Kultūras ziņas

«Kremerata Baltica» un tango vilinājums

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Jaunas izstādes Mūkusalas Mākslas salonā

Liriskais skarbums un skatītājs zem horizonta: Mūkusalas Mākslas salonā atklātas jaunas izstādes

Rīgā, Mūkusalas mākslas salonā Pārdaugavā, šovakar atklāj divas interesantas izstādes. “Liriskais skarbums” veltīta 20. gadsimta 60. gadu novatorismam padomju laika mākslā jeb “skarbajam stilam”, kas radās, spītējot sociālistiskajam reālismam.

Izstādē aplūkojami Ojāra Ābola, Borisa Bērziņa, Leo Kokles un citu meistaru darbi. Savukārt otrai izstādei dots nosaukums “Pan4kā” [pančkā], un tajā eksponētas jūras ainavas, taču izstādes iekārtojums ļauj tās aplūkot no neierasta leņķa.

Bija laiks, kad mākslinieciskā brīvība nebija tik pašsaprotama kā mūsdienās. Mūkusalas mākslas salonā vasaras gaisotnē uzvējo divas konceptuāli atšķirīgas Zuzānu mākslas darbu kolekcijas izstādes.

Skanot komponista Raimonda Paula jaunības dienu mūzikai, 20. gadsimta 60. gadu interjera noskaņās izstādē “Liriskais skarbums” atklājas tā laika Padomju Latvijas jauno mākslinieku novatoriskie meklējumi mākslā jeb tā dēvētais “skarbais stils”.

“Tas ir oficiāls mākslas stils, kas attiecināts uz 50, 60. gadu izteiksmes inovācijām. Šeit ir atlasīti un tiek eksponēti darbi, kam bija šī skarbā izteiksme, tas otas triepiens un tas zīmējums kļuva vienkāršāks, paviršāks, tīrās krāsas tika lietotas – viss tas, kas attālina no sociālistiskā reālisma. Bet tajā pašā laikā intonācija šajos darbos ir liriska, to varētu nosaukt par optimistisku un dzīvesprieka pilnu,” jēdzienu “liriskais skarbums” skaidroja izstādes kuratore, mākslas zinātniece Diāna Barčevska.

Atklājot mākslinieku vēlmi un spēju savulaik distancēties no sociālistiskā reālisma, izstādē atlasītas tādas pērles kā Leo Kokles, Ritas Valneres, Borisa Bērziņa, Ojāra Ābola, Herberta Siliņa un citu meistaru darbi, kas pārstāv latviešu mākslas sešdesmito gadu modernismu un veido laikabiedru portretu izlasi, ko papildina arī pilsētas ainavas un ziedu gleznojumi.

Kā norādīja Barčevska, šajā izstādē apkopoti sešdesmito gadu jaunās mākslinieku paaudzes darbi. To autori vēlākā gaitā iegūlās latviešu mākslā kā stabili vārdi, klasiķi.

Otra Mūkusalas mākslas salona izstāde iekārtota neierasti – visapkārt tumšs, daži plakāti, bet telpas vidū, atgāžot galvu, iespējams ieraudzīt cieši citu pie citas pēc horizonta līnijām izkārtās jūras ainavas. Šī esot “Pančkā”.

“Izstādes nosaukums ir “Pančkā”, kas ir sarunvalodisks vārds, ar ko mēs apzīmējam peļķi, ar ko reizēm domājam arī okeānu… vienlaikus pančkā nozīmē būt ne pārāk labā situācijā,” sacīja izstādes kurators, mākslas zinātnieks Valts Miķelsons.

Izstādes kuratoru jau vairākus gadus nodarbina dažādas asociācijas, kas rodas, skatoties jūras ainavas Latvijas izstāžu zālēs, salīdzinot tās ar atšķirīgu kontekstu citviet pasaulē, piemēram, koloniālismu un vergu tirdzniecību.

“Šeit es vēlējos paskatīties uz parastām latviešu mākslinieku jūras ainavām, samainīt skata leņķi, tā kā nolikt skatītāju zem horizonta, ja ne burtiski jūras dzelmē, tad asociatīvā līmenī domājot tieši par šo vergu tirdzniecību, par vairākiem miljoniem cilvēku, kas zem klāja, bieži vien pieķēdēti pie grīdas tika transportēti kā lietas vai preces,” skaidroja Miķelsons.

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti