenieks, ar kuru, bērnības fotogrāfijās raugoties, izskatās, ka esat bijuši gluži nešķirami un muzicējuši kopā jau bērnībā!
Jā, mēs bijām tiešām bērnībā ļoti tuvi. Viņš bija trīsarpus gadus jaunāks. Vēlāk gan mūsu ceļi pašķīrās. Ivars bija pavisam cita tipa cilvēks nekā es. Viņš vienmēr ir bijis neatkarīgs, viņš gribēja iet savu ceļu, viņš negribēja iekļauties nekādās sistēmās. Es atkal esmu tāds, kas vienmēr ir gribējis būt kāda skrūvīte vai zobratiņš kādā lielākā sistēmā. Mums skats uz dzīvi diezgan jūtami atšķīrās. Jau 20 gadus Ivars bija Anglijā, un pirms divām nedēļām viņš diemžēl aizvēra acis un...
… tagad atgriežas Latvijā…
Atgriežas Latvijā, jā, tāda bija viņa pēdējā vēlēšanās, un to arī viņa meitas cenšas realizēt.
Vai Reinis Galenieks vienmēr ir bijis jūrmalnieks, kā tagad, dzīvojot Jūrmalā un ķibinoties pie mājas, apkopjot dārzu un labi jūtoties kopā ar savu mazbērnu komandu?
Nē, es vispār esmu rīdzinieks, bet, kā mēdz teikt, Rīgā bija mana autobiogrāfija, bet Jūrmalā sākās mana biogrāfija. Respektīvi, kad es apprecējos, atceļoju uz Jūrmalu. Rīgā man bija dārzs un māja, kas bija jāapčubina, un arī šeit ir dārzs. Tā kā dzīvesveids īpaši nav mainījies.
Kā saka viena no tavām LNSO kādreizējām kolēģēm Inta Saksone, tad Reinis Galenieks vijoli no rokām neizlaižot vēl joprojām?
Tas tiesa. Reizēm pat vēl vairāk nekā kādreiz.
Saki, Reini, kā sākās tava draudzība ar vijoli, un, vai tavas attiecības ar šo instrumentu patiešām sākās kā draudzība?
Jāsaka tā, ka mani vecāki izvēlējās šo ceļu, ne es pats. Viņi mani aizsūtīja uz Dārziņskolas zēnu kori. Tur es sāku no otrās klases, biju tajā zēnu kora jaunākajā grupā. Šajā laikā tomēr bija viens tāds ļoti spilgts notikums, kas man iesēdies atmiņā uz visu mūžu. Tas ir [Johana Sebastiana] Baha "Mateja pasijas" uzvedums, kurā piedalījās arī zēnu koris, tajā skaitā arī es. Vēl tur bija simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris "Latvija,", diriģents Jānis Dūmiņš. Tas man, pirmkārt, izraisīja tādu lielu mīlestību pret Baha mūziku un arī cieņu pret vācu valodu. Tiešām, šīs divas līnijas man ir gājušas cauri. Toreiz man bija jāmācās obligātā vijole, un es to darīju ļoti labprāt, bez kādas īpašas spiešanas. Mans skolotājs bija vēlākais stīgu nodaļas vadītājs Evars Lielbārdis, un viņš pēc pirmā gada teica, ka vispār man vajadzētu pāriet uz vijoli. Tā arī tas notika. Es pārgāju uz vijoles klasi. Toreiz tikko bija sācis strādāt Voldemārs Šeļegovs, jauns skolotājs no Latgales, ko vienmēr viņš tā arī mīlēja pasvītrot. Tā es sāku pie viņa mācīties un pie viņa nomācījos, iznāk, 15 gadus gandrīz vai – arī mūzikas augstskolā.
Bet no Dārziņskolas laikiem tavā foto albumā ir saglabājušās ļoti interesantas fotogrāfijas, pirmkārt, kur tu dziedi šajā zēnu korī un, kā pats esi parakstījis apakšā, – esi starp divām slavenībām. Viena no šīm slavenībām ir pianists Māris Skuja, otra – Latvijas galvenais onkologs Dzintars Remziņš. Kādā no fotogrāfijām mēs arī redzam tādu zēniņu Reini Galenieku ar vijoli, un tur patpie klavierēm baltā priekšautiņā, kādas toreiz bija skolas formas, vēlākā muzikoloģe un grāmatu autore Ilma Grauzdiņa spēlē Reinim pavadījumu.
Jā, mūsu vecāki bija diezgan lieli draugi, un mēs braucām uz Pampāļiem vairākas reizes, kur mans tēvs bija dzimis un mācījies, un skolā mums notika vairāki koncerti, kuros Ilma mani pavadīja uz klavierēm.
Kas vēl palicis atmiņā no skolas un varbūt arī Konservatorijas laikiem, kad tu pilnveidoji savu vijoļspēli un droši vien jau Mūzikas akadēmijā satikies ar saviem nākamajiem kolēģiem, lielajām personībām, ar kuriem pēc tam kopā muzicēts?
Tā satikšanās man notika diezgan ātri, jo es kādreiz ļoti sapņoju strādāt Latvijas Nacionālajā operā, operas orķestrī. Bet sanāca tā, ka mūsu studentu orķestri [Latvijas Valsts konservatorijas orķestri] vadīja Leonīds Vīgners, kurš toreiz bija arī Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, un viņš pēc pirmā kursa man teica: "Nāc strādāt!" Tā es arī aizgāju.
Sākumā kā aizvietotājs, pēc tam man atrada pašam savu vietu, un tā es arī nostrādāju 43 gadus Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.
Kādas atmiņas tev saglabājušās par Leonīdu Vīgneru?
Jāsaka tā, ka es Leonīdu Vīgneru ļoti cienīju kā mākslinieku. Viss, ko viņš stāstīja, viss bija tiešām izcili gudri, un viņš ļoti rūpējās par latviešu mūzikas izaugsmi. Bet diemžēl, tas viņa norieta posms sakrita ar to laiku, kad es sāku, un es dabūju, kā saka, iziet ar viņu kopā taisni, kad viņš tika atstādināts no galvenā diriģenta amata. Un ne tik daudz tāpēc, ka nebūtu bijis labs diriģents, bet punktu pielika koncerts ar pianistu Emīlu Gilelsu. Viņam kā orķestra galvenajam diriģentam vajadzēja izvēlēties kādu skaņdarbu, kas varētu "iet kopā" ar diviem Mocarta klavierkoncertiem. Leonīds Vīgners izvēlējās Sergeja Prokofjeva "Klasisko simfoniju," kas ir viens no virtuozitātes paraugiem. Un to mēs Vīgnera vadībā koncertā nospēlējām ļoti slikti. Emīls Gilelss bija tajā laikā liela autoritāte visos mērogos, un šis koncerts tad arī pielika to pēdējo punktu Vīgnera sadarbībai ar orķestri.
Cik gadu vecumā tu kļuvi par orķestra dalībnieku?
Iznāk, ka 19 gadu vecumā.
Pie kuras pults esi spēlējis orķestrī visilgāk?
Visilgāk, man šķiet, pie kādas trešās vai otrās pults, bet sāku jau, protams, no astotās – pašā aizmugurē. Toreiz darba audzinātājs man bija vijolnieks Haralds Birznieks, kurš bija orķestra koncertmeistars. Viņš šad tad nosēdināja mani arī sev blakus pie pirmās pults. Sēdināja līdzās arī kādam citam pieredzējušam kolēģim, piemēram, tolaik bija tāda vijoļspēles leģenda kā Aleksandrs Arnītis. Tad nu Haralds Birznieks kādreiz nosēdināja mani arī viņam blakus, lai pamācos to orķestra domāšanu. Tā spēlēšana un varēšana, tā jau tur daudz nemainījās, bet tieši par visiem štrihiem un frāzējumiem, par tiem katrā ziņā bija no daudziem ko pamācīties. Tā es vienam, otram, trešajam, ceturtajam blakus pasēdēju, bet pamatā es sēdēju pie astotās pults sākuma posmā.
Pēc tam bija tāda lieta, ka notika konkurss uz otro vijoļu otrā koncertmeistara vietu. Kaut arī studentiem principā šādos konkursos nebija atļauts piedalīties, tomēr man ne tikai atļāva, bet mani arī uzaicināja spēlēt. Jāsaka, ka visi pārējie konkurenti vienkārši atteicās, jo cīnīties ar piektā kursa studentu, kurš var mierīgi nospēlēt valsts eksāmena programmu, ir diezgan bezcerīga situācija. Tā es to konkursu vinnēju kā vienīgais kandidāts. Kādu laiku biju otro vijoļu otrais koncertmeistars, bet tad mani atkal pārsēdināja uz pirmajām vijolēm pie otrās pults.
Nu, un tad pienāca tas traģiskais koncerts ar Leonīdu Vīgneru, ar Klasisko simfoniju, kad mani iecēla par otro vijoļu koncertmeistaru. Situācija bija izveidojusies tāda, ka vajadzēja orķestri mazliet "palāpīt." Ja es salīdzinu, kāds toreiz bija orķestra sastāvs ar šodienu, nu, tad šodiena ir diena pret nakti. Šodien uz katru vakanto vietu ir n-tie kandidāti, bet toreiz bija faktiski tā – ko uzaicināja, tas tad strādāja. Bija arī daži studenti, piemēram, otrajās vijolēs pie pēdējās pults sēdēja Arkādijs Fomins, kurš vēlāk bija profesors Amerikā. Arī Leonīds Čerņaks, kurš kļuva par vienu no Rīgas bagātākajiem cilvēkiem. Orķestrī spēlēja arī Gidona Krēmera mamma Marianna, bet bija arī diezgan daudz tādi, kā lai to pasaka, nopelniem bagāti cilvēki, kara veterāni. Tie bija neaizskarama kategorija. Vienalga, ka viņš atnāca un bija iesmērējis lociņu ar ziepēm, lai nekas neskan, bet viņš tur sēdēja un neko viņam neviens nevarēja teikt, jo viņš bija kara veterāns.
Es klausos šajā visā kā gandrīz neticamā leģendā, ka tā tas patiešām ir bijis...
Tā tas patiešām bija. Šodien neticami, jā.
Ar ko saistīts tas, ka uz vakanto mūziķu vietām tomēr neveidojās konkursi? Labi, tradīcijas – neaizskaramie veterāni un pieaicinātie mākslinieki. Bet vai tas nozīmē arī to, ka toreizējā konservatorija negatavoja tik daudz orķestra mūziķu?
Gatavoja. Negribas jau ar diskrimināciju nodarboties, bet pārsvarā vijolnieces bija meitenes. Biju laikam savā kursā vienīgais puisis. Tomēr simfoniskajā orķestrī prasās arī spēku. Ar laiku jau pamazām pierada, ka orķestri pārņem sievietes, bet tajā laikā bija tā, ka reizēm jau studentu iesaukumi notika, kad nebija, kas strādā, taču kaut kā tās meitenes orķestrī īsti neaizķērās. Bez tam jau tajā laikā bija vēl viena lieta – bija sadale pēc augstskolas, un tad jau visi domāja arī par to, kur iedalīs. Simfoniskais orķestris nebija viena no tām vietām, kurai deva priekšroku pie sadales, pārsvarā tās bija mūzikas skolas, province.
Tu tomēr paliki simfoniskajā orķestrī, provincē nonokļuvi...
Jā, jo, es pabeidzu ar izcilību, uz to neattiecas nekāda sadale. Taču, domāju, pat ja uz mani sadale būtu attiekusies, es tomēr būtu palicis orķestrī.
Pēc Leonīda Vīgnera tā kārtīgi orķestra repertuāru ieeļļoja Vasīlijs Sinaiskis?
Jā, Vasīlijs Sinaiskis – tā gan bija personība, kas atnāca un lielā mērā te sagrieza visu kājām gaisā. Bet, ja salīdzinām, kā strādā diriģenti šodien, kā strādāja viņš un kā strādāja diriģenti pirms tam, nu tad, jāsaka, ka mums pilnīgi galva reiba no tā darba apjoma, ko viņš darīja. Ja tagad galvenie diriģenti strīdas – gadā diriģēt sešus vai astoņus koncertus, tad viņš diriģēja visu laiku, kamēr vien viņš bija šeit, bet pa brīdim vēl aizbrauca arī kādos vieskoncertos. Viņš iestudēja ārkārtīgi daudzas programmu un izgāja visu to zelta repertuāru, kas bija vajadzīgs simfoniskajam orķestrim – visas Bēthovena simfonijas, visas Brāmsa simfonijas, Čaikovska simfonijas. Tas bija laiks, kad orķestrim parādījās vispār kaut kāds repertuārs, ko var ņemt un spēlēt, nevis ka tiek atsevišķi gatavota katra programma un pēc tam aizmirstas uz gadu gadiem, un jāsāk viss ir no jauna. Vēl es gribētu atzīmēt arī to, ka viņa laikā ļoti uzplauka latviešu komponistu daiļrade, jo viņš nodiriģēja visu, ko vien latviešu komponisti uzrakstīja. Jānis Ivanovs rakstīja katru gadu vienu simfoniju, rakstīja Jānis Ķepītis, rakstīja Ādolfs Skulte. Ja viņš [Sinaiskis] akurāt nevarēja pats, tad savam asistentam Jānim Zirnim uzdeva nodiriģēt, bet nekas nepalika neizdarīts, un viss aizgāja tautās. Protams, tur bija drusciņ arī daži pārmetumi, ka viņš to dara pārāk vienveidīgi, bet, nu, tomēr ir grūti viņam pārmest, jo pie tā darba apjoma, ko viņš izdarīja, bija grūti iedziļināties, teiksim, katrā Ivanova simfonijā vai izstudēt visus jautājumus, kas bija saistīti ar šo leģendu un tā tālāk. Tādi štampi viņam drusciņ bija, bet tomēr tas viss aizgāja ar ļoti lielu atdevi un publikas atsaucību, un uz viņa koncertiem tiešām publika nāca.
LNSO koncerti Lielajā ģildē notika katru nedēļu. Un katru nedēļu jauna programma.
Jā, bet Bēthovena simfonijas mēs spēlējām ik pa laikam. Tās iesēdās tā, ka, piemēram, Bēthovena un Brāmsa simfonijas spēlējot, es atceros, mēs ar Nelliju Sarkisjanu sēdējām pie vienas pults, un mēs vispār lapas nešķīrām – mēs spēlējām visas simfonijas no galvas.
Reini, kurā brīdī tu kļuvi par LNSO tā dēvēto "ārlietu ministru"?
Droši vien tas bija tad, kad mēs Vasilija Sinaiska vadībā 1984. gadā braucām koncertceļojumā uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Tur bija tā, ka man bija jābrauc atsevišķi pieņemt auto kravu ar instrumentiem. Izvēlējās tieši mani, jo es labi zināju vācu valodu. Tā tas pēc tam arī aizgāja, ka visos ārzemju braucienos man uzticēja dokumentu kārtošanu. Jo toreiz bija ļoti liela ķēpa ar dokumentiem, ne jau tā kā tagad, kad iekāp autobusā un brauc. Toreiz visas autobiogrāfijas un biogrāfijas, apstiprināšana partijas komitejā, kas tik viss nebija! Tad vēl atlasīja, ko laidīs, ko nelaidīs, tā toreiz bija ļoti sarežģīta lieta. It sevišķi, kad sākās braucieni uz kapitālistiskajām valstīm, kā mēs sakām, ne vairs tikai uz sociālistiskajām, tad visi atdūrās, pirmkārt, jau uz vīzām, jo tad bija katrai valstij jākārto vīzas. Piemēram, taisām turneju pa Spāniju, Portugāli un Beniluksa valstīm. To vēstniecība atrodas Zviedrijā, bet, lai nokļūtu uz Zviedriju, atkal vajag vīzu. Man teica, lai dodos uz konsulāro departamentu, bet tur prasa kārtīgu naudiņu par katru vīzu. Man tomēr parasti izdevās aizbraukt uz katru to attiecīgo konsulātu un sarunāt grupas vīzu praktiski par velti. Tas tomēr bija tāds diezgan liels atspaids. Es to lielā mērā varēju, pateicoties valodas zināšanām, jo vācu valodu es zināju brīvi, bet zināju arī itāļu valodu un puslīdz sāku apjēgt arī spāņu valodu.
Es tā arī saku, ka, pateicoties savām valodas zināšanām, es esmu uztaisījis vienu otru projektu ne no kā. Vienkārši tāpēc, ka sarunas partneris prot novērtēt, ka runāju viņa valodā.
Reini, varbūt es varu lūgt kādu spilgtu atmiņu ar smaidu no tiem LNSO orķestra laikiem?
Mēs braucām uz Ženēvu, bija ANO jubileja. Sandra Kalniete to organizēja, viņa toreiz tur bija pārstāve. Mums nebija laika mēģināt, toreiz saslima diriģents Jons Aleksa, kas šim koncertam bija paredzēts, "ielēca" [Gintars] Rinkevičs, bet nebija laika vairs samēģināt. Likās, ka koncerts būs "galīgi garām." Sākumā simboliski bija "Rienci" uvertīra, Vāgnera, jo "Rienci" ir uzrakstīta Rīgā, Vāgners ir dzīvojis Rīgā, un [trompetists] Jānis Klišāns tā paņēma pirmo noti, pirmās oktāvas la, ka tas koncerts aizgāja uz bravo!
Bet ir jau gadījies visādi. Lielākais tas mans kauna darbs bija tāds, ka mēs vienreiz braucām, man liekas, ka pat no Spānijas mājās. Uz katras robežas bija robežu kontrole, man bija savāktas pases divos maisiņos, tādos kā apmēram tagad "Rimi" maisiņi. Mēs esam jau samiegojušies, apstājamies vienā vietā, un man uz galda priekšā bija vēl viens maisiņš, kurā bija visādas banānu mizas un atkritumi. Es izkāpju ārā izmest to maisiņu ar banānu mizām, atnāku atpakaļ, mēs jau sākam braukt, bet es ieraugu, ka tās mizas joprojām ir uz galda! Skaidrs, ka izmests ir maisiņš ar pasēm. Šoferis bija tika atsaucīgs, ka atpakaļgaitā nobrauca apmēram vienu kilometru, es izkāpu un savācu to maisiņu, un, kaut nevienam nekas netika teikts, visiem bija skaidrs, kas par lietu.
Tāpēc es vienmēr saku – svarīgi ir nevis nekļūdīties, bet vienmēr laicīgi savu kļūdu atzīt un izlabot.
