Katrs ar atšķirīgu estētiku, vēstījumu, dzīves un mākslas pieredzi – trīs mākslinieki apvienojušies kopīgā izstādē ar nosaukumu “Laktācija”. Baltajā Kupola zālē, kura pati atgādina mākslas instalāciju, izvietojušies tēlnieces Olgas Šilovas dažādu izmēru pienbaltie mazuļi, viņas studentu Ances Vilnītes instalācijas ar liela izmēra fotogrāfijām un Nila Jumīša čuguna skulptūras.
“Laktācija ir tas periods vai process, kad māte baro savu bērnu ar krūti, un pārnestā nozīmē mākslinieks arī baro savu ideju ar savu mīlestību un arī cīnās par sava darba izdzīvošanu,”
skaidro tēlniece, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētā profesore Olga Šilova.
Olgas Šilovas daiļradē mazuļa tēls bijis ienācis jau sen, Renesanses vaibstus tam piešķīris ceļojums uz Florenci pirms pāris gadiem.
“Ufici galerijā es ieraudzīju ikonas ar Dievmātes attēliem, tāpēc, ka es strādāju pie Mildas tēla, bet kaut kā arī tie bērniņi sāka interesēt,” stāsta Šilova.
Šajā izstādē var redzēt, kā darbi izaug no mazas skicītes līdz liela gabarīta mākslas darbiem. Milzu palielinājumā atveidota jaundzimušā seja, bet Covid-19 laikā gribējies aizbēgt no realitātes – tāpēc miniatūras lieluma bēbīši ielikti gan ligzdā, gan kāpostos, gan sēž uz mākonīša. Pavisam citu vēstījumu pauž viņas studente, kurai pašai bērnu vēl nav.
“Tēlniecei mātišķais instinkts ir ļoti spēcīgs, jo tas ir darbs ar formu, tas ir fizisks, pakāpenisks process,” spriež LMA studente, māksliniece Ance Vilnīte. “Tas, kas ir sanācis, ir visgodīgākais attēlojums tam, kā es kā jauna sieviete jūtos par šo tēmu, un tur nav ne šausmu, ne viena vai otra galējība, bet tas ir “pirms stāvoklis” – pirms tu veic izvēli vai neveic.
Reizēm, kad veidoju kādu skulptūru, es ļoti gaidu, kad ieraudzīšu viņa seju, un reizēm es domāju, ka varbūt bērniņš būtu visskaistākais mākslas darbs.”
Runājot par jaunas sievietes bailēm savienot mākslinieces un mammas lomu, māksliniece mazuļa gultiņā ielikusi arī vīrieti, vēstījuma nolasīšanu atstājot katra skatītāja pieredzes ziņā. Bet kompānijas vienīgais vīrietis savus mākslas “bērnus” rāda atsevišķā tumšā, norobežotā telpā.
LMA absolvents, mākslinieks Nils Jumītis stāsta: “Šie mākslas darbi tiešām ir mani bērni, es viņus izauklēju, es viņus atlēju, atlēju čugunā. Un viņi ir par atmiņām, kas ne vienmēr ir labas.
Un varbūt tie tēli ir tik groteski, jo tās atmiņas kā viņas atnāk līdz mūsdienām, ne vienmēr viņas ir tādas kādas bijušas. Katram viņas ir pilnīgi savādākas.”
Kontrastējošos stāstus Nacionālajā muzejā būs iespējam skatīt līdz 20. septembrim.
