Tajā dominē Latvijas ainavas, kas temperamentīgā mākslinieka redzējumā ir daudz spilgtākas un ekspresīvākas, nekā paši tās spējam uztvert.
Paksadze dzimis Gruzijā, bet nu jau vairāk nekā 30 gadus dzīvo Latvijā, kur ieradies 29 gadu vecumā.
Viņš stāsta, ka uz Latviju savulaik pārcēlies mīlestības dēļ, un nu jau rit 33 gads kopš šeit ielaidis saknes un iemīlējis Latviju kā savu dzimteni. Šeit dzimusi viņa meita un mazdēls.
„Kopš Latvijā dzīvoju, atklāju šeit arvien jaunas krāsas. Visi, kas skatās darbus, brīnās - kur tu Latvijā atradi tik spilgtas krāsas? Bet es mīlu sauli, košumu, kontrastus un patiešām spēju to ieraudzīt arī Latvijas ainavā, šīs krāsas it kā izlejas no kādām manas zemapziņas dzīlēm," saka Paksadze.
Sākotnēji Paksadzi visvairāk valdzināja Latgale, īpaši tās ezeri un mākoņi pār tiem, kas redzami daudzos viņa darbos. Tagad savukārt viņa sirdi iekarojušas Kurzemes novada ainavas. Īpaši Lapmežciems, kur viņš nu jau septiņus gadus apmeties uz dzīvi.
„Tagad es atklāju un izzinu šo Latvijas pusi. Esmu sācis gleznot Lapmežciemu. Tāpat man ļoti interesanta šķiet Kuldīga ar savu senatnīgumu. Kad tur pastaigājos naktīs, priecājos par veclaicīgajām laternām, kas joprojām ir saglabājušās paralēli modernajam ēku apgaismojumam," saka Paksadze.
Izstādē galerijā „Pegazs” visvairāk būs redzami Latgales iedvesmoti darbi, bet būs arī Lapmežciemā, Tērvetē un vēl citās Latvijas vietās tvertie mirkļi, arī dažas gleznas, kas tapušas Gruzijā, Rumānijā un Lietuvā.
Visus darbus caurvij mākslinieka sajūsma par dabas skaistumu, viņa skatījums ir prieka piesātināts un dzīvi apliecinošs. „Lūk, ziedi – sarkanās lilijas. Tās auga manā dārzā Lapmežciemā, es pamanīju, cik skaisti saules gaisma ar tām rotaļājās un uzreiz ķēros pie otas," norāda Paksadze.
„2014.gadā plenēra laikā tapa šis magoņu lauks. Mani ļoti fascinē šie Latvijas lauki, kurus vasarā vienā brīdī pārņem magoņu priecīgais sarkanums. Es domāju, tie saviļņo ikvienu, bet mākslinieku – vēl jo īpašāk," viņš piebilst.
Starp daudzajām ainavām izstādīts arī viens portrets. „Šis portrets ir „Sieviete sarkanā”. Es viņu ieraudzīju vienā izstādē, viņa ienāca, tērpusies sarkanā apģērbā. Es vēlējos palūgt, vai nevaru uzgleznot viņas portretu, taču viņa kaut kur pazuda. Portretu es uzgleznoju pēc atmiņas," klāsta mākslinieks.
Draugu lokā Nugzaru Paksadzi sauc par cilvēku – svētkiem, jo viņš ir aizrautīgs, atvērts, cilvēciski silts. „Es vienkārši dzīvoju, un katra tikšanās ar cilvēkiem man ir svētki. Īpaši tad, ja vēl var kopā pasēdēt, iedzert vīnu, parunāt par dzīvi, pafilozofēt un papriecāties par to, ka mūs visus ieskauj šī skaistā pasaule. Vienkārši vajag būt labam, dāvināt citiem siltumu, un tad to ar uzviju cilvēks saņem atpakaļ. Tā ir enerģija, kas nevar nekur pazust, jo visu laiku ir kustībā," uzsver Paksadze.
Vitāla dzīvesspēka pārpilnā Nugzara Paksadzes izstāde ir labs impulss ikvienam, kuru varbūt mazliet nomāc šobrīd vēl padrūmā un pelēcīgā Latvijas ziema – saka galerijas „Pegazs” vadītāja Līga Elizabete Sāne. „Tas spēcīgais krāsu triepiens, emociju pārpilnība, kas nāk no pilnīgi katra darba, tas ir apbrīnojams tāds spēks, ko mēs latvieši savā Latvijas ainavā neieraugām, bet cilvēks ar gruzīnu saknēm, ieraudzījis Latviju, parāda to pavisam citā skatījumā. Tas ir vienmēr pārsteidzošs un aizraujošs piedzīvojums paskatīties uz Latviju citām acīm," pauž Sāne.
