Gunda Vaivode: Rīgā esi jau trešo reizi – kā te jūties?
Ginters Groisbeks: Varbūt izklausīsies muļķīgi, jo šī patiesi ir tikai trešā reize, bet atgriežos šeit kā mājās… Rīgā jūtos ļoti labi, mierīgi, sirsnīgi gaidīts un silti uzņemts.
Pirmoreiz atbraucu kopā ar Baireitas festivāla orķestri un Andri Nelsonu, tas bija pavisam īsi, uz dažām stundām. Otrreiz biju Operas ieaicināts uz dziesmu vakaru. Arī tas bija uz īsu brīdi un stresaini, bet, par laimi, atradu kalendārā brīvu dienu. Tagad beidzot mazliet ilgāk varu izbaudīt jauko atmosfēru, mazliet iepazīt pilsētu.
Vai atceries mazliet vēl dziesmu, ko dziedāji?
"Glāstu"?
Jā! Tas bija brīnišķīgs koncerts, un bezgala jauki, ka nodziedāji latviski Jāņa Mediņa "Glāstu". Vai arī citās zemēs uzstājoties, iemācies ko jaunu un nodziedi kaut ko no viņu mūzikas?
Nē, šis bija īpašs gadījums...
Tagad atklāsim noslēpumu, ka tā bija tava ideja – nodziedāt latviski. Noklausījos piecas dziesmas, ko atsūtīji, un es nodomāju, ka "Glāsts" būs piemērota dziesma, ko pats varēšu pavadīt pie klavierēm. Tomēr izlēmām, ka to darīs pianiste Aleksandra Golubicka.
Šai dziesmai piemīt neticama vienkāršība, tīrība, kas ļoti godīga un skaista. No tava piedāvājuma uzreiz izvēlējos šo, nezinot, ko tā nozīmē cilvēkiem, bet mani šī dziesma nomierina un paņem sev līdzi. Bet es to nedarīju, lai izpatiktu. Atceros, ka 2019. gadā Milānas operteātrī "La Scala" man bija dziesmu vakars ar sarežģītu programmu, kas noslēdzās ar Čaikovski un Rahmaņinovu. Neatceros, kas bija pirmā piedeva, bet tad es teicu – lai viņi neizmestu mani ārā no teātra un nenomētātu ar akmeņiem, nodziedāšu karaļa Filipa āriju. Varbūt izklausījās pēc provokācijas, bet kāpēc gan ne itāļu operrepertuāru? Līdzīgi šeit – "Glāsts" ir skaisti uzrakstīta melodija, kas ietiecas sirdīs.
Uz Latviju esi ņēmis līdzi skaistu mūzikas izlasi. Un kopš mana piedāvājuma nepagāja liels laika sprīdis, kad atnāca atbilde, ko tu vēlētos atskaņot mūsu klausītājiem. Vai tas nozīmē, ka mūzika, ko sauc par savu, nemainās bieži?
Nē, laikam esmu konservatīvs cilvēks – mūslaikos gan tas skan slikti, un savā ziņā uzticīgs principiem – tīrai dvēselei. Mūzikā tās ir kā vadzvaigznes debesīs, kas tev rāda virzienu, kurā sajūties kā mājās. Tūlīt mēs šajā pasaulē ienirsim, un tā vienmēr ir tā pati. Ir periodi, kad vairāk klausos itāļus, popmūziku, smagāku mūziku un mazāk balāžu, bet principā tas ir kā ar ēdienu – iecienītie nemainās.
Mēs sāksim ar Brāmsa klavierkoncerta pirmo daļu un īpašu mākslinieku buķeti – Emīlu Gilelsu, Berlīnes filharmoniķiem un diriģentu Eugenu Johumu.
1985. gadā Austrijā bija tāda ierakstu sērija "Lielie komponisti un viņu mūzika". Ik nedēļu iznāca plate vai kasete un tai klāt burtnīciņa. Es toreiz biju mazs puika, kurš gribēja kļūt par pianistu, ļoti daudz spēlēju un biju sajūsmā. Brāmsa Otrais klavierkoncerts bija viens no pirmajiem izdevumiem, bet tur bija arī Bēthovena Piektā ar Bostonas simfoniķiem un Rafaelu Kubeliku, Brāmsa Pirmā simfonija, un ar šo mūziku lēnām sapazinos, bet no burtnīciņām uzzināju par laikmeta kontekstu, komponistu biogrāfijām, vēsturiskajiem apstākļiem – ik nedēļu tā bija mana paradīze. Vienmēr vēlējos atskaņot šo klavierkoncertu, bet tas bija man par grūtu. Tomēr blakus partiju, ko klausīsimies, es mēģināju un vēl aizvien varu to nospēlēt.
Par tavām mūzikas studijām mēs parunāsim nedaudz vēlāk, jo īpaši par dziedāšanu. Bet pirms tam gribu tev pajautāt par bērnību. Kur esi dzimis, un kāda bija tava bērnības pasaule?
Piedzimu Vaidhofenā pie Ipsas. Tā ir ļoti maza pilsētiņa ar 12 000 iedzīvotāju. Milānā man jautāja, kur tas ir, un es vienmēr saku – Mezzo di Nulla, nekurienes vidū. Tas ir starp Vīni un Zalcburgu. Taču šajā skaistajā pilsētiņā ir lieliskas mūzikas tradīcijas. Ievērojamākais cilvēks ir bijušais Vīnes filharmoniķu koncertmeistars Rainers Kihli (Rainer Küchli), bet te dzīvo vairāki šī orķestra mūziķi. Patiesībā tā ir sīkburžuāziska pilsētiņa. Mans tēvs bija ārsts, viņš nomira ļoti agri, mana māte bija skolotāja. Tā bija tāda ļoti sakārtota pasaule. Gandrīz par daudz.
Tu joprojām to esi saglabājis sevī.
Nedaudz, bet
manī ir arī dumpinieciskums pret šo pasauli, kas bieži vien aiz fasādes nav nemaz tik laba. Es biju tāds kā akceptēts revolucionārs.
Mani ļoti agri aizrāva mūzika, tā fascinēja. Un pie mums katrs automātiski iemācās kādu instrumentu.
Ģimenē?
Katrā ģimenē un skolā. Šajā mazajā, labajā pilsētiņā katrs kaut ko iemācās. Var jau sociālkritiski vai satīriski iebilst, ka ne katram būtu jāmācās kaut kas, ko viņš nevar. Bet tomēr tas ir labi, jo katram ir kāda saikne ar mūziku.
Bet kāda mūzika skanēja jūsu ģimenē – vai tautas mūzika?
Nē, nē, vairāk klasika. Tas, ko mēs dzirdējām platēs, bija Bēthovena simfonijas, no operām – "Burvju flauta" un "Fidelio", mums bija arī viens Vāgnera pilns iestudējums – Baireitas festivāla "Tanheizers" 1967. gada slavenajā ierakstā ar Volfgangu ZavalIšu, Volfgangu Vindgasenu, Greisu Bambriju, Eberhardu Vehteru…
Tas ir tik jautri, ka ar šo operu, uz kuras platēm es kā mazs zēns biju skatījies, 2011. gadā pats debitēju Baireitā. Bija arī kaut kas no Mocarta, bet principā, ja pārtulkojam ēdienu kategorijās – Vīnes šnicele un kartupeļu salāti. Tātad ļoti, ļoti vienkārši un robežās.
Popmūzikas tur nav.
Nē, bet man ir divas vecākas māsas, kuras šo mūziku atnesa mājās, līdz ar to zinājām, kas tobrīd ir modē. Bet mani vairāk piesaistīja klasiskā mūzika. Manas māsas ir 9 un 12 gadus vecākas par mani, gandrīz kā otrās mammas, viņas mani iepazīstināja ar moderno pasauli, bet es kā mājās sajutos vecajā pasaulē.
