«Purvīša balvas 2015» kandidāts Ģirts Muižnieks

Ģirts Muižnieks "Purvīša balvai 2015"  nominēts par personālizstādi „5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā. Ekspozīcijā gleznas bija izvietotas uz izritināta apgleznota audekla. Mākslinieks pirmo reizi iekļuvis „Purvīša balvas” fināla astotniekā.

„Ģirtam [ Muižniekam] bija izdevies ar vienu izstādi, kurā ir ļoti daudz gleznu, panākt vienu ļoti apjomīgu un ļoti saturiski dziļu mākslas darbu,” stāsta mākslas zinātniece Ilze Žeivate. „Tā visa izstāde bija kā viena glezna.”

Žeivate norāda, ka mākslinieks ar šo vienu gleznu izjauca to telpu, kurā ienāca, un radīja pavisam citu telpu.

„Es to varētu salīdzināt ar dziedātāju, kurš iznāk uz lielas skatuves viens pats bez mūziķiem un aizpilda tikai ar savu balsi visu operu,” turpina mākslas eksperte, uzsverot, ka izstādes veselums bijis tas, par kuru Ģirts Muižnieks bija jāizvirza „Purvīša balvai”.

Lielformāta audeklus Muižnieks dēvē par savu sociālo lupatu, pielīdzinot tos ierakstiem tviterī

Jautāts par apzīmējuma „lupata” izvēli, Muižnieks skaidro, ka „lupata nav nekas slikts, jo Rainis arī teicis: „Lupatas reiz bija goda svārki.”.

„Var jau saukt dažādi,” atzīst mākslinieks. „Man kaut kā ir iegājies, ka tās ir lupatas, jo brīvi karājas un nav nekur uzstieptas.”

Ģirta Muižnieka izstādē „5.7.32.34”. Publicitātes attēls.

"Pats sākums bija tas, ka tā telpa ir diezgan sarežģīta. Savā konfigurācijā tā ir ļoti liela un augsta. Tā nav parasta izstāžu zāle, tāpēc man likās, ka, ja izliek tikai gleznas, tās pazūd, jo pats interjers ir diezgan agresīvs. Vajadzēja izdomāt kaut ko lielu, un tā man ienāca prātā doma, ka tik lielu bildi es nevaru uztaisīt tāpēc, ka nevaru nemaz iznest pa durvīm ārā,” atceroties izstādes tapšanu, turpina Muižnieks. Nosaukums „5.7.32.34” radies spontāni. Kad māksliniekam jautāts, kā sauks izstādi, viņš atradis numeroloģijas lapā internetā savus laimīgos skaitļus.

Mākslinieks spriež, ka šobrīd viņam esot intuitīva pretkompozicionāla tendence.

„Faktiski visumā visā dabā ir viena un tā pati kompozīcija – tas pats zelta likums, kas mūsos ir, (..) bet, ja tā perfekti iekomponē pēc visiem noteikumiem, tad tā bilde ir garlaicīga. Nav tas ekscentriskums, kas nekomponējot,” skaidro Muižnieks.

Turpinot domu, Žeivate norāda, ka māksliniekam ir drusku citādas attiecības ar telpu.

„Man liekas, ja Ģirts ietu uz savu izstādi vismaz gadu, tad pēc gada viņš teiktu, ka tā ir ideāli nolikta – tieši tā, kā viņš bija vēlējies. Tikai viņš vēl nebija sapratis, ka tā tiešām ir tik laba,” teic mākslas zinātniece.

Muižnieks piekrīt, ka izstāde rada scenogrāfisku efektu, jo telpa zināmā mērā tika dekorēta. Mākslinieks uzskata, ka cilvēka vēlme pēc gleznieciskām vērtībām pasaulē ir gājusi mazumā.

„Cilvēki pasaulē glezniecību vairs neredz kā gleznieciskās vērtības. Viņiem vajag efektu. Viņiem vajag lielus formātus,” saka Muižnieks.

„Ja mākslinieks ar Purvīša balvu vai bez Purvīša balvas ir uztaisījis tik labu izstādi, tā vien jau ir laba un laimīga sajūta, jo ne katrreiz izdodas uztaisīt tādu izstādi, ka viss skan kopā,” rezumē Žeivate. ”

Savukārt Ģirts Muižnieks teic, ka balvu māksliniekam ir emocionāli patīkami saņemt.

„Balvas vērtība, es domāju, ir tas, ka tas uzjundī interesi par mākslu, kas ir ļoti zema, it sevišķi Latvijā. Ir eksperti, kam jādomā un jāizvērtē, jāveido diskusija, kurš ir labs un kurš slikts, un kāpēc labs un kāpēc slikts... vienkārši notiek process. Paplašinās mākslas lauks. Notiek šūmēšanās, tāpēc tā balva ir vajadzīga. Kas to saņem, tam nav nekāda nozīme,” uzskata Muižnieks.

„Ar šo izstādi es gribu uz brīdi atrauties no vispārpieņemtā un izjaukt priekšstatus par mākslas darba kompozīcijas uztveri,” – arī tā teicis mākslinieks.

Ģirts Muižnieks ir viens no savdabīgākajiem savā paaudzē. Viņi ienāca mākslā 20. gadsimta 80. gados un radikāli mainīja tās kopainu ne tikai ar saviem darbiem, bet arī ar savu jauneklīgo personības starojumu.

„Uzskatu, ka Ģirta Muižnieka mākslā ir akumulētas un jaunākajā izstādē spilgtā, radošās veida attīstītas būtiskas tradīcijas, kas veido mūsu modernitāti. Tā ir plašāka problemātika, kas ietver arī sociālus modeļus, ne tikai mākslas aspektus, un tas ir nopietni apspriežams un izvērtējams, jo kultūru rada kultūra. Tas padara ļoti interesantu šo koloristiski izsmalcināto, aristokrātiskumā iekapsulēto un utopiski sensitīvo glezniecību,” atzīst mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Jau vēstīts, ka "Purvīša balvai 2015" izvirzīts Artūrs Riņķis, Ginters Krumholcs, Gints Gabrāns, Ģirts Muižnieks, Henrijs Preiss, Kaspars Teodors Brambergs, Kristaps Ģelzis un Ģirts Bišs (par kopdarbu), kā arī Miķelis Fišers.

 „Purvīša balvas 2015” ieguvēju noteiks žūrija, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Ceturtā Purvīša balva tiks pasniegta 2015. gada 20. februārī plkst. 18.00, atklājot Purvīša balvas kandidātu darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt