Kultūras Rondo

Īsfilmu festivāla "2ANNAS" rīkotājus šogad interesē notiekošais ārpus Zemes

Kultūras Rondo

Kultūras Rondo: Nastavševa jaunais iestudējums, Džemmas Skulmes izstādes

Ērika Apaļā izstādes "Ģimene" darbi ir cieši saistīti ar literatūru un atmiņām

Mākslinieka Ērika Apaļā izstāde «Ģimene» – ceļojums atmiņu uzplaiksnījumos

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 6. februārī atklāj jaunā, bet jau daudz pieredzējušā mākslinieka Ērika Apaļā personālizstādi “Ģimene”. Tas ir unikāls, ļoti privāts un neparasts ceļojums personisko un kolektīvo atmiņu uzplaiksnījumos, valodas zīmēs un kino citātos, kas izstāstīts laikmetīgi vizuālās mākslas valodā.

Ar piparkūku mājiņu sākas ceļojums mākslinieka Ērika Apaļā personisko atmiņu uzplaiksnījumos un kolektīvās atmiņas citātos no filmām, mākslas darbiem un grāmatām. Tik plašu, noslēpumainu, pabaisu un vienlaikus ar simboliskiem un kultūras vēsturē atpazīstamiem tēliem bagātu personālizstādi “Ģimene” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu izveidojis viens no spilgtākajiem un atzītākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem.

“Izstāde ir sadalīta piecās nodaļās, sākas ar bērnību vai telpu, kur ir sajūta par to, ka kaut kas ir starp mājīgumu un baisu, kas ir klātesošs,” Latvijas Televīzijai stāsta Ēriks Apaļais.

Mākslinieks mēģinājis iejusties atmiņās, kāpināt tās un idealizēt, bet apzinājies, ka aiz tā slēpjas kas cits. Tie ir mēģinājumi gleznot kaut ko kas ir mājīgs, bet tur ir arī baisā klātbūtne, ko vienmēr izjutis kopš bērnības.

"Un man tas ļoti iepatikās, jo darbi balansē uz robežas ar bērnu grāmatu ilustrācijām, naivismu, kiču. Tieši tas man likās ļoti interesanti būtu pamēģināt tās lietas, kuras it kā īsti nedrīkstētu darīt un kaut kādā veidā mēģināt nobalansēt tā, ka tas iziet cauri un tomēr beigās drīkst to darīt. Es tos tēlus un fonus mēģināju konstruēt, lai nav kā ilustrācija. Bet kaut kādā ziņā tajā laikā gremdējos bērnības atmiņās, un kaut kādā veidā man arī tieši iejūsmo tā fantastika, ko es bērnībā redzēju, kad es pastaigājos pa zemeņu dobēm, man likās, ka tur staigā zemeņu vīrs Ziemassvētku tērpā un viņam divas zemenes rokās. Man likās tik interesanti,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" komentē mākslinieks.

Viņš turpina: “Tad otrā daļa ir tā, kur es mēģinu ņemt atmiņu tēlus kā objektus un mēģinu valodiski izjautāt izcelsmi, uzbūvi, nozīmi un atbrīvot šiem tēliem emocionālus kāpinājumus vai slogus.”

Nākamajā sadaļā: objekts un atsauces uz Andreja Tarkovska un Ingmara Bergmana filmām. No ingmāra Bergmana filmas "Fanija un Aleksandrs" kadrs, kur ir tēva bērēs Aleksandrs sāka rupji lamāties. "Es esmu pieredzējis dzīvē lamuvārdus, ka cilvēki lamājas, un man lamuvārdi principā saistās ar sāpēm. Cilvēki ļoti bieži rupji runā vai lamājas, ka viņiem kaut kas sāp vai nu emocionāli fiziski," tā Apaļais.

Lielajā zālē, kurā ietverta virkne Ērika Apaļā noslēpumaino burtu gleznu. Tumšie lielformāta darbi kosmosa melnumā, zāles tumšās sienas un apgaismojums rada īpašas sajūtas.

Mākslinieks komentē: "Tas ir vairāk par tādu iekšējo skatienu, par atmiņas laiktelpu, kāds laika ritējums piemīt, pievēršoties iekšienei, atceroties kaut kādus tēlus, mēģinot veidot kaut kādus naratīvus, kritiski izjautājot šos naratīvus, fiziski izjautājot tēlus, tādā veidā kritiski viņu izjautājot viņi sadrumstalojas un levitē telpā."

Nākamajā zālē skatāms jaunākais darbu cikls "Tukums - Tomska". To veido 2019. un 2020. gadā tapušās gleznas.

