"Šis ir tikai darba sākums, gatavojos nodot promocijas darbu, kas ir monogrāfisks pētījums par Jēkaba Bīnes daiļradi un personību. Par viņa vietu Latvijas mākslas vēsturē kopumā sociālo, vēsturisko un politisko notikumu kontekstā," Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzina Agita Gritāne. "Tas būs daudz apjomīgāks skaidrojums par mākslinieka dzīvi."
Rakstnieces interese par Jēkabu Bīni un viņa daiļradi sākās jau pirms astoņiem gadiem un saistās ar viņas bērnību, jo viņas krustmāte ir Jēkaba Bīnes meita Iza Bīne. Gritāne atzīmēja: “Sanāk tā, ka es visu bērnību vasaras un brīvlaikus pavadīju mājās, kurās bija Jēkaba Bīnes gleznas un darbi pie sienām, un faktiski es varētu teikt, ka uzaugu ar šiem darbiem.”
Gritāne skaidroja, ka Jēkaba Bīnes vārds daudziem nav zināms, sakot, ka padomju gados viņa darbi atradās specfondos, kā arī ilgi Bīnes vārdu nedrīkstēja pieminēt glezniecības jomā: “Viņš asociējās ar lietišķo mākslu, ar savu darbību kombināta “Māksla” vitrāžu cehā.
Iespējams, ka viņš kā personība arī nav līdz galam atklāts un nav saprasts.
Viņš ir darbojies ļoti plaši gan pedagoģiskajā darbā, gan viņa interese dievturībā, gan glezniecība, gan grafika, lietišķā māksla – protams, ļoti plašs tas interešu loks, un tas nav bijis līdz šim izpētīts. Cenšos to labot.”
Bīnes mākslinieka ceļš
Jēkaba Bīnes dzīve ir bijusi ļoti piesātināta, jo šis laika periods kopumā ir bijis ļoti traģisks. Rakstniece stāstīja: “Mākslinieks dzimis 19. gadsimta beigās, 1895. gadā. Sākotnēji īsts rīdzinieks, kurš mācījies Rīgas Tirdzniecības skolā, vēlāk Purvīša Rīgas pilsētas mākslas skolā. Kad skola tika slēgta, tad mākslinieks devās uz Harkovu un turpināja studijas Harkovas Mākslas skolā, bet 1919. gadā viņš atgriežas Rīgā. Un pavisam drīz ir iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, tātad ir starp pirmajiem studentiem, kas uzsāk studijas Mākslas akadēmijā. Pēc pieciem gadiem beidza pirmo mākslinieku figurālās glezniecības meistarklasi un arī visu dzīvi pieturēsies pie tāda stingra zīmējuma, akadēmiskās glezniecības, pie tā, ko viņam būs iemācījusi akadēmija, ko viņš būs apguvis tieši Tillberga meistardarbnīcā,” stāstīja Gritāne, papildinot, ka Bīne paralēli visu dzīvi aktīvi iesaistījies sabiedriskajā darbā, kā arī nodibinājis savu privāto mākslas studiju.
“Ir daudzi mākslinieki, daudzi cilvēki, kas vēlāk atmiņās atcerēsies, ka tieši Jēkabs Bīne ir tas, kurš pavēra viņiem pirmo ceļu uz mākslu. Mācīja un veicināja viņus uz to, lai viņi iestājas gan Mākslas akadēmijā vai arī Tehniskās universitātes arhitektos,” stāstīja Gritāne. Bīne savas dzīves laikā strādājis arī kā pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijā, Rīgas Daiļamatniecības skolā un citur.
Rakstniece atzīmēja, ka ir nozīmīgi pieminēt 1920. gadu, kad Bīne kopā ar Ernestu Brastiņu kļuva par dievturu kustības dibinātājiem.
Viņš organizējis gan dievturu sanāksmes, gan arī viņa darbos atspoguļota dalība šajā kustībā. Autore skaidroja: “Ir vairāki darbi, kurus viņš pats arī ir aprakstījis un attiecinājis kā dievturības vizuālo piemēru. Visu dzīvi ļoti daudzi raksta, raksta teorētiskas atziņas, pārskatus, risina etnogrāfiskus jautājumus, pēta seno etnogrāfiju rakstus, motīvus. Tāpat arī aktīvi seko dažādām norisēm mākslā, raksta recenzijas. Un, piedzīvojot visas šīs politisko varu maiņas, viņš visu laiku paliek arī aktīvs, sabiedriski aktīvs, viņš visu laiku tic Latvijas neatkarībai, Latvijas pašas pastāvēšanai, ka latviešu un Latvijas nākotne mums jāskatās vēsturē, jāskatās, ka mums dainās jau viss ir ierakstīts, ka mums ir mūsu raksti, mūsu ticība, mūsu senā vēsture. Mākslinieks ļoti aktīvi arī atbalsta arī Kārļa Ulmaņa režīmu, viņš ir arī Rakstu un mākslas kameras Tēlotājmākslas sekcijas vadītāja vietnieks, un arī tajā laikā viņš organizē izstādes un izdod arī vairākus mākslas albumus.”
Latvijā ienākot padomju varai, mākslinieks centās bēgt no Latvijas, vēloties doties uz Zviedriju, taču netika tālāk par Kurzemi. Turpmākos sešus gadus Bīne pavadīja Kuldīgā, kur bija viens no pirmajiem, kas uzsāk Kuldīgas Daiļamatniecības skolas dibināšanu un veidošanu, kā arī vēlāk skolā turpināja strādāt par pedagogu. 1951. gadā mākslinieks tika atlaists un atgriezās Rīgā. “Un tad seko četri gadi, kuros mākslinieks strādā Rīgā, kombinātā “Māksla” vitrāžu cehā un ļoti aktīvi braukā uz Maskavu, Ļeņingradu, Ukrainu un darina vitrāžas. Ir zināms, ka paralēli tas ir ļoti grūts periods, arī vairāki skandāli, kur viņš tomēr, nespējot paklusēt, runā gan par ornamentu, gan par etnogrāfiju.
Un viņu gandrīz izslēdza no Mākslinieku savienības.
Viņš to ļoti pārdzīvo, tas, protams, sadragā viņa veselību, tādēļ arī viņš mirst 60 gadu vecumā, ļoti pēkšņi, bet īsi pirms tam viņš saņem Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukumu tieši par darbu vitrāžu mākslā,” atzīmēja Gritāne.
Šajā sarežģītajā laikā Bīnem veicās, ka viņš netika izsūtīts. Rakstniece stāstīja – kad Bīne atgriezās Rīgā, viņu esot sagaidījusi sētniece un teikusi, lai mājās pagaidām nenāk. Ņemot vērā šo vēsti, mākslinieks devās projām uz laukiem, lai vairākus mēnešus padzīvotu pie savas topošās sievas vecākiem.
Jēkaba Bīnes daiļrade
Jēkaba Bīnes atstātais mantojums ir plašs un daudzveidīgs. Glezniecībā un grafikā Bīne darbojās dažādu žanru lokā, viņa daiļradē ir gan klusās dabas, ainavas, portreti, akti, gan sadzīves žanra darbi un mitoloģisku un reliģisku sacerējumu kompozīcijas. Bīnes mākslu raksturo reālisms un tradicionāla pieeja glezniecībai, tomēr viņa stilistiskais rokraksts un izvēlēto sižetu loks ir atšķirīgs un interesants Latvijas mākslas kopainā. Gritāne izcēla: “Tā pati stiprākā viņu puse, tā dziļā ideja, tā ticība, ka visur ir jābūt saturam. [..] Tad, protams, šī viņa daudzveidība.
Un unikāls viņš ir kontekstā, ka ir viens no retajiem, kas tiešām šo dievturības kustību, šo latvisko dievestību, seno stāstu ir mēģinājis vizualizēt un radīt tam vizuāli kanonisku piemēru.”
Bīne veidojis arī vairāk nekā 20 pašportretus, kur arī ir redzami dažādi vitrāžas fragmenti.
Arī ainavas, kuras mākslinieks ir gleznojis laika periodā no 1940. no 1950. gadam, ir bijušas nozīmīgas mākslinieka daiļradē. Gritāne stāstīja: “Es to interpretēju tā, ka tas ir laiks, kad viņam trūkst sižetu. Trūkst šo tuvo darbu, kurus viņš varētu gleznot, un tad viņš glezno ainavas. Jā, Kuldīgā ļoti daudz tapa ainavas, jo, kā zinām, tad ainavas ir visdrošākais žanrs, kurā gleznot. Tas neizpelnījās pārmetumus, bet ainavas arī ir ļoti interesantas. Dažas no tām ir arī laiku raksturojošas, piemēram, 1942. gadā tapusī ainava, kurā ir attēlots arī kāds kritis karavīrs, tātad vācu laiks. Mēs nevaram arī uzskatīt, ka tas ir kaut kāds tiešs portretējums vai ka viņš redzējis kādu kritušu karavīru uz ielas tobrīd, bet tā ir viņa attieksme.”
Bīnem bija nozīmīgi eksperimentēt ar savu mākslu, kas redzams arī viņa trauku un mēbeļu dizainos, stāstīja Gritāne: “Lietišķā māksla ir saistīta ar ornamentu, un tajos viņš pētīja, kādai jābūt latviskai istabai, istabas iekārtai, kā aicināja, kā noformēt latvisku galdu. Un tad viņš arī radīja šīs skices, ko vēlāk arī ražotāji izpildīja pēc specpasūtījumiem, tieši ar šiem viņa ornamentiem.”
Mākslinieka uzplaukuma laiks bija 20. gadu beigas un 30. gadi, kad viņš bija 30–40 gadus vecs, stāstīja Gritāne: “Tāds pats, pats uzplaukums, gan arī, es domāju, tad viņš jutās visbrīvāk.
Viņš darīja to, kas viņu interesēja, un nebija nekādu ierobežojumu, un viņš pilnīgi brīvi un plaši tajā darbojās.”
Bīne, kā stāstīja rakstniece, esot bijis arī ļoti akurāts un piesardzīgs, kas ir neraksturīgi māksliniekiem: “Viņam saglabājušās piezīmes, cik viņš saņem naudu. Mazas lapiņas – saņēma tik par to gleznu. Tāpat arī viņam ir dienasgrāmata, kur viņš raksta gleznas izmērus, kas, kurā gadā tika gleznots, par cik kuram pārdevis. Attiecīgi nākošā ailīte, kur viņš iztērē to naudu.”
Kuldīgas Mākslas namā līdz 29. novembrim aplūkojama Jēkaba Bīnes 125. jubilejas izstāde “Ar mīlestību…”, ko veidojusi Agita Gritāne.
Par autori
Agita Gritāne ir mākslas vēsturniece, pasniedz mākslas studiju kursus Latvijas Mākslas akadēmijā un Liepājas Universitātē. Šobrīd studē doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā. Vairāku zinātnisko publikāciju autore.
