Henrieta Verhoustinska: Gustavo, tu raksti grāmatu, cik mokošs vai radošs ir šis process? Tu raksti par sevi?
Gustavo: Tā ir atpūta. (smejas) Tā ir atpūta salīdzinājumā ar dziesmu tekstu rakstīšanu, tas ir krietni vienkāršāk, tā ir tāda plivināšanās, no mana skatpunkta.
Vai tu ceļo laikā un raksti par savas pagātnes notikumiem?
Gustavo: Grāmatas struktūra sastāv no dziesmu tekstiem, kas sarakstīti laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam, tie ir Gustavo dziesmu teksti. Un apmēram trešdaļai no šiem dziesmu tekstiem tiek pievienots stāsts, kurā tiek vēstīts konteksts, kā tās tapa, ne vienmēr tas ir tieši par pašu dziesmas tapšanu, bet par kādu notikumu tajā laikā. Jā, tur sanāk ceļot atmiņās, reizēm arī izmantojot bilžu materiālus, senas intervijas vai zvans draugam, ir arī tāda funkcija (smejas).
Kad grāmata būs gatava?
Gustavo: Solās būt maija sākumā, ka grāmata jau tiks izdota.
Domājot par tavām dažādajām identitātēm, Gustavo, atcerējos, kad biju raidījuma "100g kultūras" diskusiju redaktore, raidījumu vadīja Dmitrijs Petrenko, liku viņam mācīties tavu vārdu Arstarulsmirus, viņš teica: es nekad to nepateikšu! Bet pateica, un arī iemācījos Arstarulsmirus izrunāt bez aizķeršanās. Dziesmā "Mums vajag atpakaļ Gustavo" manu uzmanību pievērsa teksts: "Ok, vajag atpakaļ Gustavo? Un kuru jums vajag? Veco labo vai jauno slikto?" un "To, kas bliež dziļi, vai to, kas vienkārši apzināti darīs pretēji tam, kas tiek prasīts?". Kurš Gustavo tu šobrīd esi?
Gustavo: Domāju, ka tas ir šo visu pieminēto apkopojums. Tas vairāk ir retorisks jautājums, un šis retoriskais jautājums radās uz tā bāzes, ka notika ļoti daudz diskusijas, kad tiek izveidots kaut kas jauns, ko mēs varam nosaukt par Gustavo daiļradi, uzreiz ir vesels lērums "speciālistu": nē, tas nav, tas nav īstais Gustavo. Tāpēc albumā ir arī citas rindas: "Šo pabeigt, lieki, kā savas ierunas paust, skaidrojot man, kas ir un kas nav īstais Gustavo." Man šķiet, ka šīs runas ilgs vēl kādu laiku, un tas ir ārkārtīgs subjektīvisms, kas tajā izskan.
Fiņķi, tev savukārt albums "Tāds slinkums" kopā ar grupu "PRAGAII" iznāca jau pērn. Kas ir tas, ko tu vēlies pateikt pasaulei ar saviem tekstiem?
Fiņķis: Droši vien jāskatās uz katru dziesmu atsevišķi, tās tēmas ir ļoti dažādas. Rakstīšanas procesā vienmēr cenšos pārsteigt pats sevi un, iespējams, nenonākt tur, kur jau esmu bijis tehniski vai stāstījuma ziņā. Tēmas ļoti dažādas, droši vien pirmām kārtām es mēģinu arī sevi izsviest no kaut kurienes ārā vai motivēt kaut kam vairāk. Rakstot "Tādu slinkumu", es domāju par to, cik ļoti neesmu slinks. Vajadzētu specifiski pieiet kādai konkrētai dziesmai, tad es varētu pastāstīt vairāk par viņu.
Gustavo var uzskatīt par mūsu hiphopa, teiksim tā, pirmās paaudzes pārstāvi, Fiņķi par otrās, trešās paaudzes pārstāvji piedalās repa batlos jeb cīņās. Vai arī jūs esat tajos piedalījušies, un kāpēc to vajag vai, tieši otrādi, nevajag darīt?
Gustavo: Es savulaik esmu piedalījies. Ja nemaldos, ap 2002. gadu mēs sākām viņus organizēt ar domubiedru loku, tie bija, man šķiet, vieni no pirmajiem Latvijā organizētajiem. Kāpēc vajadzētu vai nevajadzētu piedalīties?… Pirmkārt, domāju, tas ir lielisks veids, kā uztrenēt sevī spēju gan rakstīt noteiktā laika periodā, sakoncentrējoties uz tēmām, kas tev tiek iedotas, un iemācīties šo sarakstīto pasniegt pārliecinoši, jo tevi tur tiešām vērtē un vērtē ļoti kritiski. Repa klausītāji vispār ir ļoti kritiski…
Nav tādi baigi taktiskie?
Gustavo: Vispār nav taktiski (visi smejas), vispār nav tur iecietības, uzreiz tevi noraksta, kolīdz ir dažas kļūdas. Un tā ir augsta latiņa, kas ir jātur. Tas mīnuss ir, ka šajā saturā var iestrēgt, manuprāt, tie, kas ļoti ilgi koncentrējās uz to. Jo ir atšķirība, pēc tam rakstīt dziesmas, iemācīties to pasniegt kaut kādā plašākā spektrā saturiski, tā ir atsevišķa prasme.
Fiņķis: Man kā otrās ar pusi paaudzes reperim...
Gustavo: Tā, precizējām! (abi smejas)
Fiņķis: ...Ir nācies piedalīties vienreiz, un tas toreiz beidzās ar viena radio darbinieka atlaišanu. Tas bija sabiedriskajā radio, un nevar jau tiem puišiem pateikt, ka tagad vajag bišķi nomierināties. Tas labi nebeidzās toreiz dēļ repera vārda brīvības. Puiši, protams, ļoti asprātīgi mēģināja to visu izdarīt, man personīgi neizdevās labi. No turienes izauga daudz talantīgu džeku, kas tiešām to dara ļoti augstā līmenī. Bet tas ir sports, kā jau Gustavs teica – vai nu tu dari to, vai raksti dziesmas, man liekas, diezgan grūti apvienot to pasauli.
Jums arī svarīgi, kā jūsu dziesmas izskatās vizuāli, to konstatēju, noskatoties vairākus videoklipus. Abiem jums ir jauni video nākuši klajā: Gustavo tituldziesmai "Tagad tikai sākās" kopā ar Ozolu un Čižiku, tāds ekspresīvs video, kur tu cīnies ar nāves briesmām. Un Fiņķim jaunajam singlam kopā ar dziedātāju Patrishu "Raķešu zinātne". Kad mēs, klausītāji, klausāmies jūsu dziesmas, mēs tās interpretējam savā galvā, kad jūs izveidojat videoklipu, tas jau ir tāds grūdiens domāt kādā virzienā. Kā top šādi videoklipi? Fiņķi, tev ir tāds garš saraksts ar iesaistītajiem komandas biedriem…
Fiņķis: Ar to arī sākas – zvans komandas biedriem. Nē, nu, sākās tas viss, protams, ar dziesmu, un tad ideja, vizuālā identitāte. Manā pasaulē, vienmēr uz to skatos tā, lai mans skatījums, kāda varētu būt šī vizuālā pasaule, atšķirtos, tad mēģinu atrast scenārija autoru vai režisoru, kas varētu man iedot pilnīgi citu leņķi tai dziesmai, un varbūt viņa interpretācija ir tā īstā. Tad jau tālāk aktīvs darbs: gaismas, tehnikas krāmēšana busā, krāmēšana ārā, vairāku mēnešu darbs tas parasti ir.
Dejas soļu mācīšanās. Tev tur ir aizrautīga deja ar Patrishu šajā klipā.
Fiņķis: Jā, horeogrāfija. Vēl man šķiet, filmējot klipus, nonāc tādās vidēs, kur tu parasti neuzturies vai arī reperiem varbūt ar horeogrāfiju ir mazāka darīšana. Man personīgi šķita interesanti, kā izaicinājums, tieši šī daļa – ā, re, būs horeogrāfija – pamēģināt kaut ko jaunu.
Kas bija tavs izaicinājums, filmējot "Tagad tikai sākās"?
Gustavo: Tas bija kopumā ļoti interesants periods, šī klipa veidošana. Klipa režisors ir Elvijs Pārpucis, ar ko mums jau iepriekš bija sadarbība, kādām četrām dziesmām Elvijs un komanda ir veidojuši videoklipus. Šoreiz izaicinājums bija tajā, ka pati dziesma ir ļoti dinamiska, ekspresīva un intensīva muzikāli, arī teksta ziņā un gribējās to pastiprināt ar klipu. Tad mēs nonācām līdz idejai, ka tas varētu būt kaut kas ar elementiem no asa sižeta kino.
Ka tev ir gandrīz jāuzsprāgst.
Gustavo: Jā. Mēģinājām uzburt to situāciju, kas tā varētu būt, nonācām līdz tam, ka man virsū ir veste ar dinamītu un laika atskaiti, un man ir ļoti maz laika, lai tiktu galā ar šo situāciju. Vēstījums vai satura pamati, tā bija viena puse, un otra puse, ka Čižiks, mūsu draugs, kas ir režisors, šajā dziesmā un klipā tēlo režisoru. Tā ir vēl viena stāsta šķautne, kas tika iekļauta. Un ļoti interesanti kā klipa režisors Elvijs Pārpucis ar to vispār tika galā. Viņš gāja tādos sīkumos, ka pats programmēja to pulksteni, kas man ir piestiprināts, meklēja detaļas, izmantojot, starp citu, mākslīgo intelektu, viņš atrada lodēšanas shēmas, lai to saliktu visu kopā. Un pēc tam metās iekšā arī 3D programmēšanā, kas arī redzama klipā.
Par koncertiem. Neiztrūkstoša jūsu dzīves sastāvdaļa ir koncerti. Gustavo novembrī savus fanus jau sapulcēja "Arēnā Rīga", bet Fiņķis pavasarī dosies tūrē pa trim Latvijas pilsētām kopā ar grupu "PRAGAII". Kas ir tas saldais ēdiens koncertā, salīdzinot ar studijas ierakstu vai ar radīšanu mājās, kas tur ir tas foršais?
Fiņķis: Enerģija. Noteikti enerģija. Publikas enerģija. Atrasties kopā ar saviem kolēģiem uz skatuves.
Nav lampu drudži, satraukums pirms tam?
Fiņķis: Man šķiet, ka svarīgākais ir tas, cik ļoti esi sagatavojies un cik labi mēs esam pastrādājuši mēģinājumu telpā. Es, godīgi sakot, vienmēr jūtu, vai tas būs labs koncerts, vai kādam varbūt kaut kas vēl klibo, to tu jūti jau pirms tam beksteidžā.
Gustavo: Es uzreiz atklāti pateikšu – pēc dabas vairāk sliecos uz to, ka esmu introverts, man studijas ieraksts, process un vispār radīšanas process ir daudz organiskāks un interesantāks nekā uzstāšanās koncertā. Bet tajā pašā laikā, ja man ir jānodefinē, kas ir tie elementi, kas tur ir forši, klātesoši, man liekas, ka tā, protams, ir uzmanība. Ja tā uzmanība no klausītāju puses ir nedalīta, nevis izsvaidīta, tas kopumā rada daudz lielāku saviļņojumu un to uzstāšanos padara par kaut ko īpašu.
Vēl viens interesants pavērsiens pašmāju hiphopā ir "rap AKApella" sērijas atklāšana Likteņdārzā, tur Fiņķis uzstājās kopā ar ansi, savukārt 15. aprīlī Arturs Skutelis kopā ar indigo jeb Igoru Šelegovski uzstāsies. Kas tas ir par jaunu žanru – a cappella reps?
Gustavo: Man liekas, ka žanrs jau ir diezgan sens. Pēc būtības tas ir reps bez pavadījuma, bez tās hiphopa daļas, kas ir tas muzikālais, bez bītiem, bez muzikālā pavadījuma. Līdz ar ko tas var atgādināt savā ziņā vairāk dzejas formu vai dzejas lasījumu, bet atšķirība, iespējams, ir tajā, kā veidojas repā ritmiskie zīmējumi un ļoti, ļoti komplicētās rīmēšanas shēmas, rīmēšanas paterni, kas tiek izmantoti. No skatītāju skatpunkta, man liekas, it īpaši tie skatītāji un klausītāji, kas nav ārkārtīgi labi pazīstami ar izpildītāja tekstiem, tā ir iespēja dzīvajā tekstus uztvert daudz vieglāk, tāpēc ka uzmanība nav jādala uz mūziku un tekstu, ir iespēja klausīties un diezgan ieturētā tempā to visu uztvert.
Un iedziļināties.
Fiņķis: Labs sagatavošanās process pirms kārtīga hiphopa koncerta.
Gustavo: Jā. Es to esmu izmēģinājis daudzkārt. Hiphopa koncertos ļoti reti tiek izpildītas kompozīcijas, kas iepriekš nav dzirdētas. Kāpēc? Tāpēc, ka iespēja, ka klausītājs uztvers visu tekstu, kaut vai septiņdesmit procentus no teksta, ir ļoti maza. Līdz ar to viens no paņēmieniem ir, ka prezentējot jaunu dziesmu koncertā, no sākuma to noskaita a cappella, visi uztvēra tekstu, saprata, un tagad mēs to varam klausīties ar mūziku, un tā jau skan pilnīgi citādāk.
