Sadaļas Sadaļas

Mežs mākslas un zinātnes vidū. Pārdomas par festivāla «Ekodati» izstādēm

Šī gada RIXC rīkoto mākslas un zinātnes festivālu “Ekodati” pavada divas izstādes – grupas ekspozīcija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kura skatāma līdz 17. novembrim, kā arī Raita un Rasas Šmitu “Atmosfēriskais mežs”. Tas apmeklētājiem skatāms RIXC galerijā līdz 12. decembrim.

Es nezinu, kādēļ savulaik ir izveidojusies jauno mediju māksla. Visdrīzāk, šobrīd tas arī nav precīzi zināms, ņemot vērā vēstures pētījumu lomu sociālu fenomenu izziņā. Situācijai ir savas priekšrocības, piemēram, lielāka domas brīvība. Var minēt un šķetināt mākslinieku piedāvājumu, uztaustīt motivāciju, kādēļ veidot jauno mediju darbu un nevis video, filmu vai romānu. Piekasīgi vērtējot, šie darbi teju vienmēr liek vilties, jo ir ne cepts, ne vārīts, ne māksla, ne glancēta tehnoloģija, ne zinātne. Zinātne un tehnoloģija ir būtiski žanra (?) atslēgvārdi.

Zinātnes un mākslas “sadraudzēšana” laikā, kad viens pēc otra tiek izgudroti dažādi tehniski rīki, ir viens no pirmkustinātājiem jauno mediju mākslas tapšanai.

Patiesi, ir būtiski uzsvērt, ka zināšanas ir primāras ticības un uzskatu lietām, kā savulaik eleganti to parādīja Imanuels Kants. Tomēr, bērnišķīgs entuziasms, kas ģenerē vilinoši pievilcīgu auru tehnoloģijām un saistās ar progresa, paātrinoša (post)modernisma, bezgalīga pilnīgu jaunumu un scientisma priekšstatiem nav piedienīgs apgaismotajam cilvēkam Kanta izpratnē. Apgaismots viņš ir tikai un vienīgi tāpēc, ka ir pieaudzis un nobriedis indivīds, nevis ticis pie kārtējā, stipri labākā un patiesākā isma mākslā vai zinātnē. Zināšanu lomas dzīvē uzsvērums vedina pārdomāt mākslas ontoloģiju un uzdevumus.

Acīmredzami vēl viens būtisks impulss jauno mediju mākslai ir priekšstati par nepieciešamību pēc zinātņu un mākslu starpdisciplināra savijuma – salīdzinoši jaunas idejas, kuras kontrastē ar 20. gadsimta intelektuālo nodarbju virzību arvien precīzākā specializācijā.

Nav labi, ja zinātnieks vairs nesaprot, ko dara mākslinieks, un otrādi. Tad arī ierindas cilvēks vairs nesaprot ne vienu, ne otru.

Visdrīzāk jauno mediju mākslas izveidē diezgan darbīga ir doma, ka starp zinātni un mākslu nav novelkama robeža. Postmodernie autori ir kārtīgi piestrādājuši pie zinātnes estetizācijas un politizācijas. Tas pats ir noticis ar mākslu. Mūsdienu laikmetīgais mākslinieks mēdz pretendēt būt zinošs pētnieks; ne tāds, kādi pētnieki mākslinieki ir bijuši jau agrāk. Tomas Manns, rakstot “Burvju kalnu”, visdrīzāk taču ir pētījis dažādas lietas – jezuītismu, diloņa ārstēšanu, Šveices sanatorijas utt. Mūsdienās ar to ir par maz.

Festivāls “Ekodati” piesaka risināt “ekoloģiskā” izpratni. Tēma centrāla un nozīmīga, turklāt iepriecina organizatoru “ķeršanās vērsim pie ragiem”. Kas ir ekoloģisks? Ko tas nozīmē? Ievadteksts LNB izstādei gan ir izplūdis, jo aprakstā tiek piedāvāts neizvaicāts uzstādījums. “Ekodati izstāde ir tīklojums, kas savieno bioloģiskās, ģeo-sociālās un tehno-zinātniskās sistēmas, atklājot dzīvo organismu ciešo saistību un savstarpējo atkarību vienam no otra un apkārtējās.” Cilvēka un dabas veseluma idejas man ļoti patīk. Esmu dzirdējis par zinātnieku atklājumiem, ka mežā koki savstarpēji sazinās un aizsargājas slimību un citu acīmredzami pietiekami lēnu katastrofu gadījumā.

Ja tā ir, tad jūtos spārnots.

