Katrā no abiem vakariem uz skatuves kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā devās trīs solisti, atskaņojot savus izvēlētos klavierkoncertus, kā rezultātā klausītāji gan klātienē, gan tiešsaistē bija liecinieki Mocarta, Prokofjeva un Rahmaņinova daiļrades paraugu interpretācijām.
Rosība "Lielajā dzintarā" valdīja arī rīta un dienas cēlienos, kad ritēja mēģinājumi un savus pienākumus ne mirkli neaizmirsa projekta vadītājs Edgars Saksons, kā arī viņa asistente Liena Dāvida.
Bet sākam šo atskatu ar mirkli pirms trešās kārtas norises, "Lielā dzintara" mājīgajā kafejnīcā, kur kopā ar Liepājas Mūzikas vidusskolas Klavieru katedras ilggadējo vadītāju Daigu Hiršsoni bija arī viņas kādreizējie audzēkņi, nu jau Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti Pauls Bernats un Deizija Eičina.
Maruta Rubeze: Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka Liepāja ir mūsu pianisma galvaspilsēta? Šķiet – ja nebūtu Liepājas Pianisma zvaigžņu festivāla vēstures, diezin vai Jāzepa Vītola Starptautiskā pianistu konkursa fināls notiktu šeit, Liepājā?
Daiga Hiršsone: Jā, vēsture un pieredze mums ir milzīga – savulaik Imants Resnis taču izveidoja tieši Pianisma zvaigžņu festivālu. Bet vai esam galvaspilsēta? Zināmā mērā – jā, un priecājos, ka arī šajā reizē man ir favorīti, kas mani ļoti uzrunā. Mans lielākais favorīts ir ukraiņu pianists Mikita Burzsanica, jo viņš tik ļoti ieliek savā spēlē dvēseli – viņš visu spēlē caur savu sirdi… Jau esmu teikusi, ka Vītola mūzika ir pasaules mūzika, un tas, kā Mikita to interpretē – "Valsis-kaprīze" bija fantastisks, tāpat arī otrajā kārtā obligātais Vītola skaņdarbs – kā tik ļoti labi var izjust latviešu mūziku? Protams, arī mūsu mākslinieks Daniils Mickevičs. Priecājos, jo pianistiem ir ļoti augsts līmenis.
Pauls Bernats: Esmu skolotājas Daigas bijušais audzēknis, un esmu šeit, lai atbalstītu savus kolēģus no Mūzikas akadēmijas.
Deizija Eičina: Šobrīd studēju Mūzikas akadēmijā pie profesora Jura Kalnciema, tāpēc man arī ļoti interesanti sekot visam līdzi. Arī pirmās divas kārtas klausījos, cik nu vien bija iespējams. Šī ir fantastiska pieredze – būt šī konkursa skatītājiem, jo visi tik daudz iegūstam, klausoties un analizējot. Fantastisks notikums!
Vai meitenēm pianistēm ir grūtāk konkurēt ar stipro dzimumu šajā jomā?
Deizija Eičina: Iespējams, ir grūtāk, kaut vai ņemot vērā, piemēram, roku izmēru – tas tomēr daudz ko izsaka un palīdz. Bet teikšu tā: mūsu Ērika Jākobsone, piemēram, ir ļoti spēcīga un viņa noteikti ir konkurētspējīga starp šiem stiprā dzimuma pārstāvjiem!
Edvins Švaikovskis: Vēlos spēlēt Mocartu līdz sava mūža beigām!
Speciālbalva par labāko Jāzepa Vītola mūzikas interpretāciju tomēr nonāca pie cita konkursanta – Lietuvas un Polijas pārstāvja Edvina Švaikovska, kuram Vītola mūzika ir ļoti tuva, viņš to gatavojas atskaņot arī turpmāk, bet pats mīļākais komponists Švaikovskim ir Mocarts. Abu šo komponistu mūzika līdzās tika likta jau konkursa otrajā kārtā: vispirms Edvina Švaikovska lasījumā konkursa otrajā kārtā skanēja obligātais skaņdarbs – Vītola Prelūdija op. 10 Nr. 1 Simažorā, bet fināla orķestrālajām krāsām viņš bija izvēlējies Mocarta 21. klavierkoncertu Domažorā. Iepriekšējo konkursu kārtu rezultātā viņš kā pirmais devās uz "Lielā dzintara" skatuves kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu.
Atbildot uz jautājumu, kas tieši viņu saista Mocarta mūzikā, pianists atzīstas, ka viņa mīlestība pret Mocarta mūziku sākusies jau salīdzinoši sen, kad viņš to izdzirdējis pirmoreiz. Tā viņu ļoti saviļņojusi un dāvājusi daudz prieka, dziļi uzrunājot, un šī laimes sajūta ir klātesoša, kad Mocarta mūziku viņš atskaņo arī pats. Šajā klavierkoncertā, lai arī tā ir klasiskā mūzika, ir daudz romantiska, īpaši jau otrajā daļā, tā ir kā vārdos nepasakāms mīlas stāsts:
"Kad dzirdu Mocarta koncertus, tāpat simfonijas un operas, jūtos ārkārtīgi laimīgs. Vēlos spēlēt Mocartu līdz sava mūža beigām!"
Līdzās Edvina Švaikovska atskaņotajam Mocartam fināla kārtā skan arī Prokofjevs, un interesanti, ka Mocarts bijis viens no mīļākajiem komponistiem arī Prokofjevam. "Mocarts ir klasiķis, Prokofjevs – neoklasiķis: tas ir viņus vienojošais, bet vispār – ja mūzikas vēsturē nebūtu Mocarta, nebūtu arī Šopēna, Šūmaņa, Prokofjeva un vēl daudzu citu komponistu. Mocarta ietekme ir ļoti plaša," spriež Švaikovskis.
Pievēršoties klavierkoncerta īpašajai kadences jomai, lietuviešu pianists stāsta, ka kadences šim koncertam tapušas, apvienojot savas idejas ar pianista Mareja Peraijas spēlētajām kadencēm, jo pats Mocarts kadences šim koncertam nav atstājis. Zināms, ka Mocarta daiļradē daudz lielāks pārsvars ir skaņdarbiem mažora tonalitātēs, taču mažors ne vienmēr nozīmē gaišu prieku. Edvins Švaikovskis šai domai pilnībā piekrīt un izceļ Mocarta mūzikai piemītošo milzīgo emociju bagātību, kas atspoguļojas katrā notī.
Jautāts par tuvākajiem notikumiem, Edvins Švakovskis nosauc uzstāšanos Ķelnē, kam vēl būšot jāpagatavojas pēc atgriešanās mājās, bet, kas attiecas uz Mocartu, nākamvasar notiks ierakstu sesija pianista pirmajam albumam. Un protams, ka tas būs Mocarts, precīzāk – Mocarta sonātes.
Mants Šerņus: Tagad vēlos atpūsties!
13. oktobra vakarā bija pienākusi kārta izskanēt pirmajam no trim Sergeja Prokofjeva Trešā klavierkoncerta lasījumiem, un tajā ar orķestri tikās vēl viens Lietuvas pārstāvis – Mants Šerņus. "Manās sajūtās šī ir ļoti vērienīga mūzika, kas man asociējas ar dabu, laukiem, mežiem, kalniem, un tas savukārt liek aizdomāties, ka mēs esam tikai pavisam maza šīs dabas daļa." Vai tas liek domāt arī par lielo orķestra nozīmi šajā mūzikā, sākot jau ar pirmajām skaņām? Mants Šerņus tam piekrīt, veltot labus vārdus Liepājas simfoniskajam orķestrim.
Uz jautājumu, vai viņš arī klavieru skanējumam mēdz piešķirt orķestra krāsas, Mants Šerņus atbild apstiprinoši, to pamatojot ar klavieru milzīgā diapazona un dinamiskajām iespējām. "Šī nav pirmā reize, kad spēlēju šo Prokofjeva koncertu ar orķestri. Un to, ka tas ir labs konkursa koncerts, pierāda jau tas vien, ka to izvēlējušies vēl citi šī konkursa dalībnieki, jo šim koncertam ir arī labs garums, kas nav mazsvarīgi konkursā, jo gatavošanās jau tā prasa daudz laika. Domāju, ka tas ir panākumiem bagātākais klavierkoncerts konkursa vēsturē, un daudziem ar to ir arī izdevies kļūt par laureātiem." Jautāts par tuvākajiem plāniem, pianists smej, ka vēlas atpūsties, likt pie malas vingrināšanos un gatavs ar prieku atgriezties dzimtajos Druskininkos.
Atvars Lakstīgala: Labam pianistam krāsu palete ir neierobežota
Bet šobrīd laiks arī sarunai ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu, kurš no 2010. līdz 2017. gadam bijis Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.
Maruta Rubeze: Milzīgs prieks jūs redzēt atkal kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un vēl kopā ar tik brīnišķīgiem pianistiem! Ko jums nozīmē koncertžanrs? Tam ir savi priekšnosacījumi, vai ne?
Atvars Lakstīga: Labs jautājums. Man vienmēr patikuši klavierkoncerti – jau no paša pirmā gada, kad savulaik sāku strādāt Liepājas Simfoniskajā orķestrī, un es to atskaņošanu vienmēr esmu uztvēris ar prieku, mīlestību un gandarījumu. Ļoti svarīgi ir tas, ka klavierkoncerti tikai tiek spēlēti, bet ar tiem izpildītāji spēlējas. Un tas piešķir īpašu burvību. Šis konkurss man ir milzīgs pagodinājums! Starp citu, 2008. gadā man bija tas gods pašam muzicēt orķestrī – tas bija, kad galveno balvu ieguva Antons Ļahovskis: toreiz biju pirmais mežrags Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā, un tagad šajā konkursā man ir prieks atgriezties pēc 15 gadiem kā diriģentam.
Kā tas ir, ja trīs reizes pēc kārtas jāspēlē Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts? Nevar taču nospēlēt vienmēr vienādi!
Pirms daudziem gadiem ar Liepājas Simfonisko orķestri bija turnejā Ķīnā, kur 11 vakarus pēc kārtas bija jāspēlē Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts ar vienu to pašu solistu... Pirms tam domāju – kā tas būs? Vai neieiesim tādā kā rutīnā? Bet mums toreiz paveicās, jo solists bija ļoti labs – ikvienu no 11 reizēm viņš spēlēja pilnīgi savādāk! Kopā ar labiem solistiem tās ir nebeidzamas interpretācijas, jo tā ir kā atvērta grāmata – arvien ar to pašu tekstu, bet katrreiz, to atverot, vari izlasīt to savādāk un pielāgot citai situācijai. Tas ir ļoti interesanti.
Cik nozīmīgs ir orķestris koncerta žanrā? (..) Ir tik daudz nianšu, tembru, instrumentu, notikumu, un pie visa klāt vēl viss jādabū kopā klasiskā formā. Daudz uzdevumu!
Ir tā, protams.
Vai ar solistiem mēģinājumu gaitā ir daudz jārunā par to, vai sarunāšanās vairāk tomēr notiek mūzikas valodā, proti, daudz kas notiek bez vārdiem – it īpaši tad, ja jums līdzās ir pianists, kurš dzimis Malaizijā?
Jā, tas tāds spilgts piemērs, tiešām ļoti, ļoti interesanti. Pie tam
Džuljens Čans Rahmaņinova Trešo koncertu spēlēja pirmoreiz, un tas ir drosmīgi – izvēlēties to kā fināla skaņdarbu, jo to atzinuši visi, arī ļoti zināmi pianisti, ka tas tiešām ir koncerts, kuru daudz jāmēģina kopā ar orķestri – ļoti daudz laika vajag ieguldīt, lai to varētu atskaņot kvalitatīvi. Bet Džuljens ir malacis!
Savukārt runājot par to, ko minējāt iepriekš – manuprāt, ja runājam tieši par klavierkoncertiem, klavieres ir kā otrs orķestris, un krāsu palete labam pianistam ir neierobežota – pilnīgi bezgalīga, un kopā ar simfoniskā orķestra krāsām tas rada kaut ko maģisku, ko būtu grūti panākt citos žanros.
Mikita Burzanica: Konkursi ir labi pašattīstībai
Vēl vienu atšķirīgu Sergeja Prokofjeva Trešā klavierkoncerta lasījumu piedāvāja ukrainis Mikita Burzanica – ar to pianists kļuva par konkursa trešās vietas ieguvēju…
Sarunā pēc uzstāšanās viņš atklāj, ka nākotnes plānos viņam ietilpst vairāki konkursi Francijā, Lielbritānijā. Mikita gatavs apgūt arī Prokofjeva Pirmo un Otro klavierkoncertu un, jautāts par konkursu nozīmi savā dzīvē, šo sacensības formu uzskata par labu pašattīstībai, un visbeidzot viņam patīk spēlēt klausītājiem, kuri dāvāja viņam ne tikai aplausus, bet "Bravo" saucienus.
Uldis Lipskis: Ceru, ka fināla tradīcija iesakņosies Liepājā
Fināla otrās dienas notikumu gaidās sarunājamies ar Liepājas Simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski.
Maruta Rubeze: Apsveicu ar lielisko notikumu! Jūsu nams atkal ir pilns ar melnbalto taustiņu skaņām.
Uldis Lipskis: Arī mani ļoti saviļņo sadarbība ar Latvijas Mūzikas akadēmiju, ar konkursa menedžmentu, kuri izvēlējās Liepāju kā trešās tūres norises vietu, jo faktiski jau karaliski – mums pieved klāt jaunos talantus, mums atliek tikai iepazīties un runāt par tālāku sadarbību! Orķestrim, protams, šis ir ļoti smags darba cēliens, jo sākām ar to, ka mācījāmies 12 klavierkoncertus, nezinot, kurš būs jāspēlē, kurš nē. Tad nu pamazām pa tūrēm atkrītot, kādi skaņdarbi aizpeldēja nebūtībā, kāds konkursants neatbrauca. Atkrita Ravēla koncerts – mēs bijām priecīgi tīri praktiski, jo tur ir ļoti liels sastāvs, ar divām arfām. Tagad jau atliek baudīt svētkus un arī atbalstīt jaunos. Ir arī nedaudz aizkustinoši.
Edgars Raginskis man jautāja – vai šeit ir tā pati atmosfēra, kas Zvaigžņu festivālā? Piedodiet, tie, kas atbrauc uz Zvaigžņu festivālu, ir rūdīti skatuves lauvas – viņiem nevienam nav nekas jāpierāda. Viņi netiek mērīti, svērti, tā ir cita brīvības pakāpe, cita pieredzes bagāža. Bet šeit mēs redzam tos jaunos asniņus, kas pēc gadiem būs tie lielie mākslinieki, un tomēr var jau just personību spēku arī šajos jaunajos – daudziem no viņiem konkrētā skaņdarba atskaņojums kopā ar orķestri ir pirmoreiz dzīvē.
Tā kā tas tomēr ir savādāk. Taču vakar jau pieredzējām, klausoties trīs no sešiem konkursantiem, ka sevišķi viens no viņiem – tur nebija sajūtas, ka tas ir konkurss: viņš vienkārši lidoja, orķestris lidoja viņam līdzi un publika arī. Tā kā ir jau tas brīnums, kā viens jauns cilvēks aizdedzina lielo orķestri, aizdedzina zāli – tādēļ jau arī mēs strādājam, un to arī visvairāk gaidām.
Liepājas orķestris tiešām ir ļoti labi sagatavojies šim notikumam – varējām baudīt gan Mocarta burvību, gan Prokofjeva spēku. Jums pašam kā klarnetistam noteikti ļoti tuvs ir Prokofjeva Trešais klavierkoncerts, jo tad arī jums droši vien sirds ietrīcas, kad sākas šī klarnetes spēlētā tēma?
Jā, tā ir kaut kāda psihosomatika un ķermeņa atmiņa, ka uz to, kas kādreiz pašam bijis jāspēlē atbildīgā reizē, ķermenis reaģē, apejot prātu, un uzreiz sirds sāk dauzīties.
Klavierkoncertā milzīga nozīme ir tam, ko dara orķestris, kā notiek komunikācija ar solistu, kā darbojas ķīmija. Manuprāt, mūsdienu pianistiem ir ātra reakcija, viņi tiešām arī klausās, kas notiek, un arī orķestris ļoti labi jūt pianistus, kurus viņi satiek pirmo reizi. Ko jūs gaidāt no šīvakara, ko jūs gaidāt no rezultātiem? Kādas pēdas, jūsuprāt, šis notikums atstās Liepājā?
Gaidu, lai pārsteigums un saviļņojums būtu tāds pats kā trešās kārtas pirmajā vakarā.
Ļoti turu īkšķus par Latvijas pianistiem! Ceru, ka šis festivāls un tā fināls dos iedvesmu Vītola konkursam pašam attīstīties tālāk, jo mēs jau redzam, ko vēl varētu darīt.
Piemēram, kad mums nāk piedāvājumi no Veņavska konkursa vai tepat no Klaipēdas čellistu konkursa, viņi savāc veselu bunti ar orķestriem, kuri apsola kādu no laureātiem vai finālistiem uzaicināt uz koncertu, un jaunajiem māksliniekiem tā ir lielākā balva – ja viņi saņem reālu koncertu piedāvājumu. Domāju, tur ir niša, kur augt. Vēl – zinot, ka uz austrumiem mums ir ugunssiena un krietna daļa pianisma pasaules ir izolēta, būtu priecīgs žūrijā redzēt arī austriešu, spāņu, itāļu, vācu profesorus, un viņu audzēkņus – konkursantu lokā.
Konkurss ar šo gadu izdarījis zināmu lēcienu savā menedžmenta kvalitātē, vērienā. Arī Kultūras ministrijas atbalsts ir lielāks nekā iepriekš, bet tas ir vēl tikai solis uz ļoti lielu izaugsmi. Ceru, ka fināla tradīcija iesakņosies Liepājā un nekur vairs tālāk nemuks no mums projām. Esam gatavi sadarboties arī turpmāk.
Liepājas Simfoniskā orķestra speciālbalva nonāca pie ukraiņu pianista Mikitas Burzanicas. Droši vien līdz ar šo balvu un trešo vietu viņš sev paņems līdzi Jāzepa Vītola mūziku.
Žūrijas pārstāvis Toms Ostrovskis: Konkursa repertuārs žūrijai ir kā braila raksts
Atgādināsim, ka konkursa žūrijā bija Ivari Ilja (Igaunija, žūrijas priekšsēdētājs), Juris Žvikovs (Latvija), Niklas Pokki (Somija), Zbignevas Ibelgauptas (Lietuva), kā arī Toms Ostrovskis (Latvija), ar kuru pēc trešās kārtas pirmās dienas norises tikāmies plašākā sarunā.
Maruta Rubeze: Jūsu vārds šajās sacensībās atrodams 2002. gadā – tātad šī konkursa gaisotne jums ir zināma. Kādas sajūtas pēc vakardienas, kad esam dzirdējuši trīs finālistus?
Toms Ostrovskis: Ļoti jaukas sajūtas, ir prieks būt šajā zālē, ir prieks klausīties tieši šos sešus jauniešus, un ir prieks klausīties atkal Liepājas Simfonisko orķestri, ar kuru mums ir tik izdevusies sadarbība.
Vai tā varētu būt nejaušība vai likumsakarība, ka šajās divās dienās trīs reizes klausāmies Prokofjeva Trešo klavierkoncertu un divus Rahmaņinova klavierkoncertus?
Kaut kādā ziņā sakritība, kaut kādā ziņā – nē. Ukraiņu pianista Mikitas Burzanicas interpretācija bija ļoti, ļoti spēcīga…
Klavierkoncertus Vītola konkursam – un tas nav mainījies arī šobrīd – savulaik esam atlasījuši tādus, kuri "strādā" un kuri ir pieprasīti teju visos pasaules konkursos, ja vien tajos nav kāda ļoti specifiska tematika. Līdz ar to pieprasītākie droši vien ir Rahmaņinova Otrais un Trešais, Prokofjeva Otrais un Trešais, vairāk pat Trešais. Tad arī nebrīnāmies, ka mēs tos dzirdam, jo jaunieši turpinās ar šo pašu programmu braukt uz lielākiem konkursiem citās valstīs, un mēs viņiem vēlam arī tur gūt sekmes.
Taču mums prieks, ka varam dzirdēt viņu interpretācijas, pirms kāds no viņiem ir vinnējis Karalienes Elizabetes vai Vena Klaiberna konkursā.
Jau vairākreiz izskanējusi doma, cik tas ir brīnišķīgi, ka šajā konkursā Vītols nonāk ne tikai konkursa nosaukumā, bet arī repertuārā goda vietā likta viņa mūzika. Jau dzirdētas un slavinātas aizrobežu pianistu interpretācijas viņa skaņdarbiem.
Vītola konkurss radīts tieši ar tādu domu, jo pianistu vide Latvijā uzskata, ka viņš ir viens no tiem latviešu komponistiem, kura klaviermūziku būtu vērts rādīt un atskaņot starptautiski. Un šajā brīdī mēs redzam: īpaši otrajā kārtā, kurā tika spēlēts viens un tas pats Vītola skaņdarbs – Prelūdija op. 10 Nr. 1 Simažorā – 12 dažādās interpretācijās, dzirdējām, cik ļoti krāsains un dažāds Vītols var būt dažādu pianistu rokās, dažādu skolu interpretācijās! Protams, gribētu redzēt arī Alfrēda Kalniņa vai Mediņa lielo pianistu konkursu, bet tik daudz naudas mūsu valstī nav, lai organizētu vairāk par vienu pianistu konkursu.
Ja atverat konkursa bukletiņu un ieraugāt to, ko atskaņot izvēlējušies konkursa dalībnieki, jums droši vien jau ir konkrēts priekšstats par konkrēto pianistu – proti, ko skaņdarbu izvēle liecina par pašu pianistu, kuru vēl neesat dzirdējis?
Tas ir ļoti labs jautājums! Skatoties uz pirmo kārtu, zinām, ka šeit būs Bahs, etīdes un Vītols – tur mūs tā īsti pārsteigt droši vien nevar. Bet
vienmēr metam acis uzreiz uz otro kārtu, jo otrās kārtas lielākā daļa ir brīvās izvēles programma. Un šajā brīvajā izvēlē diezgan labi var pateikt, kā jaunais mākslinieks vēlas sevi prezentēt. Ir tādi, kuri spēlē klasisko repertuāru, un mēs redzam – tas ies uz nākamo konkursu jau nākammēnes. Ir tādi, kas spēlē virtuozo repertuāru, cenšoties parādīt, cik ir ātri, veikli un spilgti. Un tad ir tādi, kuri spēlē filozofisko repertuāru – Grīga vai Brāmsa sonātes viņiem parādās salīdzinoši reti, un tos es gaidu ar vislielāko interesi,
jo tie ir tādi zināmi pieteikumi uz mākslu, uz filozofiju, kuri konkursos nemaz negadās tik bieži, jo tas ir arī ļoti bīstami. Ja žūrijai tas neliksies interesanti, ja publika neatbalstīs, tad tā var izrādīties zaudējuma kārts – jo ja tu neesi interesants, protams, ka tu netiec uz nākamajām kārtām! Bet, ja tas izdodas, tad tu tiec uz nākamajām kārtām, un ar daudz lielāku interesi visi gaida, kāda būs tava klavierkoncerta izvēle un kā tu to atskaņosi. Tā kā mums šis repertuārs ir kā tāds braila raksts.
Tomēr laureāta statusu palīdz nopelnīt ne tikai klavierkoncerta interpretācija – kaut kādā ziņā tā ir summa pirmajai, otrajai un trešajai kārtai.
Jā, noteikti, domāju, ka tā ir summa gan mākslinieciskajā, gan arī adrenalīna ziņā, jo šiem jaunajiem cilvēkiem adrenalīns šonedēļ ir sitis ļoti spēcīgi jau divas reizes, un šī būs trešā. Laimīgie no pirmās kārtas, kas netika tālāk, šobrīd klausās un atpūšas, bet sešiem finālistiem ir pēdējais stress. Lai arī klavierkoncerts nav tik grūts kā stundu gara soloprogramma, jāņem vērā visa nogurdinošā nedēļa un arī tas, ka tagad tās likmes patiešām ir augstas. Jūtam ļoti, ļoti lielu spriedzi, arī emocionālo enerģiju, arī jūtam skaistus intelektuālus sprādzienus. Viena lieta, ko noteikti redzēsim visu mākslinieku acīs – tas būs liels atvieglojums…
Vienmēr interesantas ir speciālbalvas. Kādas balvas īsti pieņemts dāvāt konkursantiem finālā?
Tradicionāla ir orķestra simpātiju balva, kas nozīmē, ka balvas ieguvējs atgriežas pie šī orķestra nākamajā vai aiznākamajā sezonā un uzstājas kopā ar to, jo orķestrim ar šo jauno mākslinieku bijusi vislabākā sadarbība.
Visinteresantākā balva ir par labāko Vītola mūzikas interpretāciju, un šeit mums žūrijā bija diskusija: jo var gadīties dažādi – var gadīties, ka cilvēks brīnišķīgi spēlē Vītolu pirmajā kārtā, bet netiek uz otro kārtu, jo varbūt ir spēlējis slikti Bahu vai etīdes. Bet tad no otras puses liktos drusku dīvaini: ja konkursā ir pirmā, otrā un trešā vieta, bet Vītola balva tiek kādam, kurš tālāk nav ticis? Tad nu žūrija izvēlējās Vītola balvu piešķirt kādam no finālistiem.
Vītolam bija daudzas un dažādas ļoti skaistas interpretācijas – manuprāt, šogad vairāk nekā citus gadus. Un vēl mūsu kolēģis no Lietuvas - Gintars Januševičs – organizē meistarklases Vācijā jaunajiem, talantīgajiem pianistiem, un viņš ir pazīstams šajā reģionā ar to, ka visos konkursos pirms fināla viņš sazinās ar konkursa organizatoriem un saka – varbūt jūs pēc saviem ieskatiem varētu kādu no finālistiem vai laureātiem izvēlēties uz pilnībā apmaksātām meistarklasēm Vācijā pie labiem pedagogiem un lieliskā sociālā vidē ar jauniem māksliniekiem? Šāda balva ir arī šogad.
Kas ir galvenie kritēriji šajā konkursā? Kādos rāmjos, kādos noteikumos, kādos nolikumos šie jūsu kritēriji darbojas un kas ir tāds starptautisks standarts šajos konkursos vismaz mūsu reģionā?
Mēs cieši sadarbojamies ar sava reģiona konkursu organizētājiem un izskatām viņu nolikumus, lai nebūtu tā, ka vērtējam kādā savā īpatnējā sistēmā. Izmantojam 25 punktu jeb ballu sistēmu: katram žūrijas loceklim jāvērtē katrs dalībnieks no nulles līdz 25. Nulle mums nav bijusi, arī 15 nav bijis, šogad viss bijis tikai augstāk. Kad punkti sasummēti kopā, tiek izvilkts vidējais punktu skaits. Tāpat tiek dzēsti punkti, kas ļoti kardināli atšķiras no vidējā punktu skaita. Tā būtība ir tāda, ka nav iespējams novilkt vidējo balli uz leju, ieliekot kaut ko nepamatoti zemu vai nepamatoti augstu.
Jo mēs vienmēr atceramies Martas Argeričas piemēru, kad kādā konkursa žūrijā viņa visiem ielika nulli, bet vienam – 25. Protams, ir mākslinieki, kuri tādas lietas var atļauties, bet mums tā nevajadzētu darīt.
Statistika beigās ir diezgan nepielūdzama, un patiesībā mums ļoti reti gadās vienāds punktu skaits vairākiem dalībniekiem – mums tomēr kaut kā sakārtojas ļoti skaidri. Žūrijas priekšsēdētājs arī ļoti konkrēti ir par to, ka nevaram dot, piemēram, trīs piektās vietas un divas trešās vietas. Lai ir tomēr pirmā, otrā, trešā vieta.
"Publika ir muļķe, bet tā visu saprot!"
Konkursa norise, kas sākās 7. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, bija un vēl aizvien ir skatāma un klausāma arī tiešsaistē (I un II kārta atrodama konkursa mājaslapā), un par to, kā ritēja fināls var nojaust arī pārraidē izmantotajā starpbrīža sarunu epizodē, kad to moderators, mūzikas žurnālists Edgars Raginskis tikās ar pieredzes bagāto Liepājas muzikoloģi Aiju Engelmani, kā arī pianistu, konkursa māksliniecisko vadītāju Juri Kalnciemu, kuram tuva bijusi gan šī konkursa organizēšana, gan darbošanās žūrijā.
Aija Engelmane: Četri šīs žūrijas locekļi ir Pianisma zvaigžņu festivāla dalībnieki – tas ir žūrijas priekšsedētājs Ivari Ilja, profesors Juris Kalnciems, kurš piedalījies divreiz, arī Toms Ostrovskis un Juris Žvikovs. Šis konkurss faktiski ir atblāzma no tiem grandiozajiem klaviermūzikas svētkiem, ko iedibināja Imants Resnis un kas notika 20 gadu garumā ar fantastiskiem solistiem un fantastisku repertuāru.
Īpaši interesanti bija vērot fināla kārtas pirmo vakaru, kad dzirdējām divus pilnīgi pretējus Prokofjevus, un šeit gribu citēt Igoru Stravinski, kurš teica tā: "Publika ir muļķe, bet tā visu saprot!" Jo tad, kad pēc Prokofjeva Trešā klavierkoncerta atskaņojuma ukraiņu pianistu Mikitu Burzanicu izsauca trīs reizes – tas tikai liecina, ka publika nav muļķe, klausītāji visu saprot ļoti labi, un saprata arī šo lielo starpību.
Edgars Raginskis: Bieži runājam par laikmetīgās mūzikas deficītu pianistu repertuārā. Ieskatoties konkursa repertuārā tieši klavierkoncertu jomā, Prokofjevs un Ravels ir jaunākie. Vai nākotnē ir plāns pietuvoties arī 21. gadsimtam?
Juris Kalnciems: Jā, šis jautājums bijis dienas kārtībā vēl tad, kad konkursa veidošanā piedalījās Mūzikas akadēmijas bijušais rektors Juris Karlsons. Toreiz domājām, kādus vēl koncertus iekļaut, un koncepcija bija vairāk likt mūsdienīgus koncertus. Tomēr tā tradicionālā lieta ir šie lielie romāni, koncertu zelta repertuārs, kas pievelk visus pasaules jaunos talantus, un vēlamies, lai viņi tomēr brauktu arī pie mums, un šogad ģeogrāfija, kāda pārstāvēta konkursā, ir ļoti pamatīga – tas ceļ šī konkursa prestižu.
Aija, kas jūs visvairāk saista pianistu priekšnesumā? Tehniskā precizitāte, personības harisma, kādi citi parametri?
Katrā ziņā tā ir harisma, personīgā attieksme – ka mūziķis spēlē un priecājās par to, ko viņš dara. Ka tā ir viņa mūzika, un viņš pats ir tajā iekšā ar savu domu un visu mūzikas vērtību.
Šīgada konkursa ritējumā aktualizējies jautājums par dzimumu pārstāvniecību. Jūsu ziņā, Juri, ir žūrijas sastāvs šim konkursam: vai nākotnē plānots padomāt arī par dzimumu paritāti? Ir tik daudz brīnišķīgu pianistu sieviešu Latvijā un pasaulē. Pieļauju, tā bija objektīvu apstākļu sakritība, ka žūrijā ir tikai vīrieši.
Juris Kalnciems: Tāds jautājums man pat neienāca prātā... Domāju – ja būtu pilnīga līdztiesība, tad jau būtu jājautā, kāpēc finālā ir tikai viena sieviešu kārtas pārstāve – varbūt vajadzēja pusi uz pusi? Galvenais ir kritēriji un profesionalitāte. Lai dāmas neapvainojas, tas nav darīts ar ļaunu nolūku, vienkārši kāds uzņemas atbildību par žūriju un vienīgā vēlme – lai tās vērtējums būtu pēc iespējas profesionālāks un objektīvāks.
Kā skanētu novēlējums visiem un katram šī konkursa dalībniekam?
Juris Kalnciems: Lai veicas šajā konkursā un lai veicas arī turpmākajā karjerā, jo darbs jau šobrīd ir ieguldīts milzīgs.
Aija Engelmane: Iet dziļumā, plašumā un domas bagātībā. Repertuārs ir milzīgs, un tas ir jāaptver. Lai visiem panākumi!
Ērika Jākobsone: Šķita, ka esmu atvērusi pavisam jaunu partitūru!
Un nu laiks tikties ar vēl vienu konkursa finālisti Ēriku Jākobsoni, kura konkursa trešajai kārtai bija izvēlējusies Sergeja Prokofjeva Trešo klavierkoncertu.
Maruta Rubeze: Jums līdzās ir ļoti pieredzējis pedagogs – profesors Sergejs Osokins, kuram ir daudz ideju, ko jums ieteikt, bet man liekas, ka jūsu Prokofjeva Trešā klavierkoncerta atskaņojums bija ļoti personisks. Tajā bija ļoti daudz no jums pašas.
Ērika Jākobsone: Jā, daudz ietverts arī no manām idejām, bet ir arī ļoti daudz profesora ideju. Man ļoti patīk mans profesors, jo viņš atļauj īstenot manas idejas, bet tajā pašā laikā ieliek mani rāmī – bet ne tā, ka gremdētu manu personību. Tāpēc visu cieņu manam profesoram!
No kuras nots pavilkāt to diedziņu, kā pieskārāties šai mūzikai, ar ko sākāt – klausījāties kādus ierakstus, pētījāt partitūru? Kā sākāt šai mūzikai pietuvināties?
Pirmoreiz šo skaņdarbu dzirdēju kādā sestajā klasē un, protams, jutos ļoti iespaidota – tas daudziem ir viens no mīļākajiem klavierkoncertiem. Bet pati šim klavierkoncertam pieskāros pirms gadiem diviem, tad to noliku malā, bet tad, kad sāku gatavoties konkursam, sapratu, ka esmu atvērusi pavisam jaunu partitūru! (smejas) Kaut ko biju aizmirsusi un daudzus tēlus atklāju no jauna.
Kas ir tas, kas, jūsuprāt, dara šo koncertu par izteiktu konkursa skaņdarbu? Tā nav sagadīšanās, ka trīs no jums, sešiem finālistiem, spēlē tieši šo koncertu.
Jā, protams, tas tiešām ir ļoti iespaidīgs, tajā ir brīnišķīgs viss: brīnišķīga forma, daudz tehnikas, ir arī izteikta tēlu pasaule, un šeit ir tiešām daudz kur izpausties un var parādīt sevi no dažādām pusēm. Man liekas, tāpēc arī daudzi izvēlas šo koncertu.
Man ļoti patika jūsu spēle: no vienas puses – atturīgums, tomēr varēja just arī to, kā jūsu ķermenis dzīvo šajā mūzikā un esat no tiem pianistiem, kuri saauguši kopā ar instrumentu.
Jā, kopš sešu gadu vecuma.
Un vienmēr ceļš bijis taisns, bez līkumiem? Un kurš bija jūsu pirmais pedagogs?
Milzīgs paldies mana pirmajai skolotājai Elgai Klipai no Ogres mūzikas skolas. Man liekas, viņa paveica pašu galveno uzdevumu – viņa mani iemācīja mīlēt mūziku. Jau kā bērnam atvēra durvis uz šo pasauli, no kuras netieku un netieku vaļā. (smejas)
Līdz galam atvērta dvēsele
14. oktobra vakarā skanēja divi Sergeja Rahmaņinova koncerti: pianists Džuljens Čans no Malaizijas bija izvēlējies Trešo, bet Daniils Mickevičs – Otro.
Malaizijā dzimušais Džuljens Čans nu jau ilgstoši dzīvo un attīstās Lielbritānijā. Viņš uzstājies vairākās prestižās koncertzālēs Apvienotajā Karalistē, tostarp Vigmorzālē un sola, ka koncerts būs arī nākamvasar.
Tostarp būs arī jauns albums, kurā viņš ieskaņos Leopolda Godovska mūziku, viņa savdabīgo "Javas svītu", ietilpīgu skaņdarbu, kura autors iedvesmojies no Indonēzijas gamelāna un viens no Džuljena Čana hobijiem ir dažādas svešvalodas. Viņš ir arī komponists un ļoti aktīvi sadarbojas ar komponistiem.
Konkursa pirmās vietas ieguvējs Daniils Mickevičs līdz ar 5000 eiro naudas balvu tika arī pie speciālbalvas – pie stipendijas "Feuerwerk" Klavieru akadēmijas meistarklasēm Ainbekā (Vācijā).
Tūlīt pēc Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta atskaņojuma "Lielā dzintara" aizskatuvē viņš atzina: "Pats sev, kad uznācu uz skatuves, uzreiz pateicu, ka šodien spēlēšu ar līdz galam atvērtu dvēseli – cik nu plaši vien varu to atvērt.
Jo man šis koncerts ir ļoti svaigs: to iemācījos pirms mēneša un ar orķestri spēlēšu to pirmo reizi. Līdz ar to, neskatoties uz vairākām tehniskām kļūdām, kuras pieļāvu, kāpēc dažviet izšķīrāmies ar orķestri, es vienalga esmu gandarīts par savu izpildījumu. Lai gan jau no paša sākuma ļoti labi sapratu, ka tas nebūs mans ideālais variants, tas tik un tā ir viens solis tālāk manā attīstībā. Esmu priecīgs, ka šī skaņdarba atskaņojumā izdevās ielikt dvēseli, un tas bija vērtīgākais. Sapratu – ja neielikšu dvēseli, mans sniegums būs tukšs. Jutu, ka man kaut kas jāpasaka."
Laureātu sumināšana
Un nu izbaudīsim arī paša konkursa noslēguma apbalvošanas ceremonijas gaisotni.
Uz "Lielā dzintara" skatuves – Jāzepa Vītola 8. Starptautiskā pianistu konkursa žūrijas priekšsēdētājs Ivari Ilja. Viņš savā uzrunā saka paldies visiem konkursa dalībniekiem un viņu pedagogiem par lielo ieguldījumu, paužot prieku par iespēju atkal baudīt Jāzepa Vītola unikālo mūziku un izsaka cerību, ka ikviens šajā konkursā ieguva lielisku pieredzi, jaunus draugus.
Pateicība, protams, arī konkursa organizētājiem, atbalstītājiem, visiem, kuru ieguldījums darījis šo konkursa iespējamu. Vēl arī viņa pateicība kolēģiem žūrijā par profesionālo gaisotni un darbu šajās konkursa dienās.
Pēdējais paldies nonāk pie Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas, pie koncertzāles "Lielais dzintars" un, protams, arī pie klausītājiem.