Vai tas nozīmē, ka jūs vienkārši muzicējāt ģimenē vai mācījāties bērnu mūzikas skolā?
Privātajā mūzikas skolā.
Arī māsas paklausīgi mācījās – viena klavierspēli, otra vijoli, arī es īsu brīdi mēģināju iespēlēties uz vijoles, bet tas bija briesmīgi... Ja tu sāc ar klavierēm, salīdzinoši ātri tiec uz priekšu un tad pēkšņi sāc čīgāt vijoli…
… tad vecāki nav gluži apmierināti..
Nūūu, tās drīzāk bija rūpes par vides aizsardzību! (smejas).
Vai tagad tu vari sevi pavadīt uz klavierēm, mācoties jaunu repertuāru?
Ir mūzika, kur tas darbojas. Varbūt Verdi… Izklausīsies mazliet necienīgi, bet viņam ir vienkāršākas harmonijas. Ja tas ir kaut kas sarežģītāks, piemēram, Rihards Štrauss, es to nevaru izdarīt. Protams, varu nospēlēt melodiju, aptuveni atpazīt struktūru, bet nevaru sevi pavadīt.
Raidījumā "Mana mūzika" mēs klausāmies Klausa Doldingera opusu "Flug zum Elfenbeinturm" no filmas "Bezgalīgais stāsts".
Jā, viņš ir vācu kino komponists, kurš radījis daudzus un dažādus skaņu celiņus vācu seriāliem, filmām un citstarp arī mūziku vienai no manām mīļākajām filmām. Un vēlreiz atgriežoties bērnībā, vienai no svarīgākajām filmām, iespējams, visā manā attīstībā – Mihaela Endes kinolentei "Bezgalīgais stāsts".
Filmmūzika ir svarīga radioprogrammas daļa, klausītāji to labprāt bauda. Bet vai tev patīk arī pati kinomāksla, un vai tu bieži skaties filmas?
Pēdējos gadus neesmu biežs kinoteātru apmeklētājs. No 2003. līdz 2007. gadam, kad man bija pastāvīgs līgums ar Cīrihes operu, tad gan kino apmeklēju gandrīz ik nedēļu. Tagad mana dzīve ir tik vētraina, ka kino man vairs nav nepieciešams… (smejas)
Tu vari skatīties filmas ceļā, pārlidojumos.
Nē! Kad braucu no viena iestudējuma uz nākamo, jau mācos kaut ko citu vai arī mēģinu pilnībā iztīrīt galvu. Tad man nav vajadzīga vēl kāda cita pasaule, kurā iegrimt. Bet, runājot par skaņu celiņu no filmas "Bezgalīgais stāsts", ko mēs tikko dzirdējām, tā, pirmkārt, ir lieliska mūzika, augstvērtīga arī no kompozīcijas viedokļa. Un, protams, tas ir atgādinājums par pasauli, kurā tu kādreiz kā bērns, kā tīra dvēsele vai neaprakstīta lapa, pārdzīvoji lietas ar citādu intensitāti, nekā tas iespējams tagad. Tagad, kad vēlos noskatīties filmu, man tiešām ir jāizvēdina galva. Tas reizēm izdodas. Īpaši kopā ar manu meitu. Mans Dievs, cik daudz "Harijus Poterus" lokdaunā noskatījāmies, tas ir tik brīnišķīgi! (smejas)
Cik gadu ir tavai meitai?
Būs četrpadsmit. Tagad viņai jau sava dzīve, sava pasaule. Bet toreiz, pirms trim gadiem, tā bija cita veida kopīga jaunas pasaules izzināšana un atklāšana.
Vai viņa arī spēlē kādu instrumentu?
Šī ir sāpīga tēma – viss sākās, bet neturpinājās... Viņa spēlē ģitāru, flautu un klavieres, bet tikai nedaudz.
Viņa var iemācīties diezgan sarežģītus skaņdarbus, piemēram, Mocarta "Sonata facile", ja grib, var smuki nospēlēt ģimenei kaut ko Ziemassvētkos, bet tādas konsekvences, lai apgūtu instrumentu augstākā līmenī – tās nav. Un man kā tētim ir grūti izlemt, vai piespiest viņu, vai tomēr ne – jo īpaši apstākļos, kad tik bieži neesmu mājās.
Un kādu mūziku viņa klausās?
Tas mainās, bet būtībā tā ir šī laika mūzika – Billija Eiliša un kas tāds, ko es nepazīstu. Kādu dienu mēs kopā braucām mašīnā tālu ceļu, un viņa man rādīja visu savu mūziku pēc kārtas. Es kā tāds romiešu ķeizars Kolizejā teicu – tas jā, tas nē… Katrā ziņā tas ir interesanti, kaut arī domāju, ka šodienas popmūzikā nekā daudz jauna nav. Bet ir jāmēģina saprast šo pasauli, īpaši, ja tā ir tavas meitas pasaule.
Starp citu, kā sākās tava dziedāšanas ēra?
Tas ir ļoti garš stāsts, ko centīšos izstāstīt īsi. Dziedāšana, arī opera, mani fascinēja jau zēnībā. Bet nekad nevarēju iedomāties sevi dziedot uz skatuves. Kad tu spēlē klavieres, tev ir šis milzīgais instruments, kas ir kā aizsargs vai bruņas. Tu vienmēr esi pasargāts! Bet dziedāšana ir ārkārtīgi atkailināta, atklāta un drosmīga lieta. Vienīgais, kas tev ir – tās ir tavas rokas, un parasti tās traucē. (smejas) Mums ģimnāzijā bija tāds projekts ar Mocarta "Burvju flautas" aranžējumu lellēm, kur piecpadsmit, sešpadsmit gadus veci audzēkņi dziedāja Papageno, Paminu, Zarastro, un man tas likās tik smieklīgi! Bet vienlaikus es viņus arī apbrīnoju.
Un tagad sekos jocīgais stāsts: biju liels futbola fans. Spēlēju pats un biju arī Vīnes kluba "Austria Wien" kvēls līdzjutējs.
17 gadu vecumā vienmēr gāju uz spēlēm un atrados pastāvīgo līdzjutēju sektorā. Mēs skandinājām, dziedājām, un kādā brīdī viens no tiem dīvainajiem puišiem, tāds huligāna tipa, pienāca pie manis un teica: "Ei, tu, ar to balsi!" (smejas) Arī pats pamanīju, ka tad, kad es dziedu, krietni vairāk cilvēku dzied kopā ar mani. Tas ir tāpat kā baznīcā – ja kāds dzied spēcīgāk, tad arī pārējie uzdrošinās vairāk. Un tad es pirmo reizi piefiksēju: re, acīmredzot cilvēki var mani sadzirdēt! Pēc tam sāku dziedāt mājās – vannā, dušā, kā lielais vairums. Arī operu fragmentus, piemēram, Komandora beigu iznācienu "Donā Žuanā". Mani dzirdēja arī mamma un māsas, kuras teica – tev labi sanāk, ir kaut kas jādara! Bet ko lai daru? Ej uz baznīcas kori! Nē, tur ir tikai veci cilvēki, ko es tur darīšu? Un tad nāca vienas dzimšanas dienas svinības: mana kādreizējā mūzikas skolotāja, tagad Nacionālās padomes prezidenta mājās svinējām viņa dēla 19. dzimšanas dienu. Saimnieka mājās nebija, bet mēs – kādi 40 cilvēki – visi krietni iereibuši. (smejas) Arī viņiem bija daudz skaņuplašu, uzliku "Donu Žuanu" un nodziedāju jeb, pareizāk sakot, izkliedzu vienu skatu. Visi palika klusi un tad uzstājīgi teica – tev kaut kas jādara! Vispārējā spiediena rezultātā piezemējos Vīnes Mūzikas augstskolā, nokārtoju iestājeksāmenus, kuros par mani vēl drusku pasmaidīja, tomēr uzņēma. (smejas)
Kuri bija tavi nozīmīgākie skolotāji?
Mans pirmais skolotājs basa specialitātē bija Ralfs Dērings. Ļoti labs, vācietis, kurš ar mani runāja skaidru valodu. Tad es gāju pie Gerharda Kārī (Gerhard Kahry), Vīnes universitātes pasniedzēja, un tad paralēli pie Roberta Holla dziesmu klasē. Tas man bija ļoti, ļoti īpašs notikums, jo es viņu stipri cienīju. Pie viņa iemācījos uzticēties saviem instinktiem un tam, ko jūti. Dziedāšana ir sevis atrašana, un ir jābūt drosmei – kā kailam uzstāties cilvēku priekšā. Man bieži vien bija grūti ar skolotājiem, jo, kad kāds man teica kaut ko pavisam citu, nekā es jutu, es neticēju viņam.
Biju grūti audzināmais. Bet tādi cilvēki kā Roberts Holls – viņš bija neticami dāsns, cēlsirdīgs un iecietīgs. Viņš teica – tev ir jādzied slaidi. Nodomāju – nu, jā, ar tavu balsi es varētu dziedāt slaidi, bet ar manu tas vēl nesanāk. Vēl viens leģendārs stāsts par dižo Mati Salminenu Cīrihē. Viņš bija mans lielais paraugs. Reiz viņš man teica: "Jaunekli, tas, ko tu dari, nav slikti. Bet tev ir jādzied no šīs vietas," un paplikšķināja pa savu drukno vēderu. Nu, labi, nodomāju – bet kur tā vieta būtu man? (smejas)
Tās ir tās jaukās sarunas ar kolēģiem. Vīnē tev bija iespēja mācīties arī no operas uzvedumiem.
Tas ir ļoti svarīgi. Esmu izstāvējies daudzās operas stāvvietās, īpaši deviņdesmito gadu beigās. Tagad visi šie stāvvietu cilvēki, kurus pazīstu, pēc manām izrādēm nāk un runā ar tevi tādā pašā tonī kā toreiz: "Nu, kā bija šodien?" Vispār vīniešu mentalitāte ir īpaša – viss vienmēr ir slikti, bet tomēr patīk. (smejas)
Dīvainā kārtā mūsu sarunā neskan neviens opermūzikas ieraksts.
Tas ir apzināti, jo opermūziku klausos pastāvīgi, tāpēc šoreiz esmu izvēlējies tieši tos skaņdarbus, kurus man patīk klausīties un kas tiešām ir mana mūzika.
Un tava mūzika ir arī austrietis Antons Brukners un viņa Devītā simfonija ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri un Andri Nelsonu. Starp citu, šis ir viens no pēdējiem Leipcigas "Gewandhaus" orķestra ierakstiem. Tev ar Andri ir labas attiecības. Cik daudz esat paguvuši kopīgi muzicēt?
Ne tik daudz. 2017. gadā bija opera "Nāra" Minhenē, tad Bēthovena Devītā ar "Vīnes filharmoniķiem" Parīzē. Turneja, kas bija plānota gadu vēlāk, tika atcelta pandēmijas dēļ, pēc tam spēlējām koncertus Baireitā, Ķelnē un Rīgā, bet ir sajūta, ka kopā esam darījuši daudz vairāk. Varbūt tālab, ka mums ir līdzīga attieksme pret mūziku – kā lieliem, gudriem bērniem. Janvārī veiksim Šostakoviča operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" ierakstus Bostonā un Ņujorkā, būs arī 13. simfonija "Babij jar", tā ka tiksimies! Man patīk, kā Andris rada mākslu.
Kāpēc Brukners, nevis Mālers, piemēram?
