«Es speciāli neko – es tikai uz priekšu!» Intervija ar komponistu Zigmaru Liepiņu

"Pirms gadiem pieciem sešiem uzrakstīju dažas tēmas, bet sapratu – tas nav man. Tas vispār nav mans žanrs, kurā varētu kaut ko īpaši pateikt, lai to varētu rādīt cilvēkiem. Bet, lūk, tagad Jānim Liepiņam bija uzticēts šo koncertu diriģēt, un viņš, domājot par programmu, acīmredzot saprata, ka viņam tajā kaut kā pietrūkst... Savā ziņā viņš ir vainīgais, jo ar Liepājas Simfonisko orķestri izrunāja to, ka vajadzētu kaut kā tēvu piespiest! Un tad vēl Guntis Kuzma man zvana, un es saku – nē, negribu, jo tas īsti nav man. Īsi sakot, visvisādīgi tielējos. Tā pagāja vairāki mēneši, bet tad beigās vēl sieva piespieda un vēl visādi apstākļi," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei sirsnīgi smej komponists Zigmars Liepiņš, vaicāts par Klavierkoncertu, kura pirmatskaņojums 17. novembrī skanēs Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē.

Gunda Vaivode: Pārlūkojot kaut vai beidzamos gadus, tavas mūzikas klātbūtne uz koncertu skatuvēm bijusi patiešām vērā ņemama, turklāt ļoti dažādos žanros: "Transcendentālā oratorija", "Mesa", rokopera "Lāčplēsis", opera "Parīzes Dievmātes katedrāle", Vijolkoncerts, svīta "Sarkanais mežs", Čaka dzejas vakars. Kas tev sagādā lielāku gandarījumu – darbs, kas nav viendienītis, vai jauna opusa piedzimšana?

Zigmars Liepiņš: Tas, manuprāt, gandrīz ir viens un tas pats. Arī viendienītis ir opuss.

... kas katru reizi savā ziņā piedzimst no jauna.

Kaut kā jau labu laiku atsevišķu dziesmu rakstīšana mani vairs īsti neinteresē. Tur ir vairāki apstākļi. Ja raksti dziesmas, ir ļoti svarīgi izpildītāji, ārkārtīgi svarīga ir arī auditorija, kam tu to mērķē. Un auditorija, kas ar mani varētu būt saistīta, dziesmu klausītāji, ir ļoti jauni cilvēki:

dziesmu lauciņš šodien ir pagriezies virzienā, kurā man daudz kas nav pārāk pieņemams – hiphops, deju mūzika... Ne viens, ne otrs nav manā redzeslokā. 

Jo tev patīk lielāki uzvedumi!

Jā, vokālsimfoniskais būtu tas žanrs, kas man varbūt ir vistuvākais, jo tur ir vārdi, saturs, tēma un iespējas paust to, ko gribu pateikt. Protams, ļoti labi apzinos, ka tās nav dziesmas, ko spēlēs katru dienu. Un autors var būt laimīgs, ja viņu vispār otrreiz nospēlē...

Nu, tavs "Ķiršu lietus" trio "Art-i-Shock" izpildījumā varētu būt rekordists.

Tā ir dziesma... Bet tāda "Mesa" – lai to uzvestu, vajadzīgi apmēram 150 cilvēki. Šodienas materiālajos apstākļos tas nemaz nav tik vienkārši, jo ar biļetēm to īsti neatpelnīsi. Ja skanētu baznīcā... Ņemot vērā Doma akustiku, tur varētu būt problēmas, jo šī mūzika vietām ir ātra. Sešu sekunžu reverberācijas dēļ varētu būt problēmas ar kvalitatīvu skanējumu.

Tā brīnišķīgi izskanēja tavā autorkoncertā operā pirms gada. 

Gan jau to kādreiz vēl nospēlēs.

Zinu, ka Rēzeknē bija doma, ka "Mesa" varētu skanēt "Gorā", bet nu... Es speciāli neko, es tikai uz priekšu!

Pēc nedēļas, 17. novembrī, tavā dzimtajā pilsētā Liepājā notiks Klavierkoncerta pirmatskaņojums, un ir tikai loģiski, ka koncerta žanru tu turpini tieši ar šo instrumentu, jo tu to pārzini vislabāk. Un tomēr: kas bija radīšanas impulss? Tas, ka tu gribēji izprovēt, ko var ielikt klavierēs?

Tas nav tik vienkārši. Būtībā pirms gadiem pieciem sešiem uzrakstīju dažas tēmas, bet sapratu – tas nav man. Tas vispār nav mans žanrs, kurā varētu kaut ko īpaši pateikt un kaut kādā veidā to līdz galam novest, lai to varētu rādīt cilvēkiem. Bet, lūk, tagad Jānim Liepiņam bija uzticēts šo koncertu diriģēt, viņu angažēja, un viņš, domājot par programmu, acīmrdzot saprata, ka viņam tajā kaut kā pietrūkst...

Tad Jānis ir tas vainīgais, izrādās!

Savā ziņā viņš ir vainīgais, jā, jo ar liepājniekiem izrunāja to, ka vajadzētu kaut kā tēvu piespiest! (smejas) Un tad Guntis Kuzma man zvana, un es saku – nē, negribu, jo tas īsti nav man. Īsi sakot, visvisādīgi tielējos. Tā pagāja vairāki mēneši, bet tad beigās vēl sieva piespieda un visādi apstākļi... (smejas)

Vai doma par Andreju Osokinu radās uzreiz?

Nē. Sāku rakstīt un kaut kā nonācu līdz Andrejam. Darba procesā domāju, kas būtu tie pianisti, kuri varētu mani interesēt, jo savam koncertam es varētu uzlikt arī apakšvirsrakstu, ja baigi vajadzētu...

Tas jau skan interesanti! 

Tas varētu būt – "Pašportrets". Tas, ko saskatu sevī, ir atspoguļots šī koncerta tematiskajā materiālā.

Domājot par Andreju, man jāsaka, ka tas varētu būt kaut kas vīrišķīgs.

Jā, un līdz ar to pieņēmu, ka mūzika prasa it kā lirisku pianismu. Enerģiju plus spēju būt ļoti ironiskam. Vajadzīgas trīs lielās emociju grupas. Tā nonācu līdz Andrejam. Es jau viņu ļoti labi pazinu, esmu sekojis līdzi, kā spēlēšanā iet visai Osokinu komandai: strādājot Operā, organizēju viņu koncertu "Trīs Osokini Operā". Palīdzēju tam notikt. Kaut mani nopelni tur mazi, bet sadarbība notika. 

Tavam Klavierkoncertam ir klasiska trijdaļu forma?

Jā, tas ir trijās daļās, bet tā nav ne sonātes "allegro" forma. Te katra daļa ir kā fantāzija. Sākas skumīgi, lēni. Drusku depresīvi. Vārds "rezignācija" būtu vispareizākais. 

To mēs visi klausīsimies, jo "Klasikā" būs arī tiešraide. Tu man arī palūdzi pameklēt divu komponistu ierakstu fragmentus, un pieņemu, ka tie ir tie komponisti – Ravels un Bartoks –, kuri kaut kādā mērā ar savu klaviermūziku ir tevi ietekmējuši?

Klaviermūzikā, kā pati labi zini, bibliotēka ir tik liela, ka ietekmes var atrast uz visām pusēm. Tas pats Ravels Solmažora koncerta pirmajā daļā ietekmējies no Gēršvina, tur jau varētu arī autortiesības prasīt! (smejas) Bet tā droši vien ir visiem: Bēthovens droši vien no Mocarta ietekmējās, rakstot savu Pirmo klavierkoncertu.

Kā students esmu gājis cauri daudz kam. Un ir lietas, kas man izdevās labāk, un lietas, kas izdevās mazāk.

Gāja labi ar Debisī, bet nekādā jēgā – ar Skrjabinu. (smejas) Tās tonalitātes ar sešiem bemoliem un tie "čupakordi"...

Jāzepam Vītolam, starp citu, arī nepatika Skrjabins. 

To es nezināju! (smejas) Man patīk romantiskā mūzika.

Minēji savu grāmatu – tu raksti ne tikai mūziku, bet savas domas uzliec arī uz papīra. Apsver domu turpināt? 

Absolūti nē! Varu tikai ironiski piebilst – grāmatai varētu tikt pievienotas burtnīcas, kas tagad pārdošanā un kuras varētu līmēt klāt. (..) Jo kopš grāmatas izdošanas man būtu, ko rakstīt klāt – strīpām! (smejas

"Klasikas" direktore Gunda Vaivode un komponists Zigmars Liepiņš
"Klasikas" direktore Gunda Vaivode un komponists Zigmars Liepiņš

Nešaubos ne mirkli – tev jau ir arī ļoti skaisti ceļojumu un ēdienu apraksti...

Nē, nē, tas būtu par to, ko redzu apkārtnē.

Gribu tev vaicāt par valodu. Šobrīd ir tādi ļoti radikāli spārni. Arī sociālajos medijos redzam cīņu ar nosaukumu "Atkrievisko Latviju". Kāda ir tava sajūta par latviešu valodas pastāvēšanu?

Cilvēku privātā dzīve ir privātā dzīve, tur nav jautājumu, un tas būtu diezgan jocīgi – ja mēs gribētu, lai šeit dzīvojošie krievi mājās sarunātos latviešu valodā. Tā nebūs. Bet, ja viņi dzīvo un grib dzīvot šeit, viņiem jārunā latviski – vismaz publiskajā vidē, valsts pārvaldē, ierēdniecībā, veikalos. Uzskatu, ka sabiedriskajam medijam nevajag raidīt krievu valodā, jo krievu valoda sabiedriskajā medijā šodien panākama ar citiem paņēmieniem. Ja šausmīgi vajag krievus informēt par to, ko latvieši saka, tad ziņām visos četros vai piecos kanālos būtu jābūt vienādām. Vienam konceptam. (..) Neredzu jēgu nodokļu maksātāju naudu tērēt par ziņām krievu valodā, kuras ir atšķirīgas no latviešu ziņām.

Sabiedriskajā medijā nav tik atšķirīgas. Mums ir kopīgs Ziņu dienests.

Šajā gadījumā saku to, ko esmu dzirdējis – ka tā saka. Jo krievu ziņas ikdienā neklausos. Cīniņš jau notiks visu laiku, jo krievu valodā runājošo cilvēku ir daudz, bet mēs paliekam arvien mazāk.

Un arvien vairāk bērnu runā pat nevis krievu, bet angļu valodā – arī latviešu bērni!

Arī tā ir problēma, par ko radikāli vajadzētu cīnīties. Ir labi, ja bērni zina angļu valodu – bet man jau liekas, ka viņiem tā ir kā otra mājas valoda. 

Arī skolā savā starpā viņi sarunājas angliski.

Un angliskošana ir tikpat kaitīga kā krieviskošana! Tā ka mierīgi var teikt – "Atanglisko Latvju!" Vakar braucu no laukiem uz Rīgu. Un pa ceļam, Bigauņciemā, ir ukraiņu restorāns, kurā ir ļoti labs borščs. Un tur uzlikts jauns plakāts. Kā tu domā, kas tur rakstīts? "Open"!

Man šis multikulturālisms sāk pieriebties. Ukraiņu virtuve, atrodamies Latvijā, bet angļu valodā uzrakstīts – "Open".

Nav jau tā, ka es nesaprotu, bet...

"Klasikas" direktore Gunda Vaivode un komponists Zigmars Liepiņš
"Klasikas" direktore Gunda Vaivode un komponists Zigmars Liepiņš

Kas vēl tevi šībrīža Latvijas kultūrpolitikā kaitina?

Pirmais jautājums – vai mums ir kultūrpolitika. 

Nostādnes mums uzrakstītas... Papīrs mums pacieš daudz ko. Bet ja padomājam konkrētāk: ko tu gribētu, lai ir citādāk?

Būtībā laikam neko daudz nevaru piebilst, jo nepiedalos tajā visā. Man tā daba tāda, ka visu laiku ironijas un cinisma pilnas domas.

Piemēram, uzskatu, ka Kultūrkapitāla fonds izskatās pēc Raudu mūra. Jo ko Izraēlā dara pie Raudu mūra? Klanās, lūdz un sprauž zīmītes, lai tas piepildītos. Un tāpat apmēram pie Kultūrkapitāla fonda: stāv, klanās, lūdz, sprauž zīmītes...

Tavā priekšā arī ir viena lūdzēja, jo faktiski arī daudzi mūsu kultūras raidījumi tiek finansēti no Kultūrkapitāla fonda. 

Un kāpēc? Kāpēc Radio nav naudas?

Tāpēc, ka tās nav tik daudz! Tāpat nav arī orķestriem, tāpat koriem. Šobrīd ir tā problēma, tā lielā izšķiršanās...

Un tad nu šeit rodas jautājums: kāpēc valsts dotētājām organizācijām vēl jāiet uz Kultūrkapitāla fondu? Tieši tikpat nepareizi bija Operā. Kamēr tur biju, zināju, ka tas ir morāls pārkāpums – ka baleta čībām gājām prasīt naudu Kultūrkapitāla fondam, un man liekas, ka to dara joprojām. (..) Mākslas process virzās uz priekšu ne jau tikai caur popkultūru. Valsts dotētai iestādei – Radio, Operai, teātrim – nav jāiet uz Kultūrkapitāla fondu naudu prasīt! 

Kas ir tavi atbalsta punkti ikdienas dzīvē? Uz ko tu paļaujies, par ko tu priecājies?

Priecājos par katru dienu, kas labi pagājusi! (smejas) Atbalsta punkti... Tomēr jau laikam tā ir ģimene vispirmām kārtām. Un pārējās lietas ir pakārtotas.

Tu esi arī ceļotājs. Kas bijis pārsteidzošākais, ko esi savām acīm ieraudzījis, izbraukājot pasauli?

Cilvēki dalās divās grupās: pirmie ir mājās sēdētāji, un otrie – tie, kuri vazājas apkārt.

 Mums tā dzīve vienmēr bijusi tāda – ka ar koncertiem vēl padomju laikā esam vairāk bijuši ārpus mājas nekā mājās, līdz ar to esam pieradinājušies dzīvot viesnīcās un tamlīdzīgās situācijās. Tas iegājis asinīs – dzīve uz riteņiem. Kā čigāniem drusku. Varbūt neprecīzi salīdzinu, bet nu – ceļojums kā dzīvesveids. Un, cik nu tas iespējams, braucam. Cik vien iespējams! Kaut ko redzēt vairāk – tā man šķiet ļoti svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa.

Ja prasi par košākajiem iespaidiem – tas man palicis no viena gara brauciena pa jūru 56 dienu garumā, kad uzrakstīju "Transcendentālo oratoriju". Tieši precīzi: uzkāpjot uz kuģa Anglijā to sāku rakstīt, un nokāpjot no kuģa Sidnejā, to biju pabeidzis. 

Cik valstis tādā ceļā var aptvert?

To tagad nesaskaitīšu, bet daudz. Bet tas bija apzināti, tas bija mērķis – uzrakstīt. Speciāli uz kuģa vedu līdzi instrumentu, bet tās sajūtas ir fantastiskas: sevišķi, kad aizbrauc uz silto galu – ziemeļu pusē jau tā nav. Brauciens bija ziemā. Speciāli izmeklējos, lai kajīte būtu labajā pusē – ar aprēķinu, lai visu laiku var redzēt jūru. Un tā sajūta – ka tu no rīta atver vaļā logu... Tā laikam ir labākā sajūta. Esi pilnīgi brīvs! Jo kuģis vispār ir diezgan stulba lieta, cilvēki brauc ar savu drēbju skapi un ir diezgan garlaicīgi – man nemaz nepatīk.

Bet radošam darbam – ideāli!

Jā, ja kaut ko raksti, labākas situācijas nevar būt, jo tev nekas neatņem laiku.

Tev ir tāda dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem: "Man aprīlī ir jābūt mājās". Esi kādreiz iedomājies vai apsvēris domu, ka tu varētu arī dzīvot ārpus Latvijas?

Apsvēris neesmu un laikam arī nevarētu iedomāties. Esmu domājis, kā tas būtu. Bet tas nav iespējams. 

Jā, tur mums tad sakrīt, es arī laikam ne.

Bet nekad jau nevar zināt. Cilvēki savulaik devās trimdā, un viņi arī negribēja braukt projām. Tā ka reizēm dzīvē ir apstākļi, kas tevi piespiež. 

Tieši tāpēc mums šobrīd ir tik svarīga tā valstsgriba, kas nemaz nav tik slikts vārds! Lai mums katram ir vajadzība pēc Latvijas un lai Latvijai mēs būtu vajadzīgi! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti