Daudzus no kopumā 76 festivāla koncertiem "Klasika" piedāvājusi tiešraidē no savas studijas Doma laukumā, taču noslēguma koncertu Anna Marta Burve apmeklēja klātienē, izbaudot ne tikai zālē valdošo maģisko atmosfēru, bet arī iepazīstot virkni neierastu tehnisku lietu. Kopumā "Klasikas" programmu vadītāja no Londonas atgriezusies sajūsmināta un iedvesmas pilna, atgādinot, ka "BBC Promenādes" noslēguma koncerta ieraksts "Klasikas" arhīvā saskaņā ar Eiroradio licenci klausāms vien līdz 2. oktobrim.
Inta Zēgnere: Vispirms tev gribu pavaicāt par Londonas vaibstiem un simboliem tavā skatījumā. Kāda ir tava Londona?
Atceros pašu, pašu pirmo reizi, kad tur ierados – tas bija visspilgtākais notikums manā dzīvē, kad tur toreiz nokļuvu: man varēja būt ap četrpadsmit gadiem. Izkāpju vienā no stacijām un ieraugu, cik ļoti atšķirīga ir tā pasaule... (..)Bieži vien esmu dzirdējusi, ka Londona – tas ir īsts rasols negatīvā nozīmē, ka angļiem nav savas kultūras un tamlīdzīgi. Galīgi tam nepiekrītu! Jo šis tā saucamais rasols arī ir tas, kas veido angļu kultūru – tur ir dažādība, krāsainība, tur ir ļoti daudzi un dažādi iespaidi no ļoti atšķirīgām kultūrām.
Kura Londonā ir tava iemīļotākā vieta?
Visbiežāk iegriežos Koventgārdenā, jo tur ir ne tikai opera, kas man kā mūziķei ir tuva, bet arī mana mīļākā burgernīca "Shake Shack" – tās maizītes un burgeri man ļoti garšo! (smejas) Un otra ir lielā Oksfordas maģistrāle, kur ir greznās, vēsturiskās ēkas, un kura, lai gan tajā vienmēr čum un mudž no cilvēkiem, mistiskā veidā ir tīra. To pavisam noteikti var izbaudīt uz visiem simt procentiem. Šīs divas vietas tad arī man ir vistuvākās Londonā.
Šoreiz par tavu iemīļotāko vietu bija jākļūst Karaliskajai Alberta zālei, kur risinājās "BBC Promenādes" noslēguma koncerts jeb "Last Night". Biļetes uz to vienmēr ir izpārdotas, klausītāji parāda savējo un dodas uz zāli. Ko dara žurnālists – piemēram, tāds kā tu?
Pirmkārt, žurnālists ir viegli satraucies, jo no rīta pamostas viesnīcā un saprot, ka ir aizgulējies. (smejas) Viņam jau vienpadsmitos no rīta ir jābūt Karaliskajā Alberta zālē, un ir jau pusdesmit... Bet nonākot tieši pie Karaliskās Alberta zāles, protams, jāiet pa citu ieeju, nekā to dara klausītāji un skatītāji. Tajā brīdī satikos ar saviem kolēģiem no citām Eiropas valstīm, kuri arī vadīja tiešraidi. Tas bija Filips no Vācijas, Abrahams no Nīderlandes un arī mūsu kaimiņiene Johanna no Igaunijas. Un tā nu mēs pie tām 11. durvīm visi stāvējām, iepazināmies ar mūsu koordinatori, un man patiešām bija pārsteigums, cik ļoti, ļoti nopietni šis pasākums tiek rīkots tīri no tehniskā aspekta: kamēr izstāvējām rindu pēc akreditācijas kartes un aproces, pēc tam vairākas reizes mūsu kartes bija jāskenē, vai tiešām esam īstie, pareizie cilvēki, tad tikām vesti uz mūsu būcenīti, no kura vadījām tiešraidi. Tur tiešām viss ir ļoti nopietni: ja iegājām pa 11. durvīm, tad pa 11. durvīm arī tikai varējām tikt ārā – ne pa vienām citām. Cilvēki – ar ļoti lielu, platu smaidu, mīļi, mīļi mūs sagaidīja un ļoti, ļoti interesējās. Varētu jau teikt, ka briti bieži vien par daudz saka to "Thank You", kādas piecas reizes vismaz pēc kaut kā pajautāšanas, bet tiešām – ļoti atvērti cilvēki, kuri bija gatavi palīdzēt jebkurā brīdī.
Jums bija arī mēģinājumu pieredze, vai uzreiz bija tiešais starts ar tiešraidi?
Uzreiz bija tiešraide. Protams, ar operatoriem un skaņu režisoriem pirms tam sazinājāmies, pārbaudot kanālus, vai viss skanēs kvalitatīvi. Bet nu jā – tajā brīdī, kad, sēžot Karaliskajā Alberta zālē, izdzirdēju mūsu "Klasikas" Eiroradio signālu, sirsniņa trīcēja – tā arī bija pirmā reize, kad poga tika nospiesta.
Tomēr runāji mierīgā balsī, varētu domāt, ka nebija nekāda satraukuma.
Tas laikam ir mans slēptais aktrises talants, jo uztraukums bija gan! (smejas) Apkārt arī valdīja liela kņada. Bet laikam jau tā koncentrācija tajā brīdī, kad bija jārunā, bija tik liela, ka tajā brīdī es to tik ļoti nejutu, kā tagad, noklausoties ierakstu.
Vai kņada palīdz? Jo viss tomēr šajos noslēguma koncertos ir lielā svētku noskaņā, visi – svētku drēbēs, ir baloni, taurītes, svilpītes. Tas traucē vai palīdz?
Palīdz. Jo, protams, daudzas tiešraides ir vadītas no mūsu "Klasikas" studijas, kas man ir ārkārtīgi mīļa, bet šeit viss ir dikti kluss: esmu viena kopā ar operatoru. Līdz ar to grūtāk ir uztvert zālē valdošo atmosfēru. Bet tad, kad biju tur uz vietas...
Mani draugi un ģimene klausījās šo tiešraidi, un viens cilvēks atrakstīja – tu izklausies ārkārtīgi "excited". Tāda aizrauta, sajūsmināta. Kā tādam mazam bērnam uz katru mazāko gaismas stariņu, mazāko skaņu un gaismas nomaiņu man bija lielas un mirdzošas acis, un varēju to visu arī aprakstīt klausītājiem. Tas arī radio ir brīnišķīgi, ka varam doties uz koncertzālēm un klausītājiem nodot to sajūtu, kuru paši izbaudām.
Protams, Alberta zālē baloni plīsa, konfeti sprāga un arī pudeles plīsa... Bet viss bija tik brīnišķīgi, ka liekas – ja mēs šo tiešraidi vadītu attālināti, nebūtu tik viegli saprast, kas tur notiek.
Ar ko tad īsti piedalījās klausītāji visā šajā performancē?
Ar ko tikai klausītāji nepiedalījās! (smejas)
Skanēja Fantāzija par britu jūras dziesmām, ko sarakstījis Henrijs Vuds, kurš patiesībā ir "BBC Promenādes" tēvs, un tā jau ir tradīcija – katru gadu šo skaņdarbu atskaņot. Tam skanot, klausītāji sit plaukstas, pietupstas, tur ir vesela horeogrāfija! Kas pats interesantākais – cilvēki dzied līdzi. Ierakstā laikam to īsti saklausīt nevar, bet… es apbrīnoju viņus. "BBC Promenādes" festivāls – tie ir britu Dziesmu svētki.
Starp citu, 9. septembrī, kad šis koncerts notika, cilvēki bija gatavi plus trīsdesmit grādos doties uz Karalisko Alberta zāli, kas ir pilna ar cilvēkiem, gaiss arī bija pieelpots, bet viņi stāvēja tajā arēnā kājās – visas trīs stundas, bet koncerta beigās vēl aktīvi dejoja, sarokojās un dziedāja līdzi! Tā tiešām ir tāda nodošanās mūzikai, tradīcijām. Varēja manīt, ka viņiem tas ir tikpat svarīgi kā mums, latviešiem, Dziesmu svētki.
Ko šajā koncertā sacīja Merina Alsopa publikai?
Kā jau ierakstā var dzirdēt, īsti kopā neskanēja, īsti tīri nebija. Un Merina Alsopa teica: "Darīsim tā – mazliet augstāk, mazliet ātrāk un pavisam noteikti – kopā!" Tas patiesībā arī bija brīnišķīgi, kā diriģente komunicēja ar publiku. Arī man bija iespēja piedalīties viņas mēģinājumos – viņa ir humorpilna sieviete, viņas humora izjūta ir brīnišķīga! Merinai vajadzēja izmēģināt savu runu, ko viņa teica koncerta noslēgumā, un tas tika veikts ar tāāādu sarkasmu... Patiešām brīnišķīga diriģente! Starp citu, viņa arī atzīmēja, ka šis vakars iezīmējot desmit gadus, kopš viņa kļuvusi par pirmo sievieti diriģenti, kas diriģējusi "BBC Promenādes" Pēdējo nakti.
Teici, ka no Karaliskās Alberta zāles 11. ieejas tikāt aizvesti uz būcenīti. Ko nozīmē šis būcenītis? Kāda tur ir skaņas izolācija?
Varbūt "būcenītis" nav tas precīzākais apzīmējums, jo patiesībā jau tā bija loža. "Būcenītis" mums, kolēģiem, tas likās tāpēc, ka tā loža ir patiešām mazītiņa un ar visu aparatūru un vēl pieciem cilvēkiem šajā mazajā ložiņā tiešām bija sajūta, ka esam iespiesti… Taču mums bija speciāli mikrofoni, lai mēs cits citu netraucētu, un ar šiem mikrofoniem tiešraides laikā mums izveidojās ļoti "intīmas" attiecības, jo šis gareniskās formas mikrofons bija jāliek pie pašas augšlūpas, lai labāk varētu dzirdēt mūsu balsi. Kā radio vadītājai tā man bija pirmā šāda pieredze.
Londonas brauciena laikā sastapies arī ar saviem domubiedriem un mūziķiem, arī ar latvieti Silvestru Juri Kalniņu, kurš šobrīd dzīvo Lielbritānijā un tikko ieguvis maģistra grādu Karaliskajā Mūzikas koledžā. Pati ar viņu tikos pirms gada. Tavā intervijā izskan, ka viss nav tik gludi, kā varētu domāt – sarunā ieskanējās arī dažas trauksmainas notis saistībā ar mūziķu situāciju Lielbritānijā, īpaši saistībā ar Anglijas Nacionālo operu, kas arī ir viena no Silvestra Jura Kalniņa darba vietām.
Inta Zēgnere: Silvestrs Juris uzsver – pieņemts lēmums, ka Anglijas Nacionālajai operai jāpārceļas uz citu pilsētu, kurā darboties.
Situācija mūzikas laukā Lielbritānijā ir dramatiska: arī mēs esam daudz dzirdējuši par to, ka BBC griež nost finansējumu, un faktiski te vajadzētu pat atsevišķu raidījumu, lai vispār apjaustu tos apmērus, kas šobrīd notiek Lielbritānijā. Ir satraucoši domāt par to, ka mūsdienās tik viegli var pateikt – nē, mums tas viss nav vajadzīgs, mēs kaut ko nogriezīsim. Latvijā tomēr tik traki nav, taču domāju, ka arvien vairāk un vairāk jāsāk domāt un uztvert nopietni mākslas nozīme cilvēka dzīvē, jo brīdī, kad tā tiek izslēgta, mēs tikai un vienīgi degradējamies. Man ir ļoti skumji dzirdēt, ka šajā lielajā metropolē mūzikai dara pāri...
Jā, un Londonas Kolizejs, kurā mitinās opera – tā ir tik īpaša, britiska vieta: tur ir Lielbritānijas noskaņa. To taču nevar pārcelt uz citu pilsētu! Tomēr Lielbritānijas Mākslas padome paziņojusi, ka Anglijas Nacionālajai operai no 2024. gada aprīļa līdz 2026. gada martam piešķirs 24 miljonus sterliņu mārciņu, kā arī pagarinās termiņu, kurā opera varēs pabeigt jaunās vietas meklējumus. Tas nozīmē, ka Kolizejs vairs nebūs viņu mājvieta. Operdziedonis Brīns Tervels ļoti iestājas par to un vācis parakstus, lai šī opera paliek tur, kur tā šobrīd ir. (..) Bet par Silvestru Juri Kalniņu prieks – viņš ir pieprasīts, un mūsu latviešu mūziķi tiešām ir spējuši sevi pierādīt Lielbritānijas vidē. Man patika, kā Silvestrs Juris sacīja intervijas beigās – ka viņam tomēr gribas noslēgt uz optimistiskas nots, ka viss izdosies, un par to jau arī acīmredzot liecina arī "BBC Promenāde", jo tai ir ļoti spēcīgi atbalstītāji – publika, kura pierāda, ka mūzika tai ir vajadzīga.
Absolūti! Un runājoties ar ļoti daudziem BBC pārraižu vadītājiem, viņi atzina – lai noticētu tai maģijai, kas šeit notiek, tev ir jābūt klātesošam.
Izklausās, ka vēl gribēsi atgriezties "BBC Promenādē"?
Katru gadu, katru gadu! (smejas)
