Vairāk nekā 10 metrus gara ir lielākā instalācija, ko veidojis Peršēvics.
Tajā autors sapludināja japāņu meditatīvā dārza noskaņu ar pilsētai raksturīgiem simboliem – jūru, kanālu, kuģiem un metālu. Instalācijas pamatu veidoja iespaidīgs smilšu daudzums, kas pirmo reizi tika aizvests uz Liepājas muzeja izstāžu zāli.
“Veidoju uz izstādēm. Ir ceļojusi apkārt diezgan daudz un bieži arī redzēta. Tas ir apstādināts mirklis, kad kuģis brauc pa kanālu un no viņa veidojas viļņi. Mirklis – apstādināts laikā ar zen dārza meditatīvu sajūtu,” stāstīja tēlnieks.
Viņš radījis vairākas lielformāta skulptūras, kuras Latvijas pilsētās un arī lauku teritorijās apskatāmas joprojām. Te varam minēt ''Cietokšņa spoku'' - 4 metrus augsto zirga skulptūru, kas tapa sadarbībā ar Ivonnu Kalitu un Kasparu Čekotinu.
Tā pirms vairākiem gadiem tika novietota blakus Daugavpils Marka Rotko mākslas centram kā starptautiskā tēlniecības konkursa uzvarētājdarbs.
“Zirgs ceļoja cauri visai Latvijai starp divām tālākajām lielajām pilsētām – no Liepājas uz Daugavpili atvērtā treilerī. Tā bija gandrīz kā performance jau pati par sevi,” par skulptūras vešanu no Liepājas uz Daugavpili stāsta mākslinieks.
Viens no autora zināmākajiem darbiem pašlaik atrodas Kuldīgā netālu no Ventas rumbas. Aizvests uz izstādi un tur arī palicis, saka mākslinieks. Darba nosaukums ir simbolisks „Brīvību Brīvībai!”.
Kas tieši attēlots skulptūrā, atklāj pats autors: „Brīvības pieminekļa augšējā skulptūra, ko tautā pazīst kā Mildu – līdzīgai tai, sēdoša lotosa pozā, kas tur virs savas galvas trīs zvaigznes. Stāsts par brīvības koncepta maiņu cilvēku galvās. Darbs tika taisīts pēc pirmās krīzes un tai sekojošā apjukuma cilvēkos, kad cilvēki skrēja meklēt patiesību un brīvību uz Indiju, meditējot. Izpratne par brīvību ir ļoti mainījusies kopš pirmās brīvvalsts laikiem. Mana ideja bija tāda, ka mūsdienu brīvībai vajag jaunu brīvības pieminekli.
Tā bija mana versija par jaunu brīvības pieminekli mūsdienu latvietim.”
Pašlaik mākslinieka darbnīcā top darbs, izmēros tikpat iespaidīgs, vairākus metrus garš sievietes tēls. Nosaukums „Jūras mātes nolaupīšana”. Tēlnieks arī šoreiz pievēršas aktuālam jautājumam – tam, kā mēs patērējam resursus un kas nonāk pēc tam apkārtējā vidē.
„Tagadējais darbs, kas ir izmēros līdzvērtīgs ''Brīvības'' darbam. Tas arī būs virs trīs metriem. Arī tēla centrā ir sieviete. Stāsts ir par vērtību maiņām, par to, kā ir mainījušās mūsu vērtības kopš tā laika, kad dzīvojām vairāk atkarīgi no dabas, kad nemācējām tik ļoti to pakļaut.
Jūru mēs uztveram kā resursu, nevis vidi vai telpu, kā organismu pašu par sevi. Iepriekš, kad pār zemi valdīja Jūras, Meža un Vēja mātes, jūra bija mistiska telpa, kas baroja, kas nolika pie vietas cilvēku,” stāsta tēlnieks.
Skulptūras aprisēs, kas mākslinieka darbnīcā redzamas jau tagad, nojaušam, ka uz galvas tēlam atrodas atkritumu maisiņš.
„Jūras mātei galvā ir maisiņš. Mēs šobrīd jūru neredzam kā mistisku tēlu, mēs viņu redzam kā resursu, kā vietu, kur izmest gružus, kur tie pazūd. Mēs redzam kā vietu, kur pasmelt zivis, kā ceļu, pa kuru pārvietot naftu un “aifonus”.
Mani ļoti satrauc, kas notiek ar vidi - mūsu attieksmes dēļ pret vidi,” atzīst Peršēvics.
Lielformāta skulptūra „Jūras mātes nolaupīšana” top izstādei, kas gaidāma nākamā gada februārī koncertzālē „Lielais dzintars”, kur radošajā kopdarbā satiksies vēl trīs mākslinieki - Uldis Rubezis, Ieva Rubeze un Raidis Kalniņš. Tikmēr Egons Peršēvics turpinās darbu, lai izveidotu lielformāta skulptūru, kas prasa ilgu laiku.
