Par šī gada festivāla koncepciju LSM.lv izjautāja “Survival Kit 12” kuratores Joannu Varšu (Joanna Warsza) un Ovulu Durmusoglu (Övül Ö. Durmușoğlu), tiekoties Jāņa Akuratera muzejā, kur tobrīd tika uzstādīts mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas darbs “35 jaunības reprodukcijas” un Johannas Hedvas “Slimās sievietes”.
Aiga Leitholde: Lūdzu, ieskicējiet jūsu sadarbību – zinu, jūs jau iepriekš esat bijušas kuratores dažādu zemju festivālos! Kādi ir jūsu iespaidi par Rīgu?
Ovula Durmusoglu: Mūsu sadarbība aizsākās 2020. gadā ar publiskās telpas iniciatīvu "The Balkone".
Mēs esam kaimiņienes un nolēmām mums apkārt esošo publisko telpu izmantot, lai veicinātu vietējo mākslinieku un garāmgājēju sarunu, izstādot mākslinieku darbus balkonos un logos.
Tas notika pandēmijas sākumā, un mēs saņēmām apbrīnojamu publikas reakciju. Šāda veida sarunu turpinājām arī šajā gadā. Nolēmām paplašināt mūsu sadarbību un attīstīt idejas ārpus mūsu apkaimes, sākumā Kosovā un tagad Latvijā. Šajā vasarā bijām kuratores trešajai “Autostrada Biennale” Kosovā, kas notika pilsētās Priština, Peja un Prizreņa. Diemžēl pandēmijas nosacījumu dēļ mums nebija iespēju apmeklēt Rīgu ātrāk, lai klātienē aprunātos ar māksliniekiem. Mūsu komanda strādāja ļoti labi, mums palīdzot attīstīt iekšējos dialogus ar vietējo mākslinieku sabiedrību. Mēs vēlējāmies, lai "Survival Kit" festivāls atbild pilsētas tradīcijām, tādēļ izvēlējāmies strādāt ar memoriālo muzeju telpām nevis tā, kā tas bija iepriekš, – iekārtot izstādi vienā lielā, vairs neapdzīvotā ēkā. Mēs vēlējāmies pievērst uzmanību šīm piemiņas figūrām. Uzdot jautājums – kādā veidā šī piemiņa tiek glabāta? Kā šis veids sasaistās ar to, kā mēs kā sabiedrība izdzīvojam?
Mēs meklējam atbildi uz jautājumu, vai veids, kā mēs izdzīvojam, ir saistīts ar to, kā mēs atceramies un pieminam, kā arī to – kāda ir mūsu attieksme pret vecumu.
Atbildes uz šiem jautājumiem viena otrai pārklājas šajā kultūras struktūrā – memoriālajos muzejos.
Joanna Varša: Atbildot jautājumu tieši par Rīgu, viens no mūsu izejas punktiem bija fakts, ka īpaši Austrumeiropā ir šī tradīcija – saglabāt piemiņu par cilvēkiem, viņu dzīvojamo platību padarot par muzeju. Rīgā ir pietiekami daudz šādu apburošu muzeju, kā, piemēram, šis Akuratera muzejs, kur šobrīd atrodamies. Mūsdienās, kad daudzas statujas tiek gāztas, mēs uzdodam jautājumu: varbūt saglabāt piemiņu viņa privātajā mājā ir daudz interesantāk – tu vari iepazīt gan cilvēka atstāto mantojumu, gan pēdas, kuras atstājusi dzīve, attiecības, mājdzīvnieki. Šie muzeji šobrīd ir kļuvuši par mūsu mājām – Rīgu labi nezinām, bet, no otras puses, pateicoties šiem muzejiem, esam pilsētu iepazinušas.
Cik daudz muzejus jūs apgūsiet?
Joanna Varša: Astoņus muzejus un vienu viesnīcas “Neiburgs” istabu.
Katrs no memoriāliem muzejiem izskatās atšķirīgi – viens ir interjerā smalks, cits vienkāršāks.
Joanna Varša: Jā, katram ir savs raksturs.
Ovula Durmusoglu: Tas ir skaisti, kā Latvijā krustojās dažādas kultūras un notiek dažādi dialogi ar Krieviju, ar Vāciju, Skandināviju, un tad vēl padomju laiku atstātā kultūras kārta. Tagad ir pavisam cits laiks – neatkarība, Eiropas Savienība, tirgus ekonomika. Un arī šie memoriālie muzeji katrs atklāj sava laika nospiedumus. Mūs īpaši interesē, kā jaunie Latvijas mākslinieki atbildēs šiem laika nospiedumiem. Kā viņi vēlēsies radīt mākslu, saistītu ar šīm kultūras kārtām. Tā, piemēram, kamēr mēs šeit sēžam, tiek uzstādīts Ieva Kraules-Kūnas darbs, kas ir īpaši radīts šim muzejam kā atbilde tādu vīriešu kā Akuraters radītajam kultūras mantojumam. (Tiek runāts par darba “35 jaunības reprodukcijas” koncepciju: “Jānis Akuraters un viņa sabiedrotie uzskatīja, ka estētika var kļūt par masu reliģiju, bet izrādījies, ka globāla mēroga estetizācija novedusi pie skaistuma devalvācijas.” – red.)
Joanna Varša: Tieši tā. Šajā izstādē mums ir pretējs dzimumu balanss – muzeji galvenokārt ir veltīti vīriešiem, bet izstādē mākslinieces galvenokārt ir sievietes.
Turpinot par piemiņu un novecošanu, šķiet, Latvijā par to ir tāda pretēja attieksme. No vienas puses, svarīga mūsu kultūras tradīcija ir kapu svētki, bet arī jaunība un labs izskats ir ļoti svarīgs, vecums tiek ignorēts. Jūs abas dzīvojat Berlīnē, kāda tur ir attieksme pret šo jautājumu?
Joanna Varša: Šis jautājums satur vairākus jautājumus. Mēs strādājam ar lielāku kopainu –
faktu, ka Eiropas sabiedrība noveco, to var izjust Austrumeiropas zemēs, kurās savukārt pirmajās nonāk bēgļi.
Savā ziņā bēgļi ir vajadzīgi sabiedrības izdzīvošanai. Klimata pārmaiņu kontekstā runājam arī par acīmredzamo savstarpējo atkarību un dziļo plaisu starp dažādām vecuma grupām. Un visbeidzot mēs pieskaramies arī pavisam intīmam jautājumam, ko nozīmē rūpēties par saviem vecākiem, kas noveco? Vai mēs varam noņemt vecuma stigmatizāciju un domāt, ka patiesībā ar vecumu iegūstam, nevis zaudējam, kā to joprojām apgalvo kulturālās normas. Lai gan mēs dzīvojam Berlīnē, mēs esam no Polijas un Turcijas, kas bagātina mūsu skatījumu.
Ovula Durmusoglu: Arī atskatoties uz pandēmijas laiku, kad mēs kā sabiedrība pieredzējām dzīvības izdzišanu ļoti īsā laikā. Un šī jaunības kulta sabiedrība – šis modelis pandēmijas laikā vairs nedarbojās. Pandēmija ļāva cilvēkiem saprast, ka šis modelis nekad nav bijis īstenība.
Tu vari būt jauns un veiksmīgs, un joprojām tu vari saslimt ar šo vīrusu, un tava dzīvība var karāties mata galā.
Šis aktuālais laiks mums liek pārvērtēt normas, pēc kurām iepriekš dzīvojām, sniedzām atbalstu viens otram, un tas attiecas uz visiem – kā Vāciju, tā Latviju un Turciju. Jo tāds ir sabiedrības priekšstats – tev jābūt jaunam, efektīvam, veiksmīgam, un tu nevari atļauties būt slims. Mirklī, kad paliec slims, patiesībā nav neviena, kas par tevi rūpētos.
Kapitālisms nav apsolījis, ka saņemsi aprūpi. Kapitālisms darbojas, kamēr tavs ķermenis ir spēcīgs un spējīgs pelnīt naudu.
Šīs jau ir vecas vērtības, kas nav daļa no mūsu kopienām (domāts “communitas” kā politiskas kopienas, kas izstādes ietvaros tiek savienots ar jēdzienu “immunitas” jeb imunitāte – kopienu kolektīvā imunitāte kā izdzīvošana ne vien saistībā ar veselību, bet arī ar kultūru utt. – red.), bet tomēr mēs tās pieņemam kā pašsaprotamas, jo mums ir jāpiemērojas šāda veida dzīvei. Rūpes un izdzīvošana sākas no šiem stāstiem, par kuriem mums ir jāgūst izpratne. Muzeji ir lieliska vieta, kur meklēt šos stāstus arī Latvijas sabiedrībā.
Muzeji kā notikumu vietas aktualizē sarunas par kultūras mantojumu, par ko bieži vien jaunākas paaudzes zina maz vai vispār nezina, jo aktuālākas ir citas – globālākas lietas. Taču, zinot pagātni, var labāk izprast savu tagadni.
Joanna Varša: Šajā izstādē dažādu paaudžu mākslinieki maigā veidā sarunājas, nevairoties no produktīvas kritikas, šādi aktualizējot nemitīgas sarunas par kultūras mantojumu.
Ovula Durmusoglu: Jā, svarīgs ir dialogs un tas, cik dažādos veidos varam izstāstīt šos stāstus. Galvenokārt vēstures grāmatas šos stāstus stāsta vienā veidā, un mēs tiem gribam ticēt, jo jautājumu uzdošana, faktu apstīdēšana mūsu dzīves padarītu sarežģītākas. Tas kļūst par mākslinieku uzdevumu – skatīties, sniegt savu atbildi un apstrīdēt-izaicināt esošās normas un kultūras mantojuma formas. Šī attīstība nenotiek vienas dienas laikā, tur ir jāiegulda darbs, lai veidotu dialogu un no kopējām atbildēm rastos pamats mūsdienu kultūras izpratnei. Mēs esam ļoti pateicīgas par sadarbības iespējām ar muzejiem, kuru pārstāvji ir bijuši ļoti atvērti, viesmīlīgi un sajūsmināti par mūsu piedāvājumu dot iespēju jaunām balsīm ienākt muzejā.
Joanna Varša: Arī muzeji uzdod jautājumu, kā tie izdzīvos nākotnē vai kādā veidā tie turpinās dzīvot? Kādu dzīvi dzīvos? Viņi ir mūsu namatēvi, māksla ir mūsu viešņa, un mēs redzēsim, kas no šīs satikšanās iznāks.
Ir mākslas pasākumiem pietuvināta auditorija, kas zina un izbauda un runā par mākslu, un tomēr tā ir maza daļa cilvēku. Kā jūs uzrunājat plašu publiku, kas nav ar mākslas izpausmēm uz tu?
Joanna Varša: Mums abām patīk strādāt publiskajā telpā, kas ir labākā vieta, lai uzrunātu cilvēkus, kas nav pazīstami ar mākslas izpausmēm. Cilvēkiem nav jāiet uz muzeju. Viņi paiet garām mākslas darbam, kas viņos raisa intrigu, un var uzsākt produktīvu sarunu. Protams, dažreiz saruna nav produktīva. Arī muzeji ir daļa no publiskās telpas. Šeit var sastapt apmeklētāju, kas nav atnācis apskatīt Ievas Kraules-Kūnas darbus, bet Akuratera mantojumu un šajā reizē iepazīst arī kaut ko jaunu. Man šķiet, atslēga ir sekot līdzi citu sabiedrības grupu interesēm un mēģināt mākslu aiznest viņiem tuvāk un skatīties, varbūt no šīs satikšanās rodas kāda ķīmija.
Kādu padomu varētu dot “Survival Kit 12” apmeklētājam?
Joanna Varša: Nesteidzieties un mēģiniet ieraudzīt daudzos slāņus.
Ovula Durmusoglu:
Ir labi paskatīties vēlreiz uz to, kas tev šķiet labi zināms.
