Mariona Baltkalne Venēcijā īstenoja absolventa praksi. 2021. gadā pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, praksē vēlējās iegūt ārvalstu pieredzi: "Iespēja būt tik liela mēroga notikumā, būt tiltam uz Latviju. Es to uztvēru kā ļoti, ļoti lielu godu; tu esi tas cilvēks, kas ne tikai stāsta par mākslu [..], tu arī veido saikni ar savu valsti".
Venēcijas mākslas biennāle sastāv no trim lielām telpām: dārzi, kur ir nacionālie paviljoni, nacionālie paviljoni pilsētvidē un Arsenāla telpas. Latvijas paviljons šogad bija Arsenāla telpās. Skatītāji ir dažādi, ir tādi, kuri ierodas, lai apmeklētu tikai Latvijas paviljonu, bet vairumam cilvēku ir sajūta – cik pagūšu, tik pagūšu; apjoms tiešām ir milzīgs.
Mariona Baltkalne, taujāta par apmeklētāju uzdotajiem jautājumiem stāsta: "Dīvainākie jautājumi, protams, bija, kas ir Skuja Braden? Bija jāatklāj, ka tā ir divu mākslinieču uzvārdu kombinācija. [..] protams, daudz bija jautājumu par to, kāpēc šeit tas erotiskais, seksuālais motīvs ienāk tik daudz? Tad cilvēkam atbildu apmēram šādi: ja mēs godīgi, paši ar sevi aprunājamies, tad mūs katru dziļākajā instinktu līmenī šīs tēmas interesē." Viņa atzīst, ka tika arī jautāts, kāpēc pie Latvijas paviljona izkārts Ukrainas karogs. Atgriežos pie politiskā konteksta, Krievijas paviljons šogad Venēcijas mākslas biennālē bija tukšs un kluss. Slēgts tas bija tāpēc, ka citu valstu paviljonu pārstāvji, kuratori, tostarp Latvija, Igaunija, ļoti atklāti pieprasīja šī paviljona slēgšanu. Te Mariona Baltkalne piemin vienu no centrālajiem darbiem Latvijas paviljonā – 2014. gadā radīto darbu "Toreiz un tagad" jeb Putina vāzi, kam otrā pusē ir redzama Katrīnas Lielās seja. Baltkalne atklāj: "Uzskatīju to par savu pienākumu, apmeklētājus vest pie šīs vāzes un skaidrot, kas šobrīd notiek pasaulē, kad tā ir radīta, ka šī vāze ir piedzīvojusi cenzūru arī Latvijā. Veidot šo sarunu un teikt, ka māksla iet roku rokā ar politiku".
Māksliniece Rasa Jansone atzīst, ka ir interesanti novērot, kā valstu nacionālie paviljoni paši dzīvo savu dzīvi: "Šogad es pirmo reizi pamanīju, ka Serbijas paviljonam, tam, kas man vienmēr ir licies, esam Serbijas paviljons, ir milzīgi, milzīgi balti burti uz jumta daļas "Yugoslavia". Un tad es sāku domāt – vai viņi ir tur ielaiduši iekšā kādreiz Bosniju un Hercegovinu, piemēram". Tā bijušais Čehoslovakijas paviljons ir gan Čehijas, gan Slovākijas paviljons. Soli tālāk spērusi Nīderlande, savā nacionālajā paviljonā ielaižot igauņus. "Igauņi izprintē uzrakstu "Estonia" un uzliek virs Nīderlandes nacionālā paviljona ieejas. Un tas ir tik brīnišķīgi, ka ir jau dažas valstis, kas sāk sadarboties šādā pilnīgi jaunā, svaigā, brīnišķīgā, draudzīgā, cilvēciskā līmenī. Tieši tāpēc, lai ieraudzītu, ka notiek pārmaiņas, ir vajadzīgs šis arhaiskais komplektiņš, šī pasaku namiņu pārblīvētā Giardini parku teritorija. Tie paviljoni ir viens par otru neiedomājamāki" saka māksliniece. Arī Ziemeļvalstu paviljons, sadarbojoties Norvēģijai, Zviedrijai un Somijai, bija pārvērsts par Sāmu paviljonu, caur mākslas darbiem liecināja par ziemeļbriežu ganu kultūras cīņu par tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu.
Paviljoni, kam kādreiz bija jāatspoguļo attiecīgās valsts varenība un gaume, šajā biennālē bija gatavi sadarboties un kalpot vēstījumam. Arī pašas ēkas, kā tas, piemēram, notika Simonas Lī noformētā ASV paviljona gadījumā, kļuva par izstādes daļu. Simonas Lī izstāde vēstī par melnādaino sieviešu pieredzi. ASV paviljona ārpuse tika pārvērsta 1931. gada Parīzes koloniālās izstādes "rimeikā". Klasiski baltā celtne apjumta ar zāles kūļiem, priekšā lielizmēra koka dievietes statuja, iekšpusē Simonas Lī veidotās statujas – lielizmēra keramika. Mākslinieci Rasu Jansoni īpaši aizkustinājis, kā Lī atdarinājusi reālistiskās skulptūras sejas ādu neizmantojot hiperreālismā atstrādātos materiālus, piemēram, silikonu: "Nē, viņa izveido seju no akmens masas, diezgan robusti un pārklāj ar glazūru, bet glazūra, cepoties krāsnī, vietām sadurstās, tur veidojas tādi kā burbulīši, tie vietām plīst, vietām veido tādas kā bedrītes un veids, kā strādā šī glazūra, rada ticamu ādas faktūru". Protams, jābūt arī trenētai acij, jāmāk atšķirt, "ka šī ir glazūra nevis veidojums no rokas. Mākslinieki, kad ierauga šīs smalkās lietas, tad viņiem ir tas, ko saucam par katarsi," saka Jansone.
Venēcijas biennāles kuratores Sesīlijas Alemani veidotas šī gada izstādes nosaukums "Sapņu piens" aizgūts no 20. gadsimta 30. gadu sirreālisma kustības pārstāves, gleznotājas Leonoras Keringtones bērnu grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Grāmatā tēlota fantasmagoriska hibrīdradību pasaule, kurā katrai radībai ir neierobežotas iespējas mainīties, pārveidoties, kļūt par kādu vai ko citu. Alemani zīmēto pasauli aktualizē no jauna, koncentrējusies uz mākslinieču veikumu un pienesumu mākslā, jau no 20. gadsimta sākuma, no avangarda, futūrisma un dadaisma pozīcijām līdz mūsdienām. Latvijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas un dizaina arhitektūras institūta pētniece Māra Traumane papildina: "Viņa [Alemani] vairāk pievērsusies šādai mākslinieku darbībai tradicionālajos medijos: glezniecībā, tekstilmākslā, grafikā, ļoti daudz stājmākslas projektu, mazāk fotogrāfijas. [..] domāju, šī pozīcija ir apzināti retrospektīva, viņa iekļauj sevī šos pašreiz aktuālos posthumānisma, feminisma un citus skatījumus." Tomēr, Traumane norāda: "Šajā ļoti individualizētā un subjektīvā skatījumā pazūd mūsdienu laikmetīgas norises."
59. Starptautiskās Venēcijas mākslas biennāle – tīri skaitļos – iezīmīga ar to, ka pirmo reizi tajā ir dalībnieču sieviešu pārsvars. Tas atspoguļojas arī kuratores veidotās izstādes tēmās: mīts, sievišķais sākums, iedziļināšanās savās iekšējās bailēs. Izstāde vienlaicīgi ir ļoti introverta un balstās uz mākslinieku subjektīvajām pozīcijām, tajā pašā laikā tā iezīmē arī tos diskursus, kas ir aktuāli mākslas teorijas, filozofijas telpā jau ilgāku laiku, tas ir posthumānisms – cilvēka un dabas duālisma nojaukšana, sakot, ka mēs visi piederam vienotai sistēmai, ka pasaule ir saistīta savās dažādajās izpausmēs. Māra Treimane piebilst, ka tas iezīmējas arī mākslinieku biogrāfijās:
"Ļoti daudz ir mākslinieku, kas nāk no reģioniem, viņu darbība līdz šīm nav zināma plašākā mākslas kontekstā, šī nav mākslinieku zvaigžņu izstāde.
Vairāk izceļot mākslinieciskās pozīcijas ārpus Rietumeiropas ietekmes zonas, ārpus Rietumeiropas kanona un konteksta". Izstādē ir mākslinieki no Haiti, Taizemes un citām valstīm. Daudzi dzimuši tā dēvētajās trešās pasaules valstīts, izglītības vai migrācijas ceļā nonākuši Rietumu valstīs, tomēr joprojām strādā ar mītiem un savu kultūras mantojumu, tradīcijām. Šī gada Venēcijas mākslas biennāles darbu ģeogrāfija nudien ļoti plaša – 80 nacionālās prezentācijas, tostarp Kamerūnas Republikas, Namībijas, Nepālas, Omānas Sultanāta un Ugandas ekspozīcijas. Māra Treimane nacionālo paviljonu vidū izceļ Jaunzēlandi, kur "no kvīru skatpunkta analizēja Vinsenta van Goga gleznas. Tur bija kvīru kopiena, kas kopīgi izdiskutē katru van Goga gleznu no mūsdienu pozīcijām un ar ļoti lielu humora devu to pārinterpretē mūsdienu skatītājam." Savukārt Singapūras paviljona ekspozīcijas pamatā bija vērienīgs pētījums par iznīcinātām grāmatām un zudušajām bibliotēkām. Pētījums veikts pēdējos 10 gadus, pētot šo tēmu dažādās valstīs, gan politiskos grāmatu aizliegšanas kontekstus, gan arī ekonomiskos, piemēram, kādēļ bibliotēku ēkas tiek renovētas un nodotas citām funkcijām.
Māksliniece Rasa Jansone ievērojusi, ka biennālē šogad bijis maz liela mēroga darbu, kas vērsti uz ārišķību. "Darbu mērogs, pirmkārt, bija cilvēcisks. Kad tu skaties uz darbiņu, tu saproti, tu spēj viņu aptvert, apmēram saprast, kā viņš ir taisīts. Un visi šie materiāli, kas izsenis ir bijuši otrās šķiras materiāli, kas nav cēla bronza, ļoti dārgi, izsmalcināti tēlniecības materiāli, bet adījumu, pinumi, kolāžas... Kas mani pārsteidza, bija ļoti daudz brīnišķīgas kolāžas vīriešu māksliniekiem" saka Jansone. Sakritība, ka arī viņa sākusi veidot kolāžas: "Es kolāžas sāku taisīt kovida izmisumā, kad mēs visi sēdējam mājās un nesapratām, ne kas tas būs, ne kā mēs ar to tiksim galā, veikali ciet, sēdēju pie "Panorāmas" un aiz šausmām sāku griezt bildītes ārā no žurnāliem, jo tas mani nomierināja."
Šogad 59. Venēcijas mākslas biennālē par labāko nacionālo ekspozīciju starptautiskā ekspertu žūrija atzinusi britu paviljonu "Feeling Her Way", kuru veidojusi māksliniece Sonja Boise. Arī Mariona Baltkalne pievienojas žūrijas vērtējumam: "Jā, man īstenībā patika uzkavēties Lielbritānijas paviljonā, klausīties šīs balsis, varbūt tāpēc, ka es pati [..] esmu apmeklējusi vokālās nodarbības un arī mēģinājusi saprast savu balsi, un tas ir tas, ko Lielbritānijas paviljonā šīs sievietes mēģina izdarīt – atbrīvot savu balsi brīdī, kad tu nedomā par to, ka citi uz tevi skatās. Šī ideja man likās simpātiska." Baltkalne piebilst, ka viņu aizkustinājuši arī mazāk izcelti paviljoni: "Venecuēlas māksliniece un paviljons, kas turpat dārzu teritorijā, ar naivās mākslas glezniņām man likās ārkārtīgi pievilcīgs, un ja es varētu iedot kādu balvu, tad es noteikti gribētu kaut ko piešķirt šai māksliniecei."
Rasa Jansone balvu piešķirtu māksliniekam no Beļģijas paviljona. Viņa video darbi tapuši ļoti ilgā laika posmā, kā bibliotēkā, viņš krājis šos darbus, ceļojot pa pasauli un filmējot bērnu rotaļas. "Āfrikas bērni, milzīgos litija izdedžu, izrakumu kalnos, ekoloģiski netīrā, mirušā vidē, šie bērni rāpjas šajos kalnos un stumj kalnā riepu, un tā riepa ir puišeļa augumā apmēram. Viņš uzstumj kalna galā riepu, tad ieguļas iekšā riepas čaulā un ripinās no tā kalna lejā. Un tajā brīdī, kad viņš stumj to riepu tai izdedžu pelēkajā kalnā augšā, tu redzi, ka tas bērns ir tāds Sīzifs. Un brīdī, kad viņš riepā laižās no kalna lejā, stāsts pārmetās par 180 grādiem un tur ir traka enerģija, prieks un līksme, un tu līksmo kopā ar to puišeli, kas trakā ātrumā ripinās no tā kalna lejā," video darbu atceras Rasa Jansone.