"Šie ir pavisam jauni darbi, un šie ir balstīti omas pierakstos, kur viņa atceras, kā viņu izsūtīja no Tukuma stacijas uz Tomsku.

Pašam bija liels izaicinājums un jautājums, kā strādāt ar omas pierakstiem, kur viņa ir atcerējusies un pierakstījusi, un kā es to tagad varu kaut kādā veidā interpretēt, jo valoda īsti līdz galam, manuprāt, nespēj pārnest gan personiskas, gan kolektīvas vēsturiskas lietas. Jo katram cilvēkam katrs vārds jau ir apaudzis ne tikai to konkrēto nozīmi, par ko mēs esam vienojušies, ko kas nozīmē, bet arī ar personiskām konotācijām. Tas drīzāk ir mans subjektīvs mēģinājums saprast, iedziļināties, interpretēt omas stāstu bez klišejām, bez kaut kādiem skaļiem uzsaukumiem. Mēģinātu saprast, kā viņa kā cilvēks to ir izjutusi," stāsta Ēriks Apaļais.

Mākslinieks atzīmē: “Mani vienmēr kā pusaudzim interesēja tas, ko ome stāstīja, un vienmēr licies interesanti domāt par to, ko viņa piedzīvojusi. Vienmēr esmu apbrīnojis, kā viņa grūtos brīžos ar radošumu atrod risinājumus. Interesanti tas, ka tās lietas, ko viņa piedzīvoja, kas nebija tik patīkamas, [..] viņa pēkšņi no atmiņa tā kā izdzēsusi. Viņa stāsta pārsvarā labas slietas – ka skaista daba, labi cilvēki, ka ceļš arī nebija tik traks.

Tā kā Benīni fillmā “Dzīve ir skaista”, kur tēvs ar dēlu koncentrācijas nometnē, tēvs dara visu iespējamo, lai dēls nepamanītu, kādi ir apstākļi.”

Izstādes noslēdzošā, zilā telpa saistīta ar franču simbolista Stefana Malarmē dzeju, ko Ēriks Apaļais interpretē savās burtu gleznās un zemūdens video, kurā kāda meitene mēģina izrunāt vārdu “gulbis”. Promejot uz pakāpieniem skatītāju pavada citāts no Ingmara Bergmana “Fanijas un Aleksandra”.

"Šī telpa ir vairāk par valodas robežām vai par to, ka kaut kādā vienā mirklī toties iztukšoja tos kaut kā tēlus, vai emocionālos kāpinājumus, kas bija piesaistīti tēliem, tad iestājās sava veida, ko reizēm sauc par valodas krīzi, kad tu saproti, ka valoda ir kaut kāda veida konstrukts vai materiāls un tieši tāpēc ir grūti projicēt kaut kādas fantastiskas vai ideālus, jo paši ideāli un fantasma jēdzieni kaut kādā veidā spēj caur valodu izjautāt. Man tas ir strupceļš kaut kādā veidā un šim strupceļam kā alternatīva, ar ko izstāde noslēdzas, ir redzama ūdenslilija," komentē Mākslinieks.

Izstādes kā ceļojuma atmiņu telpas piecās istabās izveidē liela loma ir izstādes kuratorei, pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galvenajai kuratorei Katerinai Gregosai. Viņa Ēriku Apaļo dēvē par vienu no interesantākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem visā Baltijas reģionā.

“Izstāde strukturēta kā ceļojums, kurā liela nozīme ir scenogrāfijai un atmosfērai.

Ērika darbi ir fokusēti uz ideju par atmiņu. Gan par personīgo, kas sakņojas bērnībā, gan kolektīvo jeb vēsturisko atmiņu. Te ir daudz darbu, kas reflektē par bērnības atmiņām, par to, cik bērnība ir ārkārtīgi būtiska katra cilvēka personīgajā evolūcijā un kādas sekas uz vēlāko dzīvi atstāj bērnībā piedzīvotais,” stāsta kuratore.

“To mēs redzam, ejot lejup pa gaiteni, kas savā ziņā ir tāds ceļojums bērnības atmiņās. No vienas puses, tām piemīt zināms dramatiskums, no otras – to krāsu gamma ir rotaļīga, pat nedaudz bērnišķīga. Arī daži motīvi atkārtojas, piemēram, sniegavīrs, zemene, Ziemassvētku eglīte, kas ir saistīti ar spēcīgām bērnības atmiņām, kas acīmredzami mainās, attīstās, transformējas.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti