Bez dzejas un dziesmas – nav iespējams. Arī sestdien, kad melnbalta Jura bilde uzlikta uz nošu statīva, svētās Marijas Magdalēnas baznīcas logi dreb, dzirdot Jura Kulakova dzeju audio ierakstā.
Absolūts rokenrols un pērkona dārdi – tā sanākušie draugi, kolēģi, paziņas un mūzikas cienītāji atminas Juri Kulakovu. Ieva Akuratere saka, kopš pirmās tikšanās reizes – ģeniāls mākslinieks un karstas sirds cilvēks:
"Atceros, ka aizgājām uz Mūzikas akadēmijas kopmītnēm, un Juris tur skaitīja dzejoli "Aptver visu firmamentu, universums nu ir tavs". Visā savā dižajā anarhismā un gaumīgajā neprātā. Liels, liels cilvēks. Uzreiz varēja redzēt, ka īsts mākslinieks."
Juri vairums atminas ar kādu piedzīvojumu, lēnīgu un dziļu frāzi, kas tiek citēta arvien, un bieži ar kādu joku.
"Viņam izsniedz notis un tūlīt būs koncerts. Nauris [toreizējais grupas "Pērkons" vokālists Nauris Puntulis] viņam bikli prasa – kad būs mēģinājums.
Un Juris saka: Nepaliec smieklīgs, čomiņ. Jāiet uz skatuves un jādzied. Tas viss vienmēr vētraini un labi notika," atminējās Akuratere.
Jura Kulakova mūzika dzīvos vēl ilgi. Par to šaubu nav. Diriģents Jānis Ozols stāstīja, ka, šķiet, vēl pavisam nesen uzklausījis Jura padomu, veidojot korim "Pērkona" mūzikas programmu:
"Divas nedēļas pirms viņa aiziešanas es vēl ar viņu sazvanījos. Jo mēs ar kori taisām viņa programmu a cappella un stāstīju, ka būs programma. Kāzās uzdāvināju viņam nošu burtnīcu, tukšu, ar tekstu, ka varbūt kādreiz tev sanāk kaut ko uzrakstīt. 23. janvārī sazvanījāmies un viņš teica, ka kaut kas tur topot tajā burtnīcā."
Šķiet, ka nav mūziķa Latvijā, kurš nebūtu ko aizguvis, iemācījies vai ņēmis vērā no Kulakova daiļrades.
Komponists Raimonds Tiguls atminējās, ka viņš pirmo sintezarotu iegādājies tieši pēc Jura Kulakova ieteikuma: "Man arī bija aizraušanās ar sintezatoriem, un Juris bija tāds entuziasts astoņdesmitajos gados."
Savukārt mūziķis Guntars Račs pauda, ka Kulakova dzīves moto bijis "pērkons dārd":
"Jo pērkonam jādārd. Un to viņi arī darīja. Iedvesmojot jauniešus un arī mūs, ka, neskatoties uz varām un iekārtām, izvēloties labu dzeju un pielāgojot savu talantu, ir iespējams gāzt kalnus."
Račs pastāstīja, ka atradis vēl četras Kulakova komponētas dziesmas, un pienākšot brīdis, kad šos vēl nedzirdētos skaņdarbus saņems arī publika. Bet sestdien – arī cilvēku pilnajā baznīcā – skanēja jaundarbs. Jura Kulakova piemiņai.
Tikmēr mūziķis Jānis Šipkēvics atvadījās no Kulakova ar īpašu dzejoli "Sirds kā pērkondārds". "Šodien mēs (ne)atvadāmies no Jura Kulakova. Es Jurim uzrakstīju mazu dzejolīti. Mierinājumam," komponista bēru dienā pauda mūziķis.
Pēc Svētās mises Juris Kulakovs guldīts zemes klēpī dzimtas kapos Līvānos.
