Annes Sofijas fon Oteres vārds saistīts ar pasaules līmeņa opernamiem. Viņa sadarbojusies ar diriģentiem-leģendām: Karlosu Klaiberu un Klaudio Abado, Džuzepi Sinopoli un Nikolasu Arnonkūru. Sniegti neskaitāmi solokoncerti, sadarbībā ar ierakstu kompāniju "Deutsche Grammophon" ieskaņojusi vairāk nekā simt albumu. Joprojām viņa redzama arī uz pasaules operskatuvēm. Komponisti raksta partijas tieši viņai, un viena no jaunākajām Annes Sofijas fon Oteres lomām ir Gabija Mikaela Karlsona operā "Melanholija", kuras pamatā ir Larsa fon Trīra filma. Oktobra beigās Zviedrijas Karaliskajā operā "Melanholija" piedzīvoja pirmizrādi, tiekot uzņemta ar lielu sajūsmu.
Inta Zēgnere: Paldies, ka piekritāt šai sarunai, un paldies, ka 12. decembrī būsiet Lielajā ģildē! Vai varat nedaudz pastāstīt par savu kompāniju – ansambli, ar kuru kopā atbrauksiet?
Anne Sofija fon Otere: Jā, būs klavieres un ģitāra, kas ir ļoti piemērots apvienojums. Tie ir divi jauni cilvēki, kuri kopš mazotnes ir labi draugi – ģitārists Fabians Fredriksons un pianists Leifs Kaners-Lidstrēms. Ļoti muzikāli cilvēki, brīnišķīga kompānija! Un viņi spēlē ne tikai klasisko mūziku, bet muzicē dažādos žanros. Turklāt abi ir ļoti elastīgi. Starp citu, nav tik viegli sameklēt šādus mūziķus, tā ka esmu laimīga spēlēt ar viņiem kopā. Programma, ko vedīsim uz Latviju, būs krāsaina – būs gan Ziemassvētku dziesmas, gan zviedru dziesmas, gan folkmūzika un amerikāņu standarti, arī Bahs. Mēs to visu esam iekļāvuši un apvienojuši šādā jaukā koncertā, kuru gaidām un kurā būsim ar jums kopā Rīgā.
Vai jums ir kāda iemīļotākā Ziemassvētku dziesma?
Ļoti iemīļota dziesma Zviedrijā ir "Jul, jul, strålande jul" par mirdzošiem Ziemassvētkiem, baltu sniegu un tumšiem mežiem. Tāda tipiska ziemeļu aina. To dzied gan kori, gan solisti – tā ir ļoti iemīļota. Tā ir arī mana iemīļotākā zviedru dziesma.
Bet vai nav tā, ka jums ir kāda īpaša attieksme pret Ziemassvētkiem? Esat ierakstījusi veselus divus albumus!
Jā, pirmais albums ir Ziemassvētku dziesmu aranžējumi, bet otrajā iekļauti oriģināldarbi: tur ir gan Rēgers, gan Forē, gan citi autori. Bet pirmajā albumā ir populāru dziesmu aranžējumi, un šis albums ar nosaukumu "Home for Christmas" ir ļoti iemīļots; cilvēki koncertos bieži vien nāk klāt un stāsta, cik ļoti viņiem patīk šis albums.
Kādi būs jūsu Ziemassvētki? Mēs, protams, priecājamies par 12. decembri, bet cik intensīvs būs šis Ziemassvētku laiks jums?
Decembris būs ļoti intensīvs laiks. Tieši šodien Stokholmā ieradās pianists Leifs Kaners-Lidstrēms, kurš dzīvo Londonā, bet tikko viņš ieradās pie manis mājās, lai varam mēģināt. Tieši šobrīd viņš un Fabians sāk mēģinājumu manā mūzikas istabā. Jau šajā nedēļas nogalē mums ir trīs koncerti Stokholmā kopā ar kori. Pēc tam mums vēl ir seši koncerti, tai skaitā Rīgā. Vēl braucam uz Šveici. Tad vēl būs vairāki koncerti Zviedrijā, bet pēdējais koncerts būs Oslo, Norvēģijā. Un tad sāksies Ziemassvētku svinības mājās! Došos uz savu lauku māju, kur pievienosies arī mana ģimene, arī mans brālis un māsa, kuri arī Ziemassvētkus pavadīs tur, un ceram, ka tie būs balti un sniegoti. Ceram, ka arī ezers būs aizsalis, bet pat tad, ja tas nebūs aizsalis, tik un tā būs labi!
Jūs minējāt Leifu Kaneru-Lidstrēmu, kurš spēlē klavieres. Bet ģitārists Fabians Fredriksons taču ir jūsu dēls! Vai varat nedaudz pastāstīt par viņu? Esmu lasījusi, ka jūsu dēliem bērnībā īpaši nepatika koncerti, un dažreiz pat gadījies, ka viņi, nesagaidot beigas, devušies ārā no zāles. Bet tagad jūs sadarbojaties!
Jā, abiem brāļiem, kad viņi auga, ne visai patika apmeklēt koncertus, jo īpaši manējos… (smejas) Tagad tas ir mainījies.
Fabians sāka spēlēt ģitāru, kad viņam bija piecpadsmit, sešpadsmit vai septiņpadsmit, un tas viņu patiešām aizrāva. Viņš ļoti strauji progresēja un drīzumā spēlēja pavisam labi. Taču viņa lielā mīlestība ir mūzikas sacerēšana: viņš raksta popmūziku, sacer dziesmas. Viņš pats arī dzied, spēlē ģitāru, izmanto datoru, raksta vārdus. Tā ir viņa lielā mīlestība.
Bet viņa otrā mīlestība ir pavadīt mani uz ģitāras! Tajā pašā laikā viņš ir ļoti labs komponists – sarakstījis daudzas dziesmas, viņam ir laba muzikālā domāšana un dzirde. Kopā koncertējam diezgan daudz. Tas sākās, kad gatavojām programmu, kurā viņš spēlēja dažas šūpuļdziesmas un dažas kabarē dziesmas, un kopš tā laika Fabians gandrīz vienmēr muzicē manos koncertos, lai tembrāli bagātinātu priekšnesumu, skanējumam pievienojot ne vien klavieres, bet arī ģitāru. Tādējādi mēs variējam: dažreiz tikai ģitāra un balss, dažreiz klavieres, bet dažreiz – gan klavieres, gan ģitāra.
Fabianam patīk ar mani kopā muzicēt, ja vien es pārāk nesatraucos vai neuzvedos kā viņa mamma. (smejas) Viņam patīk, ja saglabāju profesionalitāti – tas mums kopā ir jauki pavadīts laiks.
Kāda bija jūsu bērnība? Zinu, ka ceļojāt pa daudzām valstīm un toreiz dzīvojāt Londonā. Un bija kāds aizkustinošs brīdis – ka jūsu tētis, kurš bija diplomāts, kādā naktī stāvēja rindā pēc biļetēm, lai jūs tiktu uz Karalisko Koventgārdena operteātri...
Jā! Kad man bija seši septiņi gadi, man ļoti patika klasiskais balets – un tā bija īpaša izrāde ar krievu dejotāju Rūdolfu Nurijevu un brīnišķīgo britu dejotāju Margo Fonteinu. Viņi dejoja kā pāris, un šīs izrādes vienmēr bija izpārdotas. Tāpēc mans tēvs cēlās nakts vidū, lai ziemā stāvētu garā rindā un dabūtu divas biļetes uz Nurijeva un Fonteinas izrādi… Un es redzēju viņus abus divus! Tajā vecumā man tas bija liels, nozīmīgs piedzīvojums.
Un kā tas gadījās, ka savu sapni par baletu mainījāt pret dziedāšanu?
Jā, mans sapnis bija balets, man tas ļoti patika – tas šķita tik skaists! Mājās klausījos Čaikovska "Gulbju ezeru" un lielajā istabā dejoju. Visi mani toreizējie sapņi bija par to, ka kļūšu slavena dejotāja. Kad jau sasniedzu divpadsmit gadu vecumu, sāku saprast, ka tā nebūs... Ka neesmu radīta tam, lai būtu prīma. Man vienkārši nav atbilstošu dotumu.
Savukārt dziedāšana nekad nebija mans sapnis – tas bija kas tāds, ko es darīju un kas man patika. Dziedāju koros. Man vienkārši patika dziedāt. Apmeklēju vokālās nodarbības, lai to darītu mazliet labāk, bet nesapņoju, ka kļūšu profesionāla dziedātāja.
Protams, arī dziedāšanas pilnveidošana prasīja gan darbu, gan laiku.
Vai atceraties savu pirmo uznācienu uz operas skatuves izrādē jau kā operdziedātājai?
Ļoti skaidri atceros pirmo reizi, kad biju korī un mani palūdza dziedāt solo. To es atceros, jo tas bija ļoti aizraujoši, bet reizē biedējoši, un es stipri uztraucos. Bet jutu, ka es to varu un es to izdarīšu! Opera turpretī nekad nebija tas izpausmes veids, ko es gribētu darīt, bet menedžeris teica, ka vajag iet uz noklausīšanos. Būdama paklausīga meitene, to arī izdarīju. Tā sākās mans ceļš operā. Sākumā gan biju apmulsusi un nezināju, kā kustēties uz skatuves, bet pakāpeniski man tas sāka aizvien vairāk patikt. Tolaik ļoti daudz kas arī bija atkarīgs no režisoriem.
Kas ir jūsu mīļākie režisori?
Man patīk visdažādākie režisori! Piemēram,
mums ir Kristofs Loi (Christof Loy) – vācu režisors, kurš perfekti zina, ko vēlas. Viņš vienmēr ir labi sagatavojies, viņš zina katru sekundi, ko un kā grib, tāpēc ar viņu ir ļoti jauki strādāt. Un viņš patiesi mīl operu, mīl dziedātājus.
Tad mums vēl ir pavisam cita veida režisors – šveicietis Kristofs Martālers (Christoph Marthaler), ar kuru sadarboties ir daudz dīvaināk un mulsinošāk: līdz pat pēdējai dienai tu nesaproti, kas notiek, bet arī tas ir ļoti oriģināli, un man patiešām patīk šie dažādie veidi.
Reiz teicāt, ka jums nepatīk, ja režisors jums norāda katru niansi, kā jums jāpārvietojas pa skatuvi.
Jā, tas man nepatīk, kad viņi tev saka – tu nedrīksti pagriezties pa labi, tev jāgriežas pa kreisi. (smejas)
Videoierakstā esmu redzējusi Mocarta operu "Figaro kāzas", kurā atveidojat Kerubino. Šajā lomā esat patiešām brīnišķīga!
Ja man ir labs režisors, kas mani atbalsta. Kad biju jauna un režisori teica, ko un kā man darīt, tas tomēr ļoti palīdzēja.
Bet kā notika jūsu tikšanās ar leģendāro diriģentu Karlosu Klaiberu?
Toreiz Metropoles operā bija paredzēts Riharda Štrausa "Rožu kavalieris", un bija iecerēts, ka to diriģēs Džeimss Levains. Bet tad Karloss Klaibers teica, ka viņš grib doties uz Metropoli, un Metropoles operas vadība teica – jā, jā, lūdzu, lūdzu! Un tā es uzzināju, ka šo operizrādi diriģēs nevis Levains, bet gan Karloss Klaibers, un es teicu – labi, jo īpaši daudz par Klaiberu tajā laikā nezināju. Bet viņš bija fantastisks diriģents – izjuta krāsas, atbalstīja dziedātāju.
Jūsu Oktaviāna loma šajā iestudējumā raisīja ļoti daudzas emocijas, bet ja runājam par mūsdienām – tas patiešām ir apbrīnojami, kā varat mainīt stilus! Jūs varat dziedāt operā "Lulū" un "Karmelīšu dialogos", varat dziedāt Mocartu, Ofenbahu un daudzas citas lietas. Nupat Zviedrijas Karaliskajā operā pirmizrādi piedzīvojusi Mikaela Karlsona opera "Melanholija".
Mikaelu Karlsonu zinu jau labu laiku: man ļoti patīk viņa mūzika baletā, ko iestudēja Aleksandrs Ekmans, esmu dziedājusi arī trīs viņa dziesmas. Kad viņš man piedāvāja šo lomu savā operā, es piekritu.
Šajā izrādē esmu māte. Tur man ir divas ainas, un īpaši izcila ir otrā, kur sēžu vannā kopā ar savu meitu. Mans dziedājums ir ritmiski sarežģīts, enerģisks, bet mums ir brīnišķīgs diriģents, kas to visu palīdz veikt.
Šai operai Stokholmā ir lieli panākumi! Mikaels Karlsons īstenojis fantastiskas idejas, izmantojot arī mūsdienu tehnoloģijas, sintezatorus, pastiprinātājus. Viņš parāda, kas ir iespējams operā.
Jūsu loma ir Gabija – cik grūta tā ir?
Loma nav liela. Pēc Larsa fon Trīra filmas jau zināt – tā ir māte, kura ir ļoti vīlusies. Viņa ir šķīrusies, jo vīram ir dažādas meitenes, un tāpēc viņa saka, ka tas ir muļķīgi – vispār precēties un tā tālāk. Bet loma ir ļoti laba.
Esmu dzirdējusi, ka tā ir brīnišķīga izrāde! Bet kādas ir jūsu attiecības ar Latviju? Jo pērn dziedājāt Liepājā kopā ar virtuozo stīgu kvartetu "Brooklyn Rider".
Tā bija brīnišķīga pieredze. Staigāju pa Liepāju – tik brīnišķīgas ēkas! Man tas ļoti patika. Rīgā toreiz nebiju, tikai pavadīju vienu nakti ļoti labā viesnīcā netālu no lidostas. Tā kā šobrīd patiešām gaidu tikšanos ar Rīgu. Nesen vienā no Zviedrijas laikrakstiem bija liels raksts par Rīgu – ko tur var apskatīt, ko redzēt.
Kā jau sacījāt, šis laiks jums ir ļoti intensīvs. Kāds izskatās nākošais gads? Kādas būs lomas, kur dziedāsiet?
Nav tik viegli atrast operlomas man, jo man joprojām ir liriska balss. Došos uz Bāzeli, uz Šveici, strādāšu ar režisoru Martāleru, un tā būs Monteverdi opera "Popejas kronēšana".
Pirmizrāde būs aprīlī, un izrādes būs arī maijā. Protams, būs koncerti, vadīšu arī meistarklases. Joprojām esmu ļoti aizņemta savā darbā.
Paldies par meistarklasēm! Esmu redzējusi meistarklasi, ko sniedzāt Vigmora zālē, un man gribas sacīt paldies par jūsu attieksmi pret jaunajiem solistiem. Jo dažkārt operdīvas uzvedas tā, ka jaunais solists apmulst, dažkārt sāk pat raudāt un nolemj, ka par dziedātāju nekļūs. Bet jūsu attieksme ļoti iedvesmo... Lai gan pati neesmu dziedātāja, man ļoti patika to vērot. Biju pārsteigta, kad uzzināju – jums pašai vēl joprojām nepieciešams padomdevējs vokālajā mākslā?
Jā, bet viņa dzīvo Amerikā, tāpēc viņu diemžēl nevaru bieži sastapt, bet pēdējos desmit gadus viņa man ir palīdzējusi. Tas vienmēr ir labi, ja ir vēl dažas ausis, kas nav tavas ausis, un kāds var tev kaut ko pateikt par tavu balsi. Tāpēc, protams, es apmeklēju nodarbības.
Mūzikas izdevniecība "Deutsche Grammophon" paveikusi lielisku darbu, ierakstot jūsu balsi. Arī Latvijā esam iepazinuši daudzus jūsu albumus.
Pēdējos pāris gadus ierakstus gan neesmu tik daudz veikusi. Šobrīd sadarbojos ar stīgu kvartetu "Brooklyn Rider": tas ir projekts, kurā apvienota mūsdienu klasiskā un populārā mūzika. Tur ir Džons Adamss, Stings un vairāki citi autori. Tas ir labs apvienojums! Bet, protams, bijuši ļoti daudzi citi albumi. Esmu tiešām lepna par to, ko esmu paveikusi, jo kopumā esmu ierakstījusi vairāk nekā simt albumu. Man arī tagad ir plāns: ieskaņošu vācu kabarē dziesmas no 50. gadiem. Drusciņ [Kurtu] Veilu, bet ne tikai – arī Holenderu un vēl citus autorus. Tas notiks Berlīnē.
