Sākot ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem, kuriem tiek pamatīgā pedagoģiskā pieredze, dažādu paaudžu dziedātājiem, kuru balsis skanējušas abos diriģentes dibinātajos koros "Fortius" un "Balta", vairāku Latvijas novadu un Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkoriem, dalībniekiem profesores vadītajās meistarklasēs, semināros, konkursu žūrijās un beidzot ar zinātniskajām publikācijām, kā arī profesoram Mendelim Bašam (1919-2012) veltīto monogrāfiju – visur Māra Marnauza ir klātesoša ar savu spēcīgo latvietības izjūtu, vērtīgajām zināšanām un darba mīlestību.
Maruta Rubeze: "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" – tā vēsta tautasdziesma. Taču, lai nokļūtu mūsu dziesmotajā Sidraba birzī, ne tikai zariņi jānolauž, bet pat koki jānogāž – ja runājam par darbu, kas tiek ieguldīts ceļā uz dziesmu svētkiem. Ko jums nozīmē ceļš uz Sidraba birzi jeb Mežaparka Lielo estrādi? Tā tomēr ir sava veida virsotne.
Māra Marnauza: Noteikti! Katra diriģenta profesionālā ceļa sapnis ir nokļūt dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē, un ne tikai tribīnē, bet sajust kopību ar visu Latvijas tautu, jo kopkoris faktiski pārstāv visu Latviju. To es īpaši sajūtu, braucot strādāt žūrijā pirms dziesmu svētkiem un arī kopmēģinājumos. Kad beidzot pienāk brīdis, kad viņi visi sabrauc kopā – visi novadi, visi mazākie pagastiņi, pilsētas, visi šie cilvēki ir vienkopus… Tās ir vārdos neizsakāmas sajūtas, jo tas ir absolūti neprognozējams, ļoti satraucošs brīdis – tu izej šo cilvēku priekšā, tu viņus uzrunā, klausies, kā viņi atbild uz tavu žestu, uz tavu sirdi, uz to, ko tu jūti. Un par sidraba birzi – tās ir vērtības, kas sakņojušās latviešu tautasdziesmās un ir pamatā arī ceļam uz dziesmu svētkiem: darba mīlestība, milzīga pacietība, neatlaidība. Tas ir arī ilgstošs darbs, mīlestība pret cilvēkiem, pret mūziku, pret kultūru, pret latviešu tradīcijām, latviešu vēsturi, tā ir cieņa pret cilvēkiem, kuri veidojuši latviešu kultūru – komponistiem, diriģentiem, pirmajiem virsdiriģentiem, šīs tradīcijas pamatlicējiem. Šajā kontekstā
es sirdī jūtu, ka dziesmu svētki ir sinonīms vārdam "Latvija".
Es emu uzaugusi ļoti patriotiski audzinošā vidē. Mans tēvs bija politiski represētais – 15 gadus viņš pabija lēģeros. Viņš bija dzimis 18. novembrī, Latvijas dibināšanas dienā. Tētis ļoti mīlēja mūziku, dziedāja operu ārijas. Viņam dziesmu svētki bija svētums, un arī man kopš bērnības tie ir svētums. Jo tā bija tā vide, tie ideāli, par ko tēvs bija cīnījies – latviešu vienotība, kultūra, dziesmas, kuras ietvēra kādu zemtekstu un kādu ļoti dziļu, sirdij sāpīgu tēmu, kas latviešiem vien saprotama tajā laikā.
Atceros, savulaik dziesmu svētki notika tieši 21. jūlijā. Tas gan nav nekāds prieks to tagad atcerēties, lai arī tas bija manā dzimšanas dienā un es arī gandrīz vienmēr biju šajos dziesmu svētkos, kad tie reizi piecos gados notika Mežaparka estrādē. Toreiz tas 21. jūlijs bija saistīts ar Padomju Latvijas dibināšanas dienu. Tomēr tas atmiņā palicis ļoti spēcīgi, jo Dziesmu svētkos varēja sajust ne jau Padomju Latvijas garu, bet latvietību, mūsu kultūru, valodu, mūsu vērtības. Šīs vērtības ir palīdzējušas izdzīvot šo laiku, pārdzīvot dažādos vēstures posmus, un tās arī vieno visus cilvēkus, kas diendienā gadu gadiem nāk uz kora mēģinājumiem, ļoti pacietīgā darbā mācās un apgūst lielo un amatieriem grūto repertuāru. Un visa mana cieņa arī ikvienam diriģentam, kurš strādā ar jebkura līmeņa kori, īpaši ar tiem ne tik augsta līmeņa koriem, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīts darbs un to bez darba mīlestības un attieksmes pret Latvijas kultūru un vērtībām nemaz nav iespējams veikt. Tā ir misija, virsuzdevums, kas ierakstīts, iekodēts mūsu domāšanā, zemapziņā. Tā es arī sajūtu savu darbu. Tas nekad nav bijis naudas darbs, tas tiešām ir bijis sirdsdarbs.
Kas jūs pamudināja pievērsties diriģēšanai?
Sākotnēji mans sapnis bija kļūt par operdziedātāju, jo tēvs mīlēja operu. Abas ar māsu dažkārt pat vairākas reizes nedēļā apmeklējam opernamu, skatījāmies visas pirmizrādes, viesizrādes. Mani ļoti dziļi ietekmēja vokālā māksla un tas, kas raksturīgs operas žanram – spēcīgās emocijas, sarežģītā dramaturģija, kas vienmēr ir ar pārdzīvojumiem un jūtām saistīta –, tāpēc sākotnēji gribēju stāties vokālistos. Bet, tā kā es nebiju mācījusies bērnu mūzikas skolā un mācījos privāti pie dažādiem pedagogiem gan teoriju, gan klavieres un arī diriģēšanu, turklāt man bija tikai 16 gadu, klavierspēles skolotāja man ieteica stāties kordiriģentos, jo vokālistos uzņēma tikai no 18. Toreiz tam paklausīju. Man bija brīnišķīgi konsultanti – blakus ielā dzīvoja Rasma un Mendelis Baši (vēlāk arī kļuvu par profesora Mendeļa Baša studenti). Pirms stāšanās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā aizgāju pie viņiem uz konsultāciju, un Rasma Baša mācēja iedvesmot (dziesmu svētkos viņas favorīts bija Jānis Dūmiņš). Turklāt Bašu ģimenes mājai bija tāda interesanta arhitektūra – tādas kā trepītes, tādi kā podestiņi, un jau no pirmajām nodarbībām es sajutu kori.
Mācoties Mediņos, man ļoti iepatikās nodot savas emocijas un sajūtas tieši ar žestu, mīmikas un iekšējās dzirdes palīdzību. Tas man labi aizgāja un padevās.
Toreiz es mācījos arī pie Jāņa Lindenberga, kurš bija ļoti labs pedagogs. Ļoti ātri sekoja pirmie soļi darbā ar koriem, un es nolēmu stāties kordiriģentos Mūzikas akadēmijā. Man pilnīgi pārgāja sākotnējā vēlēšanās kļūt par operdziedātāju, un es sajutu, ka koris ir tas, kas man ļoti patīk un kas mani uzrunā. Man patīk darbs ar cilvēkiem, patīk organizēt dažādus koncertus, arī dažādas starptautiskas meistarklases; es esmu devusies gan uz tuvākiem, gan tālākiem konkursiem un festivāliem. Diriģenta darbs jau ir diezgan sarežģīts, jo tajā apvienojas vairākas lietas: diriģents nav tikai mūziķis vai izpildītājs; ja viņš nav labs organizators un neprot veidot saskarsmi, sadarbību ar saviem dziedātājiem, tad arī muzikālais rezultāts nav sasniedzams. Es nevaru teikt, ka tas ir viegli – ir arī vēlie vakari un dzīvie cilvēki kā instruments, ar kuru tev jārēķinās. Tu vienmēr esi pakļauts tam, ka nezini, kāds būs rezultāts, jo tas nav atkarīgs no tevis. Rezultāts ļoti bieži ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri ieradušies uz mēģinājumu vai koncertu. Bet, lai arī kādus darbus vēl paralēli dzīvē esmu darījusi, es nekad neesmu apsvērusi domu, ka varētu nestrādāt ar koriem.
Pēc tam, kad ar izcilību pabeidzāt tolaik Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju, gandrīz uz karstām pēdām dibinājāt jūsu pirmo līdzgaitnieku – kori "Fortius". Kā tas ir – dibināt kori? Vai izlīmējāt lapiņās uz stabiem, vai caur draugiem meklējāt koristus? Vai korim jau bija kāds kodols? Vai domubiedri paši pieteicās? Tas droši vien bija ļoti satraucošs brīdis, vai ne?
Man toreiz bija tikai 21 gads, es biju Konservatorijas studente. Man pēkšņi piezvanīja kultūras nama "Jūrkalne" (tas bija Rīgā, pie 100. rūpnīcas Pārdaugavā) kultūras daļas vadītāja. Kāds bija mani rekomendējis, un viņa mani uzrunāja veidot kori. Tajā laikā es strādāju pie Jāņa Zirņa par kormeistari korī "Ogre". Tad nu arī man bija jautājums, kā savākt kori. Jāsaka, tas bija līdz kuriozam interesanti.
Es, protams, apzvanīju visus savus bijušos klasesbiedrus, draugus, paziņas, kaimiņus. Sestdienās, svētdienās es staigāju pa apkārtni, gāju klāt pie sētas, kur dārzos cilvēki rušinājās, un teicu, ka dibinām kori, prasīju, vai viņi vēlētos piedalīties. Visdažādākās metodes tika pielietotas,
bet mani pārspēja mans tēvs, kurš arī, protams, dziedāja pirmajā sastāvā (dziedāja arī mana māsa, viņas vīrs un vēlāk arī mans vīrs). Mans tēvs bija unikāls organizators. Viņš bija visus savus darbabiedrus aptaujājis. Pat autobusā braucot, viņš bija uzrunājis cilvēkus, vai viņi vēlas dziedāt korī. Viņš bija sarunājis vairākus toreiz vēl Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas [audzēkņus]; dziedāja pat Māris Sirmais, Valdis Bernhofs, Ivars Cinkuss, Normunds Dreģis. Tas bija tikai tāpēc, ka mans tēvs bija uzrunājis viņu fizkultūras skolotāju un viņa viņus bija sarunājusi. Tas bija ļoti interesants laiks. Pirmajā sastāvā dziedāja visdažādākie cilvēki, ieskaitot Jāni un Ivaru Vētru, kas ir ārsti. Viņus savukārt mana māsa pazina, jo viņa pati ir mediķe. Visa ģimene tiešām iesaistījās.
Ceļš, kā mēs nonācām līdz nosaukumam, arī ir interesants. Kamerkoris "Fortius" sākumā bija vienkārši kultūras nama jauniešu koris. Mēs ar tēvu toreiz dzīvojām Vidzemes priekšpilsētā, un pa ceļam mums bija Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Viņš bija uzrunājis dažādus jauniešus, vai viņi gribētu dziedāt, un viņi tiešām iestājās un brauca uz kultūras namu "Jūrkalne". Bet, tā kā viņi bija no Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, viņi gāja pie sava rektora un teica – mēs gribam kori! Un tā koris ieguva nosaukumu "Fortius"; tas ir no sportistu devīzes. Bija patiešām jauki, ka pulcējās labi, spēcīgi dziedātāji, un mēs jau no pašiem pirmajiem gadiem sākām piedalīties konkursos, arī dziesmu svētku "Koru karos" un [pie tam] ar labiem panākumiem. Tas droši vien deva stimulu arī turpmākam mērķtiecīgam darbam. [..]
Latvijas Universitātes sieviešu korim "Balta" šī ir īpaša vasara un ir īpaši panākumi pat tērpu ziņā. Pastāstiet, kā "Baltai" gāja gan "karos", gan tautastērpu skatē.
Atskatoties uz pēdējiem panākumiem, es ļoti priecājos, ka "Balta" ieguva pirmo vietu "Koru karos", un patiešām pārsteigums, ka arī tautastērpu skatē iegūta vienīgā godalga, kas bija veltīta korim, koru tautastērpiem. "Baltas" meitenes ļoti brīnišķīgi noprezentēja mūsu skaistos Abrenes tautastērpus. Vēl lielāks prieks ir par visu to laika periodu kopš 1999. gada, kad mēs strādājam. Ja par kamerkori "Fortius" varam runāt, ka pēc diviem gadiem tam būs jau 40 gadi, kopš es to vadu, tad "Baltai" nākamgad būs 25. "Balta" ir tāds Dieva svētīts projekts, kas radās sākotnēji uz mācībkora bāzes, bet piedaloties pirmajos divos konkursos, bija skaidrs, ka dziedātājas grib turpināt kā amatierkoris, kas iestudē programmas, piedalās dziesmu svētkos, konkursos un ka tas nav tikai studentu vajadzībām. No pirmajiem gadiem mums patiešām ļoti veicas. Tas ir bijis ļoti mērķtiecīgs darbs, ārkārtīgi grūts darbs, jo mākslai jau nav robežu. Jo augstāku līmeni grib sasniegt, jo lielāks darbs ir jāiegulda un lielāka pacietība ir vajadzīga. Ir bijuši tie laimīgi brīži: 2013. gadā lielā balva "Koru karos", 2018. gadā arī pirmā vieta un īpaši panākumi bija arī vienā prestižākajiem koru konkursiem Marktoberdorfā – tur mēs arī ieguvām pirmo vietu. Balvu ir bijis ļoti daudz. Arī "Nāciju Grand Prix", kas notika Rīgā, mēs, tā teikt, "ielikām" jauktajiem koriem un visu koru konkurencē ieguvām lielo balvu.
Tās sajūtas, kas ir ar sieviešu kori "Balta", aizskar manas dziļākās dvēseles stīgas tieši mākslinieciski emocionālā plāksnē. Tur es esmu spējusi sasniegt tādu līmeni, ka es varu domāt tikai par mūziku, nevis par to, vai kāds nodziedās.
Tas ir kā tāds brīnums, ka tu vienkārši veido mūziku, pilnībā ļaujies tai un tā skan, saplūst kopā, tā atbild tev, uztver tavas smalkās domas. Tas ir tāds brīnums, ko ne velti visur ārzemēs [..] sauc par eņģeļu kori. Kā ir teikušas vairākas klostermāsas un priesteri – viņi jūt, ka dimensijās tas ir kaut kas no zemes līdz debesīm. Tas vienmēr ir bijis ļoti glaimojoši, bet es negribu teikt, ka tas ir viegli – ilgstoši saglabāt augstu līmeni un visu laiku domāt par attīstību. Gatavojoties šiem "Koru kariem", mans galvenais akcents pēc pandēmijas, paralēli tam, ka jau iepriekš uzsākām darbu ar horeogrāfi, ar skatuves kustību, bija uz vokālās meistarības paaugstināšanu. Es esmu bezgala pateicīga mūsu izcilajām vokālajām pedagoģēm – operas solistēm Ilonai Bagelei un Ingai Šļubovskai –, kuras pēdējo pusgadu regulāri strādāja nevis individuāli ar katru, bet ar visu kori. Es domāju, ka tas bija milzīgs ieguvums, tas bija gan iedvesmojoši, gan ļoti vērtīgi izaugsmei.
