Memoriālie muzeji ir šim reģionam raksturīgas piemiņas vietas, kur personīgā atmiņa mijas ar sabiedrisko – tā savu izvēli izmantot tieši šīs telpas pamato kuratores. Festivālā iekļautās memoriālās mājvietas atrodas dažādās Rīgas daļās. Pāris dienu laikā izbraukājot “Survival Kit” norises vietas, festivāla pieredzi iekrāso ne tikai izvēlētie mākslas darbi, bet arī paši muzeji un laika sprīdis starp katras atsevišķās telpas apmeklējumu. Katram memoriālajam muzejam ir sava unikālā noskaņa un identitāte, kas stāsta ne tikai par to kādreizējiem iedzīvotājiem, bet arī par to, kādu vietu mūsu kolektīvajā atmiņā šie cilvēki spēlē tagad.
Muzeji jūtami atšķiras atkarībā no katrai institūcijai šobrīd pieejamajiem resursiem, lai tos uzturētu un modernizētu.
Attiecīgi katrā vietā katrs mākslas darbs rada unikālu vietas, konteksta, nozīmju kopumu. Ojāra Vācieša muzejā Giorgi Gago Gagošidzes video darbs “Mana tēva neredzamā roka” tiek rādīts uz veca televizora, kas novietots uz galdiņa blakus ar pledu apsegtam padomju laika dīvānam. Video galvenais varonis ir mākslinieka tēvs Nugzari, kurš 2008. gadā zaudēja roku negadījumā būvlaukumā Portugālē. Roka video kļūst par simbolu dažādajām politiskajām iekārtām, kurās dzīvojis Nugzari. Gagošidzes video izmantoti dažādi video efekti, kas noteikti izskatītos iespaidīgi uz liela ekrāna, un kaut kas no darba tehniskā izpildījuma nenolasās, pieredzot to uz salīdzinoši neliela veca televizora. Tajā pašā laikā saturiski video asprātīgi apspēlē dažādas neredzamās rokas, lielvaras un ideoloģijas, kas ir noteikušas Padomju Savienībā uzaugušā un Rietumu kapitālismā roku zaudējušā Nugzari dzīves gaitu, tāpēc to skatīties, sēžot uz Ojāra Vācieša dīvāna, ļoti organiski kļūst arī par daļu no paša darba pieredzes.
Memoriālā muzeja telpa kļūst par daļu no paša darba arī Ievas Epneres “Pirmajā dāvanā”, kas cieši savijies ar Andreja Upīša memoriālā muzeja pastāvīgo ekspozīciju. “Pirmā dāvana” aplūko 19.–20. gadsimta mijas reformpedagoģijas idejas, kuras Rīgā ieviesa Marta Margarita Rinka. Rinka bija Upīša iedvesmas avots dzejojumam “Pavasara dziesmas” (1902). Epneres fotogrāfijas, atrastie materiāli un objekti vietām tik labi saplūst ar pastāvīgo ekspozīciju, ka tos grūti nošķirt no pārējās telpas, savukārt citviet atkal tie izlec pietiekami spilgti, lai atgādinātu skatītājam, ka viss mūsu acu priekšā ir kūrēts, – objekti, uz kuriem skatāmies, ir gan pati pagātne, gan arī zīmes, kas ļauj to identificēt. Nozīmes pārplūst pāri.
Vikas Ekstas “Šeit biju es” ir mākslinieces pašportreti, uzņemti viņas bērnības mājās – pilsētiņā, kas lēnām izmirst. Eksta attēlos parādās kā spoks, tāda kā netveramā pagātnes klātbūtne. Rēgs ir neviennozīmīgs – skaists, bet nedaudz baiss. Apskatāmas Janim Rozentālam īpaši projektētajā darbnīcā blakus lielmeistara romantiskajiem motīviem, fotogrāfijas liek pārdomāt aizgājušo, bet bez liekas nostalģijas.
Savukārt Flo Kasaeru un Elīnas Vītolas kopdarbs “the Cut” – liela akvareļu glezna, priekškars, palags, kas karājas Smiļģa muzeja dārzā, ir aizņēmusies krāsu no slavenā teātra režisora spilgti zilās tukšās strūklakas, kurā tas “mērcējas”. Darbs rotaļīgi saspēlējas ar savu atrašanās vietu, kas stāsta par teātri, teātra mākslu, un konkrētajā kontekstā arī par mākslu kā teātri.
Muzeja iekštelpās uz Smiļģa personīgās skatuves novietots Oskara Davicka “Citātu sniegavīrs” – ledusskapis, kurā tiek atdzesēta ledus skulptūra. Process, kas atļauj sniegavīru saglabāt, ir neredzams, bet nepārtraukts, un tādējādi kļūst teju performatīvs.
Savukārt muzeja augšējā stāvā starp telpaugiem apskatāms somu mākslinieces Jennas Sutelas izcilais video darbs “nimiia cétiï”. Sutelas darba pamatā ir jauna rakstītā un runātā valoda, ko radījis datora algoritms, balstoties uz baktērijas “bacillus subtilis” kustībām un 19. gadsimta nogales marsiešu valodu, ko pārraidīja franču medijs Elēna Smita. Uz Marsam līdzīgas datorģenerētas ainavas fona redzam un dzirdam datora šamaņa radītu jaunu valodu – “nimiia cétiï” ir ezotērisks un nedaudz spocīgs darbs, kurā algoritmi sāk darīt neparedzamas lietas, kas tajos sākotnēji nebija ierakstītas.
Kas ir gatavs atšķetināt personīgo no politiskā? Vietu no tās satura? Darbu no tā konteksta?
Katrs memoriālais muzejs stāsta ne tikai par cilvēku, bet arī par politiskajām un ideoloģiskajām sistēmām, kurās cilvēks ir dzīvojis. Festivālā iekļauto mākslas darbu tematiskais spektrs ir ļoti plašs un tā atrašanās vietas ir kontekstā bagātas. Līdz ar laika nobīdi, kas rodas starp dažādo vietu apskati pilsētā, “Survival Kit 12” savam skatītājam dod iespēju pieņemt neviennozīmību, kas vienmēr eksistē cilvēka attiecībās ar citiem cilvēkiem, ar pagātni, ar sistēmām, kurās eksistējam, – dzīve pārplūst pāri.
Laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit" šogad norisinās no 3. septembra līdz 31. oktobrim Jāņa Akuratera muzejā, Krišjāņa Barona muzejā, Raiņa un Aspazijas mājā, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā, Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Ojāra Vācieša muzejā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, Eduarda Smiļģa teātra muzejā un viesnīcā “Neiburgs”.