Savukārt, ja “Ekodatu” uzstādījumu vērtē piesardzīgi, tad var saskatīt riskantas lamatas. Piemēram, ir dzirdētas, atkal jau zinātnieku apstiprinātas bažas, ka bites strauji izmirst telekomunikāciju dēļ. Tad lūk, no kukainīša, kurš šobrīd kādā Latvijas pļavā atstiepj kājiņas, iespējams, mobilo sakaru izmantošanas ietekmē, tieši atkarīgs es neesmu. Būdams šajos jautājumos lajs, nevis speciālists, es turos aizdomu pusē. Neapstarotu mežu vēl ir gana daudz, lai apdraudētās sīkbūtnes aizbēgtu no dravniekiem. Kāpēc tad tās vēl arvien ar cilvēkiem sadarbojas? Arī komunicējošo koku piemēra gadījumā mani māc šaubas, pat ja iztēli rosinošais piemērs atgādina brīnišķīgo kinematogrāfisko risinājumu “Gredzena pavēlniekā” ar dižkoku armiju, kura dodas uzbrukumā ļaunajam burvim.

Pieļāvīgi skatoties, jauno mediju mākslā ir pietiekami daudz pārsteidzoša un interesanta. No festivāla abām izstādēm mans favorīts ir Raita un Rasas Šmitu virtuālā vizualizācija “Atmosfēriskais mežs”.

3D brillēm skatāma fascinējoša datu ainava.

Tajā ir sazīmējams meža fragments – koki, kritalas un krūmi. Attēlu veido sīkas, kustīgas daļiņas krāsu diapazonā no balta līdz aktīvi oranžam. Spilgtākie ir pāris koku stumbri, kuri no sevis raida pūžņiem krāsainu dzirksteļu. Būšana ainavā, pateicoties brillēm, ir elpu aizraujoša. Tu burtiski, videokameras skatienam līdzīgi, slīdi cauri, pietuvinies stumbram, uzlido gaisā un tiec izmests ārpus digitālā modeļa – meža pieredzes līdzību nomaina tāds kā skatiens no kosmiska izplatījuma. Attēlā ir vizualizēti dati no Finvaldes (Pfynwald) meža fragmenta. Tas ir dabas rezervāts Šveicē, iezīmīgs kā viens no lielākajiem Eiropas priežu mežiem. Senatnē Finvalde bija ceļotājiem bīstams, laupītāju apdzīvots biezoknis. Tagad piemērota vieta izpētei. Šmitu darbs vizualizē organiskas un gaistošas vielas, kuras koki izdala un mēs pieredzam kā smaržu. Zinātnieki par augu emisiju nozīmi strīdas, domā sazīmējam šajos procesos klimata pārmaiņu ietekmi. Dīvaini, bet lai būtu. Meža smarža, kā jau sevi cienošam latvietim, asociējas tikai ar to labāko. Attiecīgo vielu izdalīšana ir proporcionāla temperatūrai. Jo siltāk, jo lēnais brālis ņiprāks. Nebūtu brīnums, ja sholastisku diskusiju rezultātā, zinātnieki secinās, ka emisijām ir darīšana ar seksu, nevis globāliem procesiem. Es vismaz tā iedomājos, ka augu pastiprināta smarža var atmodināt bites to dabiskajiem pienākumiem.

Problēma, kura lielākoties rodas, tuvinot mākslu un zinātni vai cenšoties tās mutēt, ir viduvējība, kas nav ne mākslinieciski, ne zinātniski nozīmīga. Darbi bieži vien neliecina ne par teorētisku sapratni, ne medija amatnieciski augstvērtīga lietojuma prasmi. Tāpēc bieži vien nepamet aizdomas, ka tādi “mākslas” darbi noder labi ja neskaidrai tehnoloģiju reklāmai. Sliktākā gadījumā tajos tiek muļļāti aizspriedumi un mīti. Jaunā mediju māksla savā potenciālā līdzinās kino. Lai galarezultāts būtu atbilstošs uzstādījumam, darbs ir jāizstrādā komandā un tas izmaksā dārgi. Turklāt, ja jau runa visupirms ir par mākslu, tad būtu svarīgi to atbrīvot no zinātnes.

Māksla nav verdzene citai cilvēka darbības jomai. Reliģija būtu tikpat tiesīga uz šādu brāļošanos, turklāt, tad arī no uzmanības neizslīdētu tās nozīmība 21. gadsimta cilvēku sadzīvē. Ja tiek kopts atsevišķs mākslas virziens, kurā māksla tiek sasaistīta ar zinātni, rodas labvēlīga augsne scientismam.

Tādēļ šīs attiecības nav līdzvērtīgas – vai nu māksla zinātni izdaiļo kā tādu muļķi, vai noteiktas zinātniskas idejas noformē, iepako.

“Mākslas” jēdziens norāda uz atsevišķu cilvēka izpausmju sfēru, kuras “autonomija” ir izstrādāta kopš Renesanses. Vai nu ļauj mākslā sastapties dažādu jomu impulsiem, vai arī ļauj tai būt sevis dēļ. Citādi koki turpinās emitēt nenoskaidrotas izcelsmes smaržas un kopā ar mobilo sakaru izraidītām bitēm aizmirsties skurbinošos vasaras priekos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt