Valdis Muktupāvels Latvijas Universitātes Zinātņu mājas auditorijā sanākušajiem viesiem datorā atskaņo vienu dziesmu pēc otras, aicina dziedāt līdz, bet pirms tam tulko no prūšu valodas: Aiz maru marēm ezeri sala, /Ezeri sala, tirgoņi jāja. /Puisis jaunais zirdziņus ganīja. /Zirgus ganīja, grozīšus vija."
Prūsija, ceturtā Baltijas māsa, kas pazudusi no ģeopolitiskās kartes, ar kuras valodu latviešu valodai ir daudz kopīga – šis skumjais stāsts lika sirdij ietrīcēties Atmodas laikos, kad par to sāka runāt, un tas atkal atdzīvojas šobrīd, kad valodnieki iesaka Kaļiņingradu saukt kādā no vecajiem vārdiem – par Karaļaučiem vai Kēnigsbergu.
Valdis Muktupāvels spriež: "Prūsija faktiski ir Otrajā pasaules karā visvairāk cietusī zeme. Tur ir unikāla lieta – toponīmiskā katastrofa, visi vietvārdi nomainīti. Simboliski – tas vārds, kas krieviski nozīmē "Bezvārdīte" ("Bezimjanka") – aptrūkās tajā ārprātā materiāla jaunu vārdu likšanai, nu, tad liksim Bezvārdīti!"
Procesu aizsāka Vācijas nacionālsociālistu piekoptā vāciskošanas politika, bet Otrais pasaules karš pavisam pielika punktu Prūsijas pastāvēšanai, skaidro Valdis Muktupāvels – mūsdienās daudzu tīkotā teritorija sadalīta starp Poliju un Krieviju, pavisam šaura strēmele palikusi Lietuvā. Tomēr par prūšiem arī padomju laikā rakstīja valodnieks Jānis Endzelīns un folklorists Jānis Rozenbergs, kā arī viņu Lietuvas kolēģi.
Valdis Muktupāvels, veidojot grupas "Rasa" programmu, izmantoja lietuviešu teologa un folklorista Ludviga Rēzas Kuršu kāpās savāktās un 1825. gadā publicētās dziesmas, dažādus prūšu un lietuviešu etnogrāfijas materiālus un pat Imanta Ziedoņa dzeju. Muzikoloģe Gita Lancere, kas līdzās Andrim Veismanim, Ilzei Šarkovskai, Gatim Vanagam arī dziedāja grupā "Rasa", uzsver – gaismā izceltā prūšu programma stiprina sajūtu par baltu kopību: "Tur ienāca arī tēma par Rāmavu, par svēto vietu, svētbirzi, kur nevar ne zariņa nolauzt. Tās tēmas jau bija arī Ziedoņa dzejā. Meklējām, kur tautasdziesmās tas atspoguļojas. Gan prūši, mūsu kaimiņi, kas ir mūsu tautasdziesmās, gan stāsts par mums kā tautu, par to, kas mums ir svarīgi."
Grāmatā "Prūšos manas kājas autas" svarīga loma atvēlēta arī Vācijas latvietim Austrim Grasim, kas jau pirms "Rasas" dziedāja jaunprūšu valodā. Viņš stāsta: "Es Bonnas Universitātē biju baltu valodu lektors, protams, mani pienākumi bija nodarboties ar senprūšu valodu, tā es iepazinos arī ar jaunprūšiem, ar centieniem atjaunot prūšu valodu. Prūši ir tāds piemērs, kas ar mums varēja notikt. Prūšu piemērs ir ļoti būtisks, lai vienmēr atcerētos, ka ne valoda, ne kultūra nav pati par sevi saprotama lieta, tā ir jākopj."
