Kā raksturo izstādes "Balsis" kuratore un LGBTQ kopienas aktīviste Mētra Saberova, ekspozīcijā iekļautie darbi ir personiski, bet ne tikai konkrētā autora personisko pieredzi apliecinoši. Vizuālais vēstījums fotogrāfijās, tekstā un tēlniecībā skatītājam uzrāda mūsu sabiedrības līdzcilvēkus, kuri necietīs kompromisus par savu identitāti, parādot šo nostāju ar eksplicītiem, proti, pilnībā atklātiem monologiem – kuri tajā pašā laikā ir kopēja "balsu" kora dalībnieki. Kopsavelkot – no privātās pieredzes uz publisko pieredzi.
"Kopībā dīvainība un dīvainība, esot kopā" – tā lietuviešu mākslinieks Aleks Kohans apraksta savu grafikas sēriju, kurā viņš apspēlē valodas lietojuma iespējamās nesakritības attiecībā pret dzimti. Viņa izvēle šim nolūkam bija izmantot pūdeļa tēlu kā vienu no tiem mājdzīvniekiem, kuram visbiežāk nākas pieredzēt savu saimnieku radošās izpausmes ne tajā labākajā nozīmē, proti, attiecībā uz frizūrām un savveida modes aksesuāriem.
Pārskatot Kohana grafikas veikumu, jautāju vispirms par melnbaltā salikuma izvēli. Lūk, viņa atbilde: "Jā, es piekrītu, ka strādāt melnbaltā salikumā ir vieglāk. Jo tā ir vienkāršāk saprast, kā figūras savstarpēji mijiedarbojas. Ja es strādātu pilnā krāsu tehnikā, es pieļauju, ka es aizietu pa tādu kā maksimālisma ceļu, vēlētos izmantot pilnīgi visus toņus un tad tajos arī pazustu vai apmaldītos. Melnbaltais salikums man atgādina pirmos printerus, kuri parādījās tehnoloģiju laikmetā. Tā ir ļoti vienkārša, bet tieši tāpēc skaidra tehnika, šajā gadījumā – akvatinta."
Aicināts paskaidrot konkrētās suņu šķirnes izcēluma nodomu, mākslinieks teic: "Manā skatījumā pūdelis ir kā simbols dzimuma neskaidrībai, tādam kā pārplūdumam no viena dzimuma uz otru. Pūdeļu saimnieki viņiem mēdz veidot ļoti ekstravagantas frizūras un sasukas, un man šķiet interesants tas apstāklis, ka suņu pasaulē viņiem šī piepucēšana ir pilnīgi vienaldzīga – citiem suņiem, kuri šādu pūdeli ieraudzītu, viņa ekstravagance būtu pilnīgi vienaldzīga. Šis
dzimuma neskaidrības temats ir tas, ko es savos darbos apspēlēju, domājot arī par to, ko un kā ar savām bioloģiskajām īpatnībām dara cilvēki.
Un, diemžēl, reizēm viņi savu neskaidrību vai savas vēlmes realizē uz saviem mājdzīvniekiem, pielāgojot savu izpratni par ārieni viņiem. Un vēl – te ir arī valodas spēle ar angļu vārdu "poodle", jo to var attiecināt uz abiem dzimumiem, ko es arī parādu vienā no savām grafikām."
Ksenija Tarasova izstādē "Balsis" piedāvā uzlūkot savu dienasgrāmatu, kura ir nodrukāta uz visai garas un platas sintētiska auduma strēmeles. Teksts vēstī par pašas pieredzi. Cauri gadu ritumam varam redzēt Tarasovas radinieku un arī draugu attieksmi pret viņas sarežģīto esamības stāvokli, proti, atrašanos "ne savā ķermenī". Neiztikt arī bez vienaudžu ķengām un uzsaucieniem uz ielas.
"Šis darbs ir pašportrets, salikts no pirms pārejas atmiņām, kad varbūt citi cilvēki domāja, ka es dzīvoju kā vīrietis, bet zem visa tā… Es gribēju cilvēkiem parādīt, ka es nebiju vīrietis, un šī ir mana īstā pieredze," uzsver Tarasova.
Izstādē viņa vienkop salikusi, kā pati saka, "visautentiskākos" brīžus no savas pagātnes. "Un tagad es jūtos labāk par savu pagātni. Es atveseļojos no tās traumas," atklāj māksliniece,
kura nu pievērusies dzejošanai: "Pamazām sāku rakstīt poēziju. Man kaut kā ar vizuālajiem darbiem šobrīd īpaši neiet, tikai ar tādiem ļoti abstraktiem un konceptuāliem. Es ļoti daudz rakstu. Man vienkārši galvā parādās teikumi, saistīti ar kaut kādām sajūtām, un es tos salieku kopā un skatos, kādas jaunas sajūtas tie veido. Kaut kādā ziņā tas ir arī atvasinājums no šī [izstādes darba], jo šeit ir vecā dzīvē un tagad es uzplauku. Visas tās sajūtas, ko es piedzīvoju tagad, es mēģinu salikt vārdos. Poēzija ir pilnīgi jauna lieta man. Es nevaru sevi nosaukt par rakstnieci, bet man ir ļoti interesanti strādāt ar vārdiem."
Vēl izstādē skatāmas fotogrāfa Doriana Rozentāla ķermeņa ainavas, kurās arī tiek risināts stabilas jeb binārās dzimtes mīts, arī Janinas Sabaliauskaites fotogrāfijas un Līnas Velovas un Valdeka Laura projekts "Rozā gļotis" – tēlniecības darbs ar jautru ārieni, bet, pietuvojoties tam, kā izrādās, skaudru iekšējo saturu.
Par izstādes autoru kopējo satikšanos un tās mērķiem stāsta māksliniece un kuratore Mētra Saberova:
"Šī izstāde bija kā ultimāts, ar kuru es gāju pie Rīgas praida komandas – es gribu, lai ir šāda izstāde, ar šīm balsīm, ar LGBT kopienu saistītām identitātēm.
Tā es iesaistījos Rīgas praidā – šī ir tā galvenā, svarīgākā lieta, ko es gribēju īstenot šeit. Vairāk par pieciem māksliniekiem nevar īsti pavilkt, ņemot vērā, ka finansējuma nav un tā tālāk. Man svarīgi, producējot pasākumus, parūpēties par māksliniekiem, likt justies viņiem novērtētiem, mēģināt dabūt visu labāko, kas ir, lai viņi ir priecīgi par ekspozīciju, tieši tāpēc, ka visdrīzāk viņi nedabūs nekādu lielo "artist fees" [honorārus], ja vispār kaut ko dabūs. Nākotnē, protams, būtu forši, ja [sanāktu] kāda lielāka izstāde. Bet arī – kur tad tu dabūsi tos baigi kvīros māksliniekus, nav jau viņu tik daudz. [..] Visi zina Jānusu Sammu (Jaanus Samma) no Igaunijas, bet vinš tāpāt ik pa laikam tiek Rīgā izstādīts. To es arī sagaidu un paļaujos, ka tā būs. Bet ir vairāk kā Jānuss Samma, ir šī jaunā paaudze."
Sarunas noslēgumā apspriežam arī dažkārtējo vajadzību "pieprasīt", kas nereti tiek uzlūkota kā nepieklājība, kaut īstenībā ir procesu, saistītu ar vienlīdzīgām tiesībām visiem, dinamiska iekustināšana. Saberova atzīmē LGBTQ kopienas izaicinājumus, Civilās savienības likuma pieņemšanas gaidās:
"Es varu saprast, kāpēc ir šis maigais, pieklājīgais veids, ka mēs nebļaustīsimies, smaidīsim un pieņemsim to pliķi sejā, bet turpināsim – galvenais ir dabūt tās tiesības. Bet ir ļoti grūti ignorēt tās pārējās balsis, jo Civilās savienības likums totāli nenosedz visu, kas mums ir nepieciešams."
Sadzirdēt dažādu pieredžu un redzējumu balsis galerijā "Low" iespējams līdz 9. jūlijam.
