Mākslai ir jārunā, jārosina un reizēm arī jākliedz! Saruna ar gleznotāju Aivi Pīzeli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ne visi var mēslus mēzt, kādam ir arī jāglezno – par to ir pārliecināts ekspresīvais impresionists Aivis Pīzelis. Latvijas glezniecībai tik netipiskās košās krāsas un kontrasti ir gleznotāja Aivja Pīzeļa rokraksts. Mākslinieks nāk no Preiļu puses, bet savu ikdienu pavada galvaspilsētā. Pīzelis uz dzimto vietu dodas "restartēties" un fotografēt, lai atvestās sajūtas izliktu uz audekla. Aivja Pīzeļa radošā darbība aizsākusies pirms vairāk nekā 15 gadiem, un viņa dzīve bez gleznošanas vairs nav iedomājama.

Miers lauku sētā un lielpilsētas ritms

Mākslinieks Aivis Pīzelis dzimis un audzis Preiļu pusē. Viņa bērnība saistās ar laukiem Aizkalnē, kur saimniekoja viņa vecvecāki.

"Bērnībā visa lauku sēta bija kā liels spēļu laukums – varēja bēgt no gaiļa, tad dzīties viņam pakaļ, iet draudzēties ar teļiem un ļaut, lai tie sūc tev roku. Mājas pagalma liepā taisīt vasaras būdu vairākos stāvos, kāpt tik augstu, lai var redzēt pilsētas dūmeņus, kas aiz mežiem kūp," saka gleznotājs.

Jau bērnībā mazajam Aivim ļoti interesēja, kas ir aiz tiem mežiem notiek. Lai to uzzinātu, vajadzēja sēsties uz velosipēda un mīties, cik jaudas, – pa nezināmiem un vēl neatklātiem ceļiem.

"Tas nekas, ja reizēm nomaldās vai nonāk strupceļā – tas ceļojumam dod vēl lielāku garšu! Un atceļā nekad negribējās atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru braucis – tas taču nav interesanti!

Vēl patika grāmatas lasīt un pārzīmēt no grāmatām ilustrācijas. Tā sākās zīmēšana. Laikam gribēju kļūt par rakstnieku, kas ilustrē savas grāmatas," piebilst Aivis Pīzelis.

Pirmais vērā ņemamais zīmējums bijis vecāsmātes portrets, kad viņa ziemas vakaros adīja zeķes vai cimdus un paklausīgi pozēja. Gleznotājs atklāj, ka arī skolā, kad bija kāda garlaicīgāka vai nesaprotamāka stunda eksaktajās zinātnēs, pierakstu kladēs esot tikusi cītīgi vingrināta roka.

"Pašlaik dzīvoju Rīgā. Turp pārvācos, kad nācās mācīties "maģistros" Mākslas akadēmijā. Sākotnēji nebija plānots palikt te dzīvot, bet atradu darbu, kas vispiemērotāk atbilst gan manai profesijai, gan arī patīk," stāsta gleznotājs.

Aivis Pīzelis ir dekorators "Stockmann" veikalā. Viņš atzīst, ka darbs sekmē arī gleznošanas prasmes, jo ikdienas darbā nākas domāt kompozicionāli.

No laukiem atved sajūtas un fotogrāfijas

Uz dzimtajām mājām Aizkalnē mākslinieks dodoties visai bieži – lai apciemotu ģimeni un gūtu tos iespaidus, kas Rīgā nav pieejami – māju sajūtu, ģimeniskumu un arī dabas tuvumu.

"Jau no bērnības laukus esmu vairāk uztvēris kā estētiska baudījuma pasauli, kas ir pretstatā ar smagu darbu un ikdienas rūpju un pienākumu apziņu.

Kad citi raujas uz lauku vākt sienu vai apkopt lopus, tad es skatos apkārt dabā un gribu attēlot to caur savu sajūtu prizmu. No vienas puses, to varētu uztvert kā izvairīšanos no darba, bet, kā māte saka, – ne jau visiem vajag mēslus mēzt, kādam ir arī jāglezno, to ne katrs var!" taisnojas mākslinieks.

Lauki Aivim Pīzelim dod "restartu" – tur ir pavisam cita vide, laiks un apstākļi nekā Rīgā, pilsētā.

Gleznotājs Aivis Pīzelis

Dzimis 1988. gada 14. decembrī, Preiļos.

Izglītība

1997.– 2005. Preiļu 1. pamatskola

2003. – 2005. Preiļu Mūzikas un mākslas skola (Mākslas nodaļa)

2005. – 2009. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola (vizuāli plastiskā māksla)

2009.– 2013. Latvijas Mākslas akadēmija (Latgales filiāle, glezniecība, bakalaurs)

2013. – 2015. Latvijas Mākslas akadēmija (glezniecība, maģistrs)

Radošā darbība

Ekspresīvais impresionisms.

Kopš 2007. gada piedalās dažādās izstādēs, tostarp grupu un starptautiskās grupu izstādēs visā Latvijā, arī Lietuvā. 

Gleznās raksturīgas košas krāsas un kontrasti. Iedvesmojas no dabas un notikumiem. Aivis Pīzelis uzksta, ka viņa glezniecība ir balstīta uz pārejošo mirkļu neatkārtojamo sajūtu tveršanu.

 

Instagram @aivispizelisart
Facebook: Pīzelis glezno
http://pizelisglezno.mystrikingly.com/

"Ja jautātu, vai gribētu dzīvot laukos un kādēļ gan neatgriežos dzīvot dzimtajā pusē, tad vismaz šobrīd atbilde būtu: Nē! Jo esmu pieradis pie lielpilsētas ritma, kultūras daudzveidības un saziņas. Un lauku brīnišķīgumu var novērtēt, tur paciemojoties ik pa laikam, nevis pavadot tur ikdienu.

Tā sakot – dārglietas ikdienā nenēsā, bet uzvelk tikai svētku dienās. Jā, lauki man ir nozīmīgi un pilsēta to nekad neatsvērs. Un kas to lai zin – varbūt uz vecumdienām gribēsies šo mieru un tuvumu dabai arī pastāvīgi izjust," norāda mākslinieks.

Ciemojoties Latgales laukos, māksliniekam parasti top daudz fotogrāfiju.

"Tur var vienkārši apstāties vienā punktā un tvert tik daudz lielisku, autentisku kadru. Laikam tā ir tā mīlestība un pietāte pret savu dzimto pusi, ko nekur citur neizjutīsi.

Meži, pļavas, grāvji – kas bērnībā izstaigāti krustu šķērsu, ir tik tuvi un pazīstami, bet ikreiz sniedz pavisam pirmreizēju un neatkārtojamu iespaidu," skaidro mākslinieks.

Aivis Pīzelis atzīmē, ka, esot galvaspilsētā, šīs fotogrāfijas parasti pārtop arī gleznās. Taču gleznot uz vietas dabā – tad sajūtas ir pavisam citādas.

"Tamdēļ ik gadu piedalos plenēros tepat Latgalē – Krāslavā, Preiļos, Rēzeknē. Mani atvaļinājumi parasti tiek izmantoti, lai tieši pavadītu laiku savā dzimtajā pusē, nevis braucot kaut kur uz ārzemēm. Vispār visa Latvija ir skaista, un es nekad negribētu pārvākties dzīvot un strādāt uz citu valsti," pauž gleznotājs.

Māksla un mīlestība

Aivis Pīzelis stāsta, ka īpašais gleznošanas rokraksts viņam sācis veidoties jau mākslas vidusskolā Rēzeknē un jau tolaik to sāka atpazīt arī citur.

"Košas krāsas, krāsu kontrasti, izteikts triepiens un gleznieciskā apdare ir tas, kas manu mākslu izceļ citu starpā.

Latviešu glezniecībai parasti ir raksturīga naturālu toņu palete – zemes krāsas, neitrāli, neizlecoši krāsu salikumi. Savu gleznošanas stilu es varētu dēvēt par ekspresīvo impresionismu – šeit nav ne miņas no fotoreālisma,

jo – kāpēc lai būtu kaut kas tik precīzi jāattēlo, ieguldot tur tik daudz laika un pūļu, ja kamera to var izdarīt daudz perfektāk un vienā mirklī!

Mana glezniecība ir balstīta uz pārejošo mirkļu neatkārtojamo sajūtu tveršanu. Ne vienmēr viss, ko saprot prāts, var tikt atrisināts ar matemātisku formulu. Māksla manā skatījumā ir kas netverams un neizskaidrojams. Gluži kā mīlestība... Un gleznošana ir mana mīlestība – manuprāt, es bez tās nebūtu nekas un dzīvei nebūtu jēgas," teic mākslinieks.

Mākslinieks saka: "Gleznot uz pasūtījumu ir ellīga lieta – tev ir burtiski jāiekļūst pasūtītāja prātā – jāuzmin, ko viņš grib, pat ja viņš pats nezin, ko grib! Izdabāt kaprīziem pasūtītājiem ir ļoti grūti – vienmēr viņiem liekas, ka to toni gleznā vajag savādāku vai burtiski visa gatava glezna ir japārglezno."

Gleznotājs prāto:

"Un cilvēki vēl brīnās: kāpēc māksla ir tik dārga? Tā, pirmkārt, nav nekāda šņabja pudele, kuru var izdzert vienā vakarā, un nekas pāri nepaliek! Otrkārt, tas ir tā cilvēka ieguldīts darbs, kas ir mācīts vairāku gadu garumā." 

"Izglītība man bija  bez maksas, bet vai zināt, cik maksā viena tūbiņa krāsas? Otas, audekli? Mākslas darbs galu galā nav nekāds rūpnieciski ražots produkts, bet gan unikāla lieta, kurā mākslinieks ir ielicis savas zināšanas, attieksmi, laiku un arī daļu no sevis," skaidro mākslinieks.

Iedvesmojas no dabas un Kloda Monē

Gleznotāja Aivja Pīzeļa galvenais iedvesmas avots ir daba. Tā esot gluži kā skolotāja, no kuras daudz ko var mācīties un saredzēt kopsakarības. Reizēm Pīzeli iedvesmo atsevišķi cilvēki un notikumi, arī karš Ukrainā licis radīt atsevišķus mākslas darbus. Kara iespaidā tapušajās gleznās viņš ielicis ne tikai Ukrainai tik raksturīgās (koši dzeltens – zils) krāsas, bet arī pelēko un pat melno krāsu.

"Just laikmeta elpu mākslas darbā arī ir nozīmīgs faktors," pauž mākslinieks.

Par savu izteiksmes līdzekli izvēlēties gleznošanu nav bijis grūti, jo nekas cits no vizualās mākslas viņu "nepievilka".

"Tagad ļoti aizraujos arī ar fotogrāfiju, bet tas ir pavisam cits žanrs un būtība. Jo ne vienmēr no labas fotogrāfijas top laba glezna," atklāj Pīzelis.

"Kā savu mākslas dižgaru varu nosaukt mūsu pašu Jāzepu Pīgozni. Vienreiz sanāca būt kopā vienā plenērā Preiļos un apbrīnot viņa glezniecisko virtuozitāti. No svešzemju māksliniekiem klasiķiem patīk Kloda Monē darbi, kas bija plenēru pirmsākumu ciltstēvs," skaidro Pīzelis.

"Māksla un gleznošana ir mūžīgi meklējumi un jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes visas dzīves garumā. Tu nevari sasniegt kādu punktu un pateikt viss – tāds nu es esmu un tāds būšu.

Māksla ir process. Tas ir kā dzīvs organisms, kas attīstās līdz ar tevi. Un tas, manuprāt, ir visbrīnišķigākais, kas var būt, – redzēt, ka tu lēnām un periodiski tausties un mainies. Tas ir tas dzinulis – radīt un būt. Un nekas cits es negribētu būt!" apgalvo Pīzelis.

Mākslai vajag kritiku, bet ne cenzūru!

"Kas māksliniekam traucē? Visnotaļ viņš pats. Jo viss jau notiek tevī pašā. Jā, ir apkārtējie procesi, kam arī ir nozīme, bet svarīgi ir tas, kā tu to izlaid caur sevi un raugies uz lietām," saka gleznotājs.

Aivis Pīzelis norāda, ka ar mākslu vien Latvijā nopelnīt nevar.

"Šeit māksla nav nekāda pirmās nepieciešamības prece. Mūsu publika nav tik pelnoša. Un māksliniekus visbiežāk novērtē kā cūkas – tikai pēc to nāves," atzīmē Pīzelis.

Gleznotājs Aivis Pīzelis atzīmē, ka māksla ir brīvākā no brīvībām un aizliegumi eksponēt darbus tikai tāpēc, ka tas pārkāpjot sabiedrības normas vai standartus, ir vienkārši noziegums!

"Tā ir sabiedrības aprobežotība un tumsonība, un nevēlēšanās pieņemt lietas, kas ir katra indivīda brīva izvēle. Un tā mēs nonākam pie katra paša izvēles, kā skatīties uz lietām un notikumiem. Tā tas ir bijis gan skandalozajā Rīgas "murāļa lietā", gan nesenajā Daugavpils Rotko mākslas centra "krustā sisto pimpīšu" notikumā.

Jā, mākslai vajag kritiku, bet ne cenzūru! Un, jā, mākslai ir jārunā, jārosina un  reizēm arī jākliedz, lai kāds paceltu acis un redzētu, kas notiek apkārt. Tai ne vienmēr ir jābūt smukai, piedienīgai bildītei, kas patiktu katrai vecmāmiņai.

Jūs prasīsiet kam tāda māksla ir vajadzīga? Varbūt vienkārši, lai laiva sašūpotos," piebilst Pīzelis.

Gleznotājs Aivis Pīzelis teic, ka nākotnē vēlas izveidot izstādi, kur kopā ar viņa gleznām izstādītu arī iedvesmas avotus – fotogrāfijas, jo skatītājam būtu interesanti redzēt, kā no fotogrāfijas transformējas mākslas darbs.

"Ir arī doma izveidot monohromu – vienkrāsainu izstādi, kas būtu pretstatā krāsu jūrai. Domu un ideju ir daudz – rokas nespēj tikt līdzi! Jā, un noteikti ko skandalozu gribētos. Nu tā, lai cilvēkiem būtu par ko pašausmināties un teikt: "Fui! Kas tas tāds? Nu kā tā drīkst?! Bet mākslinieks ir radoša personība, kas var noteikt pats savus likumus un tikumus!" visbeidzot piemetina gleznotājs Aivis Pīzelis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti