Ville Valo ir viena no drūmo, romantisko mileniāļu kulta personām. Pati "HIM" esmu klausījusies periodiski, bet labi atmiņā palicis tas, kā pamatskolā, 1998. gadā, kad dziesma "Join Me in Death" iemantoja popularitātes virsotnes, meitenes Villi apsprieda sporta stundā. Jāatzīst, nekad nebūtu iedomājusies, ka varēšu ar Villi runāt personīgi. Ne tāpēc, ka tas būtu neiespējami, bet tāpēc, ka bērnības atmiņu varoņi ir kā tādi mītiski personāži, kaut kas līdzīgs Ziemassvētku vecītim. Bet te nu mēs sēdējām – divatā platformā "Zoom".
Villi jau bija nointervējuši citi Baltijas žurnālisti – es sarakstā biju pēdējā un viņš joprojām bija atsaucīgs sarunbiedrs.
Par ziemeļniekiem, somu valodu un domu formātu
Ville Valo: Kāds laiks šobrīd Latvijā?
Aiga Leitholde: Ziemas mums šobrīd nav, ir migla, pelēks un drūms.
Tieši tāds laiks mums patīk! Arī pie mums Somijā kļūst siltāks. Līdz šim mums bija daudz sniega un -16, pat -20 grādus liels aukstums, kas ir lieliska ziema, jo īpaši bērniem.
Un pieaugušajiem arī prieks! Mēs, latvieši, esam ziemeļnieki...
Jā, visi baltieši ir ziemeļnieki. Interesanti, ka cilvēki Somiju mēdz pieskaitīt pie Skandināvijas, bet tā tas nav. Manuprāt, mums ir daudz vairāk kopīga ar Baltijas valstīm.
Būdams soms, vai jūti atšķirību, kad dziesmā izsaki emocijas somu valodā un kad to dari angļu valodā?
Neesmu uzrakstījis dziesmu somu valodā. Esmu to mēģinājis, bet man tas šķita grūti. Tie somu mākslinieki, kurus cienu, viņi muzicē līdzīgā manierē, kā to dara Bobs Dilans, un viņiem padodas somu valodas vārdi. Man vienmēr ir bijis vieglāk rakstīt angliski valodas pieejamības dēļ. Roka un popa dziesmu teksti bija visapkārt – tev nebija jābūt dzejniekam, lai pats kaut ko sāktu rakstīt. Tā kā angļu valoda man nav dzimtā, es to varu skatīt no citas – autsaidera perspektīvas. Tas man dod iespēju ar valodu vairāk paspēlēties. Es saprotu tava jautājuma būtību – dziedot klasisku somu dziesmu, var izjust ciltsrakstus un kopējo vēsturi ar visu savu ķermeni. Tā ir pavisam cita sajūta. Izteikt emocijas angļu un somu valodā – abos gadījumos ir savas priekšrocības un savi izaicinājumi.
Vai ierasti domā angliski vai somiski?
Abējādi. Neesmu domājis par to, kādā valodā nāk manas domas. Manuprāt, tā ir atkarīga no konkrētā brīža. Piemēram, ja skatos TV seriālu angļu valodā, tad domas būs angliski. Tad atkal, piemēram, kad aizpildu dokumentus, esmu viscaur soms. Nebiju par šo aizdomājies. Vai cilvēki vienmēr domā valodās?
Kā nu kurš – cits domā simbolos, vizuālos kopumos vai arī kustībās, ja esi dejotājs.
Jā, tas ir interesants jautājums, par kuru iepriekš nebiju runājis. Es jūtu, kā valoda mainās. Katram ir pašam sava valoda, vienlaikus notiek vairāki domāšanas procesi, kas savienojas vienā – mūsu valodā.
Ja par somu valodu, – reiz intervēju somu mākslinieku, kas sevi identificēja kā nebināru personu un sacīja, ka somu valoda šajā jautājumā ir labvēlīga, jo atsevišķi netiek norādītas dzimte – viņš/viņa.
Jā, "viņš/viņa" tiek apzīmēta ar vienu vārdu "hän" – šis ir viens vārds visām dzimtēm. Ja tas notiek sarunu valodā, tad tiek izmantots "it" – tas attiecas uz visiem gan uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Tādā ziņā somu valoda ir pretīmnākoša, bet tas gan neatrisina faktu, ka joprojām daudzi cilvēki savos ķemeņos jūtas neērti. Tā tas ir bijis vienmēr, tikai tagad par to vairāk runājam.
Turpinot par Somijā radītu mūziku, jo īpaši rokmūziku, kas ir ieguvusi atpazīstamību pasaulē: kāda ir grupas "HIM" un tavas personas loma Somijas mūzikas skatuves veidošanā?
Esmu viens no šī Somijas mūzikas meža kokiem, tādēļ nevarēšu no malas novērtēt savu devumu. Manuprāt, visas grupas ir palīdzējušas kopējās skatuves veidošanā, jo katra atšķiras ar savu skanējumu: "Nightwish", "Stratovarius", "Impaled Nazarene", "The Rasmus". Savs skanējums – tas ir somu mūzikas marķējums. Tas, ka cilvēki uzticas spēcīgām muzikālajām un mākslinieciskajām identitātēm, un mūziķu spītība un spēja pastāvēt par savu ideju labvēlīgi ietekmē skatuvi kopumā.
Mūs vadošās tendences tik viegli nevar ietekmēt, un tas, manuprāt, Somijas mūzikas skatuvei ir ļāvis izcelties.
Slava, simboli un koncerttūres
Esmu no tā laika tīņu paaudzes, kurai tu biji kulta persona. Kā tu, vēl pats esot ļoti jauns, tiki galā ar šāda apmēra slavu? Kā uz šo laiku atskaties tagad?
Kad mēs bijām jaunāki, šādas lietas bija grūtāk aptvert. Ar grupu "HIM" mēs jutāmies kā metāla grupa, kuras dziesma "Join me in death" negaidīti bija kļuvusi par lielu popmūzikas hitu. Mēs tikām aicināti uz ballītēm, kurās jutāmies patiešām neiederīgi. Tā bija dīvaina un tomēr svarīga pieredze, un es no tās nemainītu ne dienu – ne visiem to iespējams piedzīvot. Tomēr mēs vienmēr jutāmies kā autsaideri.
Metālistiem mēs bijām pārāk popsīgi, un popmūzikas piekritējiem par smagu. Mēs tā arī neatradām savu vietu, un līdzīgi esmu juties visu savu dzīvi.
Atskatoties uz šo laiku šodien, tas šķiet tik tālu prom. Laiks rada leģendas. Man pašam tās ir normālas dienas, kuras toreiz piedzīvoju.
Kā jau minēji, šis kulta personas statuss ir cieši saistīts ar vecumu. Es pats biju bērns astoņdesmitajos, kas man ir zelta laiks ar īpašu nozīmi. Bērnība, pusaudžu gadi ir laiks, kad pastiprināti uzņem informāciju, tavas smadzenes un ķermenis attīstās. Kas tajā brīdī ir populārajos medijos, tas kļūst par intereses objektu. Mūsdienās ir nedaudz atšķirīgi – tagad informācijas ir tik daudz, ka katrs var izvēlēties savu, bet toreiz mums bija trīs TV kanāli. Patiesībā tikai divi. Un viss. Tīņu gados mūzikai ir svarīga loma, jo tev ir vajadzīgs skaņu celiņš, kurš atspoguļo dzīvē notiekošo. Daudziem tīņu gadi nav bijuši viegli, līdz ar to mūzika kļūst vēl jo īpašāka – tā ir kā tavas dvēseles mūžīgais tetovējums.
Tu esi radījis simbolu "heartgram", kas cilvēkiem visā pasaulē nozīmē daudz.
Jā, tas ir labi apceļojis pasauli. Man pašam ļoti patīk simboli, un rokenrola mitoloģijā vienmēr ir bijuši simboli un emblēmas. Piemēram, simboli, kurus izmantoja "Led Zeppelin". Esmu vienmēr cerējis, ka varēšu izdomāt līdzīgu ideju, un, acīmredzot, man tas ir izdevies. No visām manām idejām tieši "heartgram" ir vislabāk iekustējusies, tā ir transcendentālāka par manu mūziku. "Heartgram" simbolu ASV skeitbordistu kopienā iedzīvināja Bems Mardžera (Bam Margera), un pēdējā laikā simbols piedzīvo otro elpu, jo tas iepaticies reperiem, kuri, šķiet, par to uzzinājuši no Bema, neko daudz nezinot par tā pamata nozīmi. Man pašam "heartgram" ir kā ceļa rādītājs, bez kura es šeit, visdrīzāk, nesēdētu.
Šogad tu dosies ceļojumā ar jauno albumu pasaules koncerttūrē.
Nedaudz paceļojām jau pagājušajā gadā, un šogad būs noslēdzošais aplis. Februārī un martā koncertēsim Austrālijā un Jaunzēlandē. Aprīlī atgriezīsimies Eiropā, ceļu sāksim Grieķijā, Atēnās, un nonāksim arī līdz Rīgai. Atgriezīsimies mājās un dosimies uz Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, Vāciju, Beļģiju, Nīderlandi un galu galā Lielbritāniju. Esmu priecīgs par gaidāmajiem koncertiem, jo vēlējos šo sajūtu, ka esmu bijis pienācīgā pasaules tūrē. Tev ir jāparāda sava seja un jāspēlē sava mūzika. Lai arī mums ir internets un "Zoom" platforma, nekas nepārspēs dzīvo koncertu turneju. Ceru, ka šie koncerti būs labs atgādinājums, ka es joprojām daru savu lietu un esmu pieejams.
Kā laikam ejot ir mainījusies tūrēšana?
Šis un tas tik tiešām ir mainījies. Senāk nebiju liels koncerturneju fans – gulēt autobusā nav ērti un tolaik es daudz lietoju alkoholu, jo rokgrupas tā vienkārši darīja. Šobrīd tūrēšana ir daudz līdzsvarotāka – es nelietoju ne alkoholu, ne narkotikas, nesmēķēju.
Esmu, kā sacīt, garlaicīgs pusmūža vīrietis, bet uzlabojas gan kopējais priekšnesums, gan balss, gan fiziskā forma un garastāvoklis.
Kad biju jaunāks, man patika darbs studijā. Iedomājies – vienā tūrē ir 25 koncerti un kalendārā redzi, ka ik pēc piecām dienā viena ir brīvdiena, bet tas visdrīzāk būs tamdēļ, ka šī diena ir paredzēta garākiem pārbraucieniem 1000 kilometru apmērā. Tā paiet nedēļa pēc nedēļas, kuru pavadi autobusa šaurībā kopā ar citiem cilvēkiem – tas bija nogurdinoši. Šāds dzīvesveids patīk noteikta rakstura cilvēkiem. Tagad došanās tūrē man ir uzmundrinoša, neizjūtu rutīnu tās sliktākajā nozīmē. Mani grupas biedri arī ir izsalkuši pēc koncertiem, mēs joprojām tūres koncertos spēlējamies ar dziesmu secību.
Ja Eiropā uzstājas, piemēram, amerikāņu rokgrupa, apmeklēju tūres pirmo koncertu, jo nereti koncerttūru lielās slodzes dēļ mūziķi mēdz sasirgt un tūri saīsināt.
Tev ir jābūt patiešām saslimušam, lai nevarētu uzstāties. Ja esi dziedātājs un tava balss ir aizsmakusi, koncerts joprojām var izdoties lielisks, jo šādos gadījumos dziedātājs pieliek vairāk pūļu, lai koncerts izdotos un sniegums top emocionālāks un īpašāks. Es saprotu, ko tu domā, bet, manuprāt, labākais laiks, kad apmeklēt koncertu, ir tūres noslēguma daļā. Tas, protams, atkarīgs no grupas. Manā gadījumā turnejā devos ar jaunu grupu, ar kuru iepriekš nebiju uzstājies. Bija vajadzīgi 15 koncerti, lai viss saplūstu kopā, un ar katru koncertu tas kļūst arvien labāk. Jā, nogurums ir jāņem vērā, tas rada veselības problēmas, un, esot ceļā autobusā, veseļošanās nav viegla. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vairāk nesmēķēju. "HIM" laikā mums nācās atcelt pāris koncertu manas astmas saasinājuma dēļ, toreiz man bija bronhīts, astma un gripa, kā arī es smēķēju. Tā bija slikta kombinācija.
Kādēļ tu smēķēji?
Tolaik visi to darīja, tā bija laika iezīme. Man patika bildes, kurās smēķēja Džims Morisons un Džimijs Peidžs. Aizvadīto 15 gadu laikā ir mainījies tas, ka smēķēšana vairs nav stilīga un cilvēkiem smēķēšana šķiet dīvaina. Tajā laikā man patika smēķēšana. Manuprāt, tā bija labākā nodarbe pasaulē – izskatījās labi, garšoja labi, tā bija daļa no rituāla. Man tas ļoti patika, bet manām plaušām ne – tādēļ arī atmetu.
Atgriežoties atpakaļ laikā, kādas ir tavas domas par skeiteru kultūras ietekmi mūzikas popularizēšanā? Manuprāt, savā laikā tā bija milzīga.
Esmu dzimis septiņdesmito gadu vidū un astoņdesmitajos pats biju skeiteris – tas bija laiks pirms interneta. Tādu skeitborda ražotāju kā "Santa Cruz", "Powell Peralta" videoklipi bija pieejami VHS kasetēs, kurās mūzikai tur bija svarīga loma. Pateicoties šīm kasetēm, esmu atradis tādas grupas kā "Dinosaur Jr", "Black Flag", "Sonic Youth" , "Bad Brains" un citas stilīgas neatkarīgās skatuves grupas. Kad skeito, ir svarīgi klausīties labu mūziku – tā ir daļa no kustības. Man skeitošana ir saistījusies ar panku attieksmi, iespēju parādīt vidējo pirkstu dažādām varām. Savā laikā skeitbordistiem bija ļoti laba mūzikas gaume, nezinu, kāda tā ir tagad, bet varētu to papētīt. Manas skeitbordista dienas jau ir sena pagātne.
Un nedaudz par jauno albumu
Aprunāsimies arī par tavu jaunāko albumu VV – "Neon Noir"! Kā savas favorītdziesmas esmu atzīmējusi "Saturnine Saturnalia", man patika tā doom metāla noskaņa, un arī "Baby Lacrimarium", kas ir pārsteidzoši priecīgā noskaņā!
"Baby Lacrimarium" ir grupas "The Cure" iedvesmotā deviņdesmito gadu indie gotu popa skanējumā. Man joprojām ir svarīgs albuma formāts, lai tā nav tikai dziesmu kolekcija bez jēgas vai arī viena dziesma 15 variācijās. Man patīk, ja albumā ir dažādas dziesmas, tām ir dažādas nokrāsas – gaišāki un tumšāki, ātrāki un lēnāki brīži. Dziesma "Saturnine Saturnalia" arī man ir viena no favorītēm. To labi ir spēlēt koncertos. Man ir prieks dzirdēt, ka cilvēkiem patīk dažādas dziesmas no jaunā albuma.
Varbūt ir kādi stāsti par šo dziesmu tapšanu?
"Saturnine Saturnalia" sāku rakstīt pirms pandēmijas, to pabeidzu, kad vēl bijām pandēmijā. Nereti dziesmas atspoguļo manu garīgo stāvokli konkrētajā dzīves mirklī un ar šo dziesmu gribēju atstarot gaismu kopējā drūmajā sajūtā.
"Baby Lacrimarium" – vārdu "lacrimarium" aizguvu no sarunas ar draugu, kad apspriedām dažādus interesantus vārdus. "Lacrimarium" ir apzīmējums pudelītei, kurā tika glabātas asaras – savējās vai sev svarīga cilvēka asaras. Man patika šis vārds, un tas manī raisīja analoģiju ar sešdesmitajos gados populāro dziesmu "Cry Baby". Gribēju radīt negaidītu pavērsienu, tāpēc dziesmas nosaukums ir "Baby Lacrimarium". Šī ir mīlestības dziesma, kurā paužu pateicību par to, ka man nav jānoveco vienam.
Savukārt "Saturnine Saturnalia" stāsta par to, ka esam tādas dzīvesnovērotāji, kas iet greizi . Albuma virstēma ir negatīvā pārvēršana pozitīvajā. Mūsu skumšana vai depresīvais stāvoklis dzīvei piešķir papildu vērtību – jaunu pieredzi vai krāsas tavā paletē. Ne visam dzīvē piedzīvotajam ir jābūt pozitīvam.
Negatīvais ir vienlīdz nozīmīgs. Mums visiem neatkarīgi no vecuma ir savas problēmas – tā ir daļa no cilvēka būšanas. Šis albums aicina svinēt to, ka šajā dzīvē varam būt priecīgi, jo prieks arī ir daļa no cilvēka būtības.
Piekrītu – nav jānoliedz skumjais, jo tas ir pamats prieka izaugsmei.
Tieši tā! Šādos mērogos prieks un skumjas ir relatīvas, kas no kā izaug. Tā ir nebeidzama pāreja, jo īpaši, ja runājam par emocionālajiem un garīgajiem stāvokļiem. Gadiem ejot, daudzas emocijas cilvēks pārdzīvo iekšienē, un tās vairs nav tik melnbaltas, kādas tās bija jaunībā, un mani tas sajūsmina.
