"Šī mašīna ar Ligeti numuru ir vistiešākā ideja vai reprezentācija laikam un telpai. Ja mēs paskatāmies uz km/h – tad kilometri mums atbildēs par telpu, bet h atbildēs par laiku. Tā mašīna ir tāda pati mūzika, un jebkur, lai kur mēs nokļūtu, gan pie sevis, gan pie otra, mums ir vajadzīga kustība, laiks un telpa, lai tur nokļūtu," stāsta notikuma klusās dabas – režijas, scenogrāfijas, kostīmu, gaismas un vizuālās dramaturģijas – veidotājs Reinis Dzudzilo.
"To, ko Ligeti mūzika meklēja un ko viņš meklēja, atrodoties 20. gadsimtā, šos meklējumus arī šajā vakarā gribējās turpināt – atrodot ikreiz skaņdarbu no jauna kā jaunu pilsētu, jaunu staciju un reizē aicinot tevi kā skatītāju un klausītāju atsaukties kaut kur doties, lai mēs kaut kur vispār nokļūtu.
Lai mēs nokļūtu pie kaut kā, mums ir vajadzīgs akts, un tikai pateicoties aktam, mēs varam radīt kaut ko," pauž Dzudzilo.
Pirmajā pieturvietā uz skatuves pianists Rihards Plešanovs uzbur vienpadsmit Ligeti klavieru miniatūru ciklu. Mūziķis par skaņdarbiem stāsta: "Tur ir ļoti daudz ideju. Šīs idejas viņa dažādos dzīves posmos ir ļoti dažādas, un to arī šodien varējām dzirdēt, ka katrs skaņdarbs bija ar citu vērienu, citu domu, citu dinamisko plānu un attīstību, un tāpēc viņš ir tik īpašs, ka var būt tik mainīgs. Mēs tur varam sadzirdēt gan ungāru folkloru, gan afrikāņu ritmus, var sadzirdēt milzīgu kosmosu, milzīgu enerģiju."
Tālāk ceļš ved uz pieturu "Otrais stīgu kvartets", kur sastopams "Perona kvartets". Vijolnieks Konstantīns Paturskis atklāj, ka, pēc komponista teiktā, šis bijis viņam tā laika perioda viens no mīļākajiem skaņdarbiem, veltīts Bartokam. "Galvenā iecere skaņdarbā bija, ka mūziķi spēlē kopā, veidojot vienotas faktūras, tad atkal attālinoties viens no otra, balsīm kļūstot individuālākām, tad atkal vienojoties vienotā faktūrā," mūziku raksturo Paturskis.
"Viņš ir vies no tiem komponistiem, kas 20. gadsimtā atvēra Pandoras lādi vaļā un pierādīja, ka nav neviena likuma mūzikā, kuru nevarētu apiet vai ignorēt, vai pasniegt pavisam savādāk," pauž vijolnieks.
Trešā pietura – "Trio vijolei, mežragam un klavierēm" jeb "Veltījums Brāmsam". Pianiste Agnese Egliņa mūziku raksturo: "Visādā ziņā enerģiska, arī roķīga, tai pašā laikā tur ir visdažādākās noskaņas, krāsas, man liekas, laikmetīgums, un galvenais, ka tur ir mūzikas dziļums, tā inteliģence. Vienlaikus viņš fantastiski izmanto instrumentus – cik krāsaini šie interesantie salikumi!"
Egliņa atzīmē, ka Ligeti šis bijis laika posms, kad noticis pagrieziens uz trešo radošo vilni: "Ilgu laiku bija klusējis, tad tapa ideja uzrakstīt trio – vijolei, mežragam un klavierēm."
Mežradznieks Māris Evelons saka: "Šai mūzikai ir oriģinalitāte, tieši šim trio viņš ir paņēmis kaut ko no baroka mūzikas, idejiski arī no Brāmsa, Bēthovena."
Koncerta skatītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore Antra Priede raksturo Ligeti veltīto vakaru: "Man tas bija personisks ceļojums laikā gan uz studiju laikiem, gan uz to telpu, kur viss ir iespējams. Šodien arī tika sasniegta mirkļa burvības sajūta. It sevišķi tajos saspringtajos, bet vienlaicīgi vienojošajos klusuma brīžos, kas bija ārkārtīgi pārpasaulīga pieredze, sajūtot un arī kopīgā horeogrāfijā kustoties ar skatītājiem, ka bija iespēja pilnīgi fiziski pieskarties tai mūzikas telpai, ko Ligeti veidoja pirms simt gadiem, gan arī mūsdienās. Un tas ir tas, kā [pašlaik] pietrūkst, – šīs sajūtas par kopību, par kopīgiem izaicinājumiem un par kopīgu šo izaicinājumu pārvarēšanu."