Brukners ir kaut kas ļoti tuvs, jo nāk no manas dzimtenes, mazā ciema pie Ipsas, kur viņš ir pavadījis daudz laika gan staigājot, gan spēlējot Sonntāgsbergas baznīciņā. Kad klausos Astotās simfonijas trešo daļu, tad skaidri iztēlojos rudens atmosfēru un starp pakalniem noklājušos miglu. Skaists dabas fenomens, kas šo mūziku liek sajust pat vēl tuvāku nekā ģimeni – tīru, ar lielu uzticēšanos Dievam. Un jautājums – kāpēc Brukners, nevis Mālers? Mālera darbos ir momenti, kuros arī es jūtos kā mājās, bet tad ir vietas, kuras ir pārāk neirotiskas. Viņš lec no viena pie otra. Es pats gan arī esmu nervozs tips…
Brukneram ir lielākas līnijas…
Brukners arī lēkā, bet viņš ir tveramāks. Mālera domu gājieni mēdz būt pārāk drudžaini, juceklīgi. Brukneru izjūtu kā savu gara radinieku. Tas īpašais viņā ir tas, ka viņš komponē dabu.
To laikam vislabāk var sajust, kad tu kāp kalnos, ko labprāt dari?
Jā, bet
dīvainā kārtā šādā aspektā es Brukneru atklāju, esot projām no dzimtās Austrijas – Šveicē, savās jaunajās mājās, kur Alpu kalni ir krietni augstāki. Tur sajutu Bruknera spēku un lielumu.
Un tuvību Dievam.
Galu galā par to arī ir runa..
Tavā mūzikas sarakstā šim raidījumam ir Antona Bruknera "Te Deum" 1978. gada ierakstā ar Herbertu fon Karajanu. Ko tu par viņu domā?
Karajans bija lielais klasiskās mūzikas mediju pionieris.
Kompaktdisku aizsācējs!
Tieši tā. Viņš daudzas lietas ļoti gudri padarīja iespējamas un pieejamas klausītājiem. Viņš bija izcils talants, īpašs savā pozīcijā, nozīmīgs Austrijai un Zalcburgai. Viens no viņa mīļākajiem dziedoņiem bija Hosē van Dams, ar kuru es iepazinos 2003 .gadā Cīrihē, dziedot "Nirnbergas meistardziedoņus", tāpēc arī izvēlējos šo ierakstu, kurā piedalās viņš…
Vēl arī Agnese Baltsa, Anna Tomova-Sintova un Deivids Rendels.
Tas bija Karajana sapņu sastāvs.
Kad iestudējām "Meistardziedoņus", van Dams bija Hanss Zakss, es dziedāju Naktssargu, kam ir divas skaistas dziesmas otrajā cēlienā. Pēc izrādes van Dams atnāca pie manis un savā lietišķajā stilā teica: "Cilvēk, tev ir skaista balss, bet tu neesi labs dziedātājs!" Nu, labi… (smejas)
Bet tas bija brīnišķīgs sastāvs ar Peteru Zeifertu, Štolcingu, Salminenu, Miahels Folle bija Bekmesers – tiešām izcili solisti. Hosē bija tik mierīgs, viņš nerunāja daudz, bet, kad runāja – tad pateica. Un beigās arī to: "Ja tu vēlies, es varu tev parādīt!" Tā sākās manas mācības pie viņa, kas pārauga īstā draudzībā. Tāpat kā Roberts Holls, arī viņš man iemācīja zināmu pieticību, kā gudri apieties ar saviem tehniskajiem resursiem. Viņa padoms bija tāds: "Tev nevajag tik daudz! Mazāk alus, vairāk šampanieša balsī. Eleganci, nevis dauzi pa galdu!" (smejas)
Šķiet, ka basi ir draudzīga brālība, ne kā tenori vai soprāni…
Esam ļoti draudzīgi. Protams, konkurence pastāv vienmēr, diemžēl tā pēdējos gados mainījusies uz slikto pusi, jo piedāvājums kļuvis mazāks. Citiem vārdiem – dziedātāju ir neticami daudz, bet darba – salīdzinoši maz. Agrākos laikos tas viss bija daudz vienkāršāk, lai arī mēs visi zinām, ko katrs dara un ko dara labāk.
Un tagad mēs atkal atgriezīsimies pie kinomūzikas – "Tvinpīkas".
Režisors Deivids Linčs – tā ir pasaule pati par sevi jeb pasaule ārpus tās. Tā ir realitāte, kas sniedzas tālu aiz mūsu matricas. Ļoti gudrs vīrs. Režisors-mākslinieks vārda vislabākajā nozīmē. Ar "Tvinpīkas" pasauli biju pazīstams jau kopš tīņa laikiem, bet kopš 2017. gada iepazinos ar to intensīvāk, jo mana sieva Izabella ir ļoti iedziļinājusies šajās matērijās un tajās ievilkusi līdz arī mani. Jā, tā ir pavisam cita pasaule. Un šis fragments – "Fierman" jeb "Ugunsdzēsējs" ir kā pastaiga pa visu pasauli.
Vai pašam tev nav bijusi vēlēšanās filmēties?
Vēl nav. Bet redzi, arī mani režijas darbi uzradās pēkšņi.
Jau divreiz!
Jā,
pašam nav labi vērtēt, bet izdevās labi. Kolēģi kā traki, jo es pārzinu situāciju no otras puses. Ja es angažēju kādu dziedātāju un viņš netiek galā ar kādu ainu, tad es jūtos briesmīgi, jo var zust respekts pret organizētāju.
Dziedātāji reti piedzīvo tādu attieksmi, jo operā bieži ir režisori, kuri redz tikai sevi un savas idejas. Tās mēdz būt ne tikai labas, bet reizēm egoistiskas un pārvērtētas. To es nevēlējos, mākslinieciskajam rezultātam ir jābūt kvalitatīvam, bet to vajadzētu sasniegt ar pēc iespējas mazāku stresu. Vispār jau labprātāk dziedu, nevis rūpējos par visu iestudējumu.
Tomēr tas būtu skaists sānsolis – filmaktieris.
Jā, vai teātra aktieris. Man nav nekādu ambīciju uz to, bet tas ir pats bīstamākais: ja tev nav nekādu ambīciju, tad tūlīt nāks piedāvājums.
Tāds sānsolis ir arī "U2".
Šī mūzika mani pavada jau kopš 80. gadiem. Dziesma "Ielas bez nosaukuma" ir simboliska, jo bieži esmu ceļā, un, kad galva ir pilna ar Vāgneru, Montemeci un Šostakoviču, tad automašīnā mēdzu uzlikt šo 80. gadu hitu.
Daži operdziedoņi izmēģina starpžanrus, bet tu esi devies citā virzienā un dziedi arī tautas mūziku. Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Vīnes dziesmas, ko dziedu, es neuzskatītu par tautasdziesmām. Manā sajūtā Vīnes dziesmas ir tuvākas Šūbertam nekā klasiskajām tautasdziesmām.
Bet Šūberts jau arī ir tautas mūzika. Viss ir gan tautas mūzika, gan profesionālā dziesma, robežas nav nosakāmas. Ja paskatāmies uz Šūberta "Liepu" no "Ziemas ceļojuma", ir tautas versija, un ir šī klasiskā ar klavieru pavadījumu triolēs, ko visi pazīst. Vīnes dziesma, kā es to interpretēju, ir vairāk uz klasisko pusi. Nav tā, ka sasēžas un ar pieciem alus kausiem kaut ko uzspēlējam. Bet pirmatnējais šajā mūzikā, ko labprāt dziedu, ir tas, ka tā ir godīga mūzika, tāpēc jo grūtāka. Ir dziesmas, kur harmonijas ir relatīvi vienkāršas, līdzīgi kā Mediņa "Glāstā" – nekādu sarežģītu kontrapunktu, bet ir ļoti grūti būt atklātam. Atšķirībā no operas, kur decibeli iet uz dzīvību un nāvi, šī mūzika mani attīra. Tā ir skaista un iet pie sirds.
Vai tu proti arī jodelēt?
Nē, to vēl neprotu.
Tas ir grūti?
Tas ir īpašs galvas balss un rezonatoru pieslēgums.
Vīnes dziesmās jodelēšanu sauc par dudelēšanu. Viens mans draugs perfekti māca šo lietu – tā ir apzināta balss reģistra laušana, kam vajadzīga liela drosme. Man, basam, kas dzied ar krūšu balsi, tādas drosmes vēl nav. Galvas balss pie mums ir dzīvības apdrošināšana un balss uzlabošana ar cēluma provi. Bet, teikšu brutāli, savā ziņā tā ir kā kastrācija.
Arī Mālera "Urlicht" ir ļoti grūti atnākt atpakaļ no tā maskulīnā toņa.
Ar Vīni un arī Latviju, protams, ir cieši saistīts arī Mariss Jansons. Īpašs cilvēks mums, un, kā zinu – arī tev.
Jā, 2004. gadā – tas tagad liekas pirms simt gadiem – man bija noklausīšanās pie viņa. Toreiz kopdarbs nesanāca. Bet tad viņš mani aicināja 2020. gadā dziedāt Borisu Godunovu Zalcburgā. Lai gan nebiju brīvs, tomēr ļoti priecājos par šo piedāvājumu, kas atkal neīstenojās, jo zinām, kas notika. Man žēl, ka nebijām personīgi pazīstami ar Marisu un nevarējām kopīgi muzicēt. Tie, kas to piedzīvojuši, – un to var redzēt arī no ierakstiem – saka, ka tā bijusi īpaša sajūta.
Raidījumam esi izvēlējies Riharda Štrausa "Nāvi un apskaidrību" – un pašu finālu. Ar Štrausu tev ir arī cita veida attiecības.
Jā, ir nopietnais Štrauss. Bet manas dzīves liktenīgā opera ir viņa "Rožu kavalieris". Ceru, ka ar nopietno Štrausu, kas ir sirds mūzika, man vēl būs daudz iespēju tikties. Ļoti skaista loma, ko gribētu dziedāt, ir Baraks operā "Sieviete bez ēnas". Brīnišķīga mūzika! Es arī tagad esmu tādā Štrausa ciklā – Vīnē dziedāšu Orestu "Elektrā", tā nav apjomā liela loma, bet ļoti spēcīgs skats. Opera kā īsts psihotrilleris! Labi, ka būs atkal Harija Kupfera iestudējums ar lielo Agamemnona statuju, vēl atceros, kā to vēroju no savas galerijas stāvvietas deviņdesmitajos, kā vareno akordu fonā parādās monumentālie Agamemnona zābaki, kas brien pa zemeslodi. Ir liels prieks, ja bilde, teksts un mūzika sader kopā. Berlīnes Valsts operā atgriezīšos arī pie Oksa "Rožu kavalierī", kaut to vairs nemaz negribētu dziedāt, bet cilvēki saka: "Tāds Okss!" Mans labs draugs no dzimtās pilsētiņas smej, ka man šai lomai ir īpaša dabiska prepotence. Sākums bija pēc "Nāras" izrādes Minhenē, ko dziedājām kopā ar Kristīni Opolais, pie manis ienāca Vīnes operas intendants Jons Holenders un teica: "Tev jādzied Okss!" Bet es negribu! Tā viss sākās, tad Metropoles opera Ņujorkā, tad Zalcburga…
Mūsu sarunas noslēgumā skan Mocarta "Ave verum corpus". To atceros no sava skolas kora.
Patiešām?! Ja jāizvēlas kāds piepildīts skaņdarbs triju, četru minūšu garumā, tad tas būtu šis. Krustpunkts starp debesīm un zemi. Tādi brīži ir gan Bruknera, Baha, gan arī citu komponistu mūzikā, kad tu jūti šo stāvokli. Un tas ir "Ave verum".
Ja tev vienā teikumā vajadzētu pateikt: "Mana mūzika ir…"
Es teiktu – mana mūzika ir klusums. Pasēdēt, ļaut iedarboties šai mūzikai, kuras pēcskaņa ir miers. Ļoti skaisti.
