Gundega Evelone: Kā performances atšķiras no teātra vai šova?
Laine Kristberga: Pirmkārt, nav tik izteikts komerciālais aspekts kā lielam šovam vai repertuāra teātrim. Performance nav tik ļoti saistāma ar to, ka, piemēram, mums teātrī ir sezona, un sezonā mēs rādām vienu performanci trīs mēnešus pēc kārtas katru svētdienu. Tāda situācija performances mākslā nav. Tā salīdzinoši ir daudz vienreizīgāka un gaistošāka. Savukārt, ja mēs runājam par tās uzbūvi un producēšanu – tas gan ir tāpat. Mēs strādājam ar tehnisko personālu un cilvēku, finanšu un laika resursiem. Plānošana ir ļoti līdzīga.
Vēl ir vizuālais aspekts – teātris, it sevišķi dramatiskais teātris, ir balstīts tekstā: tā pamats ir luga vai cita veida literārs darbs, kura autors ir vēl cita persona. Mēs ieejam šajā fiktīvajā pasaulē caur teksta naratīvu, kas ir cita autora tēlu sistēma. Savukārt performancē ir cita struktūra – mēs nestrādājam ar gataviem tekstiem vai literāriem darbiem. Tas gan nenozīmē, ka tie kādā veidā nevarētu būt integrēti performancē kā atsauce. Teātrī autorība ir plurālistiskāka – ir daudz līdzautoru: lugas teksta autors, režisors, aktieri, scenogrāfs, gaismu mākslinieki un citi. Par tēlveidi – teātrī aktierim ir uzdevums iemiesoties tēlā. Performances mākslinieks neiemiesojas citā tēlā. Tēlveide ir, bet tā nav saistīta ar kādu specifiski konkrētu tēlu, kam jārisina kādi noteikti izaicinājumi. Performances māksliniekam šis izaicinājums var būt iekšējs, varbūt autobiogrāfisks.
Performances mākslinieks ir kā cilvēks orķestris, kurš ir gan idejas, gan performances telpas, kompozīcijas, tērpu autors.
Protams, viņš var sadarboties, piemēram, ar gaismas vai citiem speciālistiem, kas palīdz visu iekārtot atbilstoši perfomances vīzijai. Taču būtībā performances mākslinieks ir The Author. Mēs par to runājam arī kursā (Performances kurss Performances Mākslas centrā - aut. piez.), ka mēs to tēlveidi salīdzinām ar liminālo stāvokli, kas ir starprobežu stāvoklis. Tu it kā spēlē šo tēlu, bet reizē arī nespēlē, jo tu esi tu pats, un, kā angliski saka, tu sēdi uz žoga – un viena kāja vienā pusē un otra otrpus. Reizē tu esi tu, bet reizē arī ne, jo tu esi uzkonstruējis šo performatīvo situāciju, kurā tu ieej un spēlē ar tēlu valodu, simboliem, metaforām.
Simona Orinska: Es gribētu papildināt. Man liekas, ka tagad laikmetīgā teātra formās ļoti daudz ienāk performance. Bieži vien forma vairs nav tik skaidra. Arī teātra struktūras var mainīties.
Laine Kristberga: Protams! Es iepriekš runāju par dramatisko teātri. Postdramatiskajā teātrī mēs redzam jau visādus eksperimentus un ļoti plašu performatīvo rīku arsenālu. Arī teātrī notiek pārmaiņas un mēģinājumi runāt ne tikai "runājošo galvu" formāta.
Laura Feldberga: Ko es priekš sevis esmu formulējusi, kas man ir performance – tātad Laine teica, ka tiek radīti apstākļi, un tad performancei vienmēr paliek tas nezināmais. Bez tā īsti performance nenotiek.
Ir jābūt kaut kam, kas tiešām notiek šajā brīdī kā reāla pieredze pirmkārt jau pašam performances māksliniekam un skatītājam, kas ir tā liecinieks vai dalībnieks.
Tas atšķir to no teātra, jo tomēr teātrī, pat ļoti mūsdienīgā teātrī, tomēr nav liela sadaļa, kurā var notikt kas nezināms. Savukārt performance īsti bez tā nezināmā nevar, pa ja tās apstākļi ir ļoti stingri izveidoti. Tad notiek tas brīdis, kad mākslinieks to pats izdzīvo.
Laine Kristberga: Tas ir tas autentiskums. Tas gan ir slidens jēdziens, bet tas ir šis patiesums – tas, ka tu to apzināti neizspēlē, bet drīzāk atstāj telpu tam, kas potenciāli varētu notikt, bet tu vēl nezini, kas notiks. Tu esi varbūt uzkonstruējis tikai tādu kā mugurkaulu, salicis skeletu, bet ne ļoti precīzi. Tu dodies nezināmajā.
Laura Feldberga:
Vēl man jautā par improvizācijas teātri – vai tā ir performance? Nav.
Tā īsti nav improvizācija, kas notiek performances brīdī. Var būt kādi improvizācijas elementi, bet tā ir reāla pieredze. Ja tu krīti, tad tu krīti. Ja tev kaut kas uzkrīt, tad uzkrīt. Vai tās emocijas, ko tu piedzīvo... Tāpēc performance reizēm izskatās gaužām neveikla, jo žesti netiek pastiprināti. Ar cilvēku tas notiek tikpat neveikli, kā tas notiku dzīvē. Tas arī apkārtējos bieži rada neveiklības sajūtu, jo notiek taču pa īstam. Ir pat kauna sajūta, to skatoties.
Simona Orinska: Mums kādreiz "MĀ telpā" ("Mākslas terapijas centrs" - aut. piez.) notika performanču vakari, un bija atnācis kungs, kas pārzin klaunādi un tādas lietas. Viņš bija tik sašutis. Viņš teica: "Te nav nekādas meistarības. Ko viņi visi te dara?"
Laine Kristberga: Jā! Bieži vien skatuves mākslās kā mēraukla ir meistarība. Piemēram, cirka akrobātikā – cik tu esi veikls akrobāts. Vai teātrī – vai vari izspēlēt dažādas lomas. Ir meistarības sliekšņi jeb standarti, jeb etaloni.
Performancei īsti nav šāda meistarības sliekšņa. Tā šajā ziņā ir daudz plūstošāka. Tas vairāk ir mēģinājums tuvoties patiesībai un autentiskumam, kas nav iepriekš ielikts gatavā veidnē.
Ja tu ej uz to meistarību, tad tu ej skolā vai tradīcijā, vai caur atkārtojošu darbību tu pulē, pulē to kustību, līdz beidzot tu vari izdarīt perfekti. Bet kas tad ir meistarība performancē?
Simona Orinska: Jā, mani arī šis interesē!
Laura Feldberga: Es to stāstu studentiem –
kas ir tā meistarība performancē? Tā ir spēja momentā izmantot visus dotos apstākļus. Tu spēj uzreiz sevi iekomponēt telpā, situācijā un izmantot realitāti kā savu mākslas instrumentu, un darīt uzreiz.
Var arī to ieprojektēt jau apzināti, bet vispār liela meistarība ir būt tur, kur tu esi ar to, kas tev ir, izdarīt kaut ko no dotajiem apstākļiem, kas to pārvērš mākslas faktā.
Kāpēc bija un ir nepieciešams Performances mākslas centrs?
Laine Kristberga: Tas arī ir tāds liels jautājums. Tas ir vēsturiskos apstākļos balstīts apsvērums.
Performances māksla arī vēsturiski ir bijusi margināla mākslas parādība, un to nekad tā īpaši nav uztvēruši ne tie cilvēki, kas ar to nodarbojās, un kur nu vēl mākslas diskurss.
Tas viss (vēsturiski Latvijā - aut.piez.) vairāk tika uztverts kā māžošanās, kā socializēšanās, kā dzīves veida forma. Protams, tajā tika saskatīts eksperimentālais potenciāls – ka ir tādas kā ballītes, kur pa vidu notiek kaut kas māksliniecisks. Padomju apstākļos bija grūti, jo par to neeksistēja zināšanas, un viss notika tā ļoti intuitīvi – privātās dzīves un mākslas fakta pludināšana. Tajā pašā laikā tas nebija arī garām ejot. Skaidrs, ka tagad, skatoties dokumentāciju, mēs redzam, cik viss bija estētiskā ziņā pārdomāts un cik tas patiešām ir mākslinieciski. Tas nav tā – es sēdēju, nošķaudījos un tā bija performance.
Protams, ka bija apsvērumi, ka šī ir jauna veida māksla. Taču tā bija sanācis, ka performances māksla nebija atradusi sev institucionālu mājvietu. Arī akadēmiskā ziņā to nevarēja īsti nekur apgūt – tikai pēdējos gados ir mainījusies situācija.
Gan Kultūras akadēmijā, gan Mākslas akadēmijā tagad ir atsevišķi kursi. Tāpat pie mums Performances centrā var iegūt zināšanas un prasmes, un kompetences ārpus akadēmiskās vides. Tā kā viens no mērķiem, kāpēc tapa Performances mākslas centrs, mēs gribējām šai disciplīnai panākt lielāku redzamību un vairāk strādāt ar kultūras un mākslas projektiem, kuru centrā būtu performance. Attiecīgi lielākais gada notikums ir Performances mākslas festivāls "Starptelpa". Tāpat arī izglītojošais aspekts – mēs koncentrētā veidā sniedzam piekļuvi zināšanām un mākslinieku personīgai pieredzei, jo Simona un Laura ir praktizējošas mākslinieces. Es ceru, ka es arī kļūšu (smejas). Tā tātad ir resursu apkopošana vienuviet, un mēs ļoti priecājamies, ka, tagad svinot ceturto dzimšanas dienu, mūsu kopiena ir izaugusi jau paliela.
Kurā gadā jūs īsti dibinājāt centru?
Laine Kristberga: 2018. gadā.
Bet tas viss jau bija sācies iepriekš?
Laine Kristberga: Pirms tam jau ļoti aktīvi darbojās Simona ar "Laboratory of Stage Arts".
Simona Orinska: Vēl bija grupa "Ideagnosis", kas savukārt izauga no buto mākslas pulciņa.
Laine Kristberga: Tas ir diezgan zīmīgi, ka mēs visi satikāmies, un savā ziņā liktenīgi, ka mums tās intereses tik ļoti sakrita, ka mēs gribējām izveidot institucionālu, atsevišķu centru.
Simona Orinska: Vēl pa vidu bija pakāpiens "RISEBA" augstskolā, kur tika izveidots performances mākslas kurss. Tas gan bija plašāks, vairāk saistīts ar skatuves mākslām, "performing arts", multimedijiem, saistīts ar šīs skolas specifiku. Tur bija iespēja veidot divus pirmos festivālus ar šo pieejamo bāzi.
Kas tieši ir performances kurss, ko mēs jau pieminējām?
Laine Kristberga: Mēs visas trīs esam pasniedzējas. Kursa mērķis ir piedāvāt neformālo tālākizglītību. Šim kursam var nākt un pieslēgties arī cilvēki no pilnīgi nesaistītām sfērām. Piemēram, pagājušo gadu mums bija studente Anastasija, kas strādāja medicīnā, bet viņu ļoti interesēja sevi bagātināt un paplašināt savu redzesloku, piekļūstot tuvāk mākslas pasaulei. Viņas darbi bija ļoti spēcīgi. Tāpēc nevajag stereotipiski baidīties, ka performance ir kaut kas svešs, es to vispār nesaprotu, kas tas tāds vispār ir...
Īstenībā performances disciplīna ir ļoti demokrātiska, atvērta un elastīga – arī tāpēc, ka nav šī meistarības sliekšņa, kādā sevi būt jāpierāda.
Simona Orinska: Mums ir trīs galvenie moduļi. Tā ir teorijas daļa, ķermeņa kustība un vizuālā māksla performancē – kompozīcija. Vēl ir arī skaņas daļa un ienāk arī gaisma, kā izmantot tehniku.
Kas ir tie cilvēki, kas nāk uz Performances mākslas kursu. Vai tiem ir kādi vienoti raksturlielumi? Vai esat novērojušas kādas kopīgas lietas?
Laine Kristberga: Visbiežāk tā ir interese par mākslu. Varbūt ar to jau ir bijusi kāda iepriekšēja saistība. Mums patiešām nāk no dažādām disciplīnām – ir bijuši tēlnieki un fotogrāfi, gleznotāji. Tāpat ir daudzi cilvēki, kas nav saistīti ar mākslu. Daudziem ir iepriekš bijusi pieredze ar Simonas buto kursiem, un šis ir tāds kā turpinājums un mēģinājums nokļūt tuvāk performances mākslai. Viena studenta profila īsti nav.
Laura Feldberga: Es teiktu, ka vienojošais profils ir tas, ka tie ir cilvēki, kuriem ir augsts pašizziņas līmenis. Viņi visi ir tādi, kas meklē diezgan neparastus ceļus, kā izzināt sevi un savu vietu pasaulē. Viņi ir gatavi to publiski rādīt, transformēt mākslas darbā. Viņiem ir kaut kāda vajadzība pēc kontakta ar publiku. Kas interesanti – dažkārt tas ir ļoti biedējoši. Viņi gan to grib, gan arī no tā baidās.
Jums viņi ir jāatver vaļā?
Laura Feldberga: Jā, jādod tie instrumenti, lai varētu izstāstīt šo savu stāstu iespējami spēcīgi, un tad arī ir drosme to rādīt. Ir arī daži, kas savu noslēguma darbu (kursa beigās tā dalībniekiem ir jāveido noslēguma performance - aut. piez.) izvēlas veidot ārkārtīgi intīmu, mazai publikai, ļoti drošā vidē, jo tas tiešām ir izaicinājums. Es domāju, ka te ir vēl tas, ka Simona ir no terapeitiskās vides (Simona Orinska ir mākslas terapeite - aut. piez.), un viņa ir pirmavots, caur kuru vispār atplūda pirmais performances kurss un uzaicinājums to veidot. Tā pašā kursa saknē jau ir kaut kas par terapeitisko iedarbību, un tas tiešām strādā – tas ir izaicinājums un reizē ieguvums.
Tas jau ir tas, ko mākslā vajag – ja tu gribi ko patiesi pastāstīt, tad tev ir jārok dziļumos un drosmīgi jāvelk uz āru.
Vai, jūsuprāt, performances scēna Latvijā salīdzinoši ar ārzemju pieredzi ir pietiekoši aktīva?
Laine Kristberga: Salīdzinoši nē. Taču tam ir arī objektīvi iemesli. Viens no tiem ir tāds, ka performances top vai nu tad, ja ir festivāls ar uzsaukumu "Lūdzu, tagad varat pieteikties ar saviem darbiem!", vai arī performances top, ja māksliniekus konkrēti uzrunā. Tad, kad ir jau citi mākslas vai kultūras projekti – šovasar Rīgā notika pilsētas svētki "Rīgas drosmes un spēka vasara", un attiecīgi to producenti jau plānoja, ka programmā varētu būt arī performances. Tad viņi vērsās pie mums vai atsevišķi pie māksliniekiem. Būtībā sanāk, ka performance vienmēr ir kā pasūtījuma darbs konkrētā programmā vai ietvarā. Tas ir arī tā iemesla pēc, ka mums nav institucionālas mājvietas. Es pat nevarētu tagad nosaukt, kad, piemēram, Nacionālajā Mākslas muzejā būtu bijusi atsevišķa performanču programma, vai citās lielās mākslas institūcijās. Mēs ar ļoti lielām cerībām raugāmies uz "Arsenālu" – ir runas, ka tur būs paredzēta atsevišķa telpa performancēm. Ja performancei būs jumts virs galvas, tad varētu tai kā disciplīnai nodrošināt lielāku redzamību un eksponēšanu. Tagad viss sanāk diezgan sporādiski. Kaut kur kaut kas notiek – vai nu ir festivālu platforma, vai arī atsevišķas pašiniciatīvas. Var jau būt, ka tas ir organisks performances stāvoklis.
Kas notiek ar mākslinieku, kad viņš ir performances procesā? Ko viņš jūt? Ko viņš dara? Kas notiek viņa galvā?
(Mākslinieces smejas)
Simona Orinska: Viņš dzīvo, tikai ļoti intensīvi – dzīvo dzīvi vismaz trīs reizes intensīvāk.
Vai viņš saprot, kas vispār notiek apkārt, vai viņš ir citā pasaulē, vai arī viņš ir sajūdzies ar šo pasauli?
Simona Orinska: Tas droši vien katram māksliniekam ir individuāls ceļš un process.
Laine Kristberga: Bet tas piepilda vai iztukšo, vai abi?
Simona Orinska: Es teiktu, ka tā priekš manis ir apmaiņa.
Laine Kristberga: Enerģijas apmaiņa?
Simona Orinska: Tas ir dialogs.
Laura Feldberga: Jā, tā ir ārkārtīgi intensīva dzīve. Tas jau notiek ķermeņa fizioloģijas līmenī – viss tas adrenalīns. Tas tiešām rada pavisam citu apziņas stāvokli, bet
tas ir vēl viens no performances meistarības parametriem – būt tajā ārprāta stāvoklī un tomēr kontrolēt situāciju. Ļaut sev iet trakumā apzināti.
Tās ir ļoti interesantas pieredzes. Tāpat arī apzināties skatītāja un telpas robežas, un visu laiku turēt daļu apziņas fokusētu, un cita apziņas daļa ir jālaiž brīvībā, nekontrolētajā telpā. Jo vairāk un intensīvāk to spēj izdarīt, jo tā ir jaudīgāka pieredze gan pašam, gan skatītājiem. Tas noteikti ir cits apziņas stāvoklis.
Simona Orinska: Es domāju, ka šeit arī ir tā meistarība. Vienlaicīgi tas ir kontakts gan ar iekšējiem procesiem, gan arī jāspēj redzēt to, kas notiek ārējā telpā. Redzēt pat vēl nianses – kā mainās skatītāji un kur es esmu tagad telpā, un kas notiek tagad.
Laine Kristberga: Lasīt vibrācijas, vai ne?
Simona Orinska: Just to smilšu skanēšanu, un tajā brīdī visu, kas notiek apkārt, un tajā vēl būt un tajā dzīvot. Ir tik daudz to paralēlo līmeņu, kas notiek performancē.
Kas notiek ar skatītāju, kas to skatās vai tiek iesaistīts performancē?
Laine Kristberga: Te arī ir atšķirīgi modeļi, kādos nokļūst skatītājs. "Viens pret viens" performancēs tas noteikti varētu būt intensīvāk un reizē arī intīmāk. Tas var būt milzīgs līdzpārdzīvojums. Tāpat arī kolektīvās pieredzes rezultātā arīdzan ir līdzpārdzīvojums. Kā piemēram šī gada festivālā mums visiem bija ļoti spēcīga pieredze, kad bija ukraiņu mākslinieces performance. Skaidrs, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā mēs visi saslēdzāmies uz vienas stīgas, un tas viss bija ļoti emocionāli. Ārējie apstākļi mēdz būt izšķirošais faktors, kas konkrēto performanci padara par ļoti iedarbīgu.
Vai Latvijas skatītājs ir gatavs iesaistīties?
Laine Kristberga: Mūsu nākamā gada festivāls ir tieši vērsts uz sadarbību. Tā tēma ir kolaboratīvā autorība. Tad mēs redzēsim, uz ko Latvijas skatītājs ir gatavs. Es gan domāju, ka patiesībā skatītāji ir ļoti atvērti. Kad viņi nāk uz Performances festivālu, viņi jau īstenībā grib, lai ir šis izaicinājums, lai ir kāds neparasts notikums, kas ir nedaudz ārkārtējs. Man šķiet, ka skatītāji ir gatavi.
Bet vidējais skatītājs un vidējā institūcija ir jau pieradināti performancē, vai tas joprojām skaitās kaut kas ļoti eksotisks?
Laine Kristberga: Droši vien tā vidēji raugoties, Latvijas mērogā mums vēl ir problēmas.
Laura Feldberga: Tas ir skatoties, kā kurā vidē. Tas var būt ļoti atšķirīgi.
Laine Kristberga: Nejaušākā vidē, pilsētvidē varētu būt lielāka neizpratne.
Simona Orinska: Jā, droši vien. Ja kaut kas notiek, piemēram, Stacijas rajonā... Un mums arī notika. Tur bija vairākas situācijas un incidenti – cilvēki nāk klāt un grib mākslinieku raut aiz rokas, un viņiem tajā brīdī liekas, ka viņi var darīt jebko. Tajā vidē tas tā bija.
Laine Kristberga: Bet ja skatītāji atnāk uz performanču festivālu, tad viņi jau ir sagatavoti. Viņi sadarbojas – kā es šodien lekcijā rādīju, kā skatītāji mākslinieku izglābj no būra, nevis moka.
Simona Orinska: Droši vien tā ir, ka tās ir tās dažādās vides. Es tikko atcerējos, kā mums bija performance Sabilē. Tas apjukums, ko varēja dzirdēt cilvēkos, kuri pilnīgi nemaz neizprata, kā ko tādu skatīties un kā reaģēt. Bet mums nesen bija filmēšana Cesvaines pilī, kur kā reizi pils direktore to noskatījās, un viņa saka: "Fantastiski!" Un ka viņa to tur vēlas. Tas nozīmē, ka šobrīd cilvēkiem sāk veidoties pieprasījums pēc kaut kā nedaudz sarežģītāka, ne tik vienkārši uztverama.
Laiks ir tāds. Mēs dzīvojam tādā laikā, kurā ir tik daudz neziņas, un tā ir tieši performances teritorija, kur mēs šobrīd esam.
Cik tālu gatavs ir iet performances mākslinieks? Cik tālu viņš ir gatavs atkailināties publikai, un es domāju – ne tikai fiziski?
Laine Kristberga: Performances mākslinieki ir gatavi ļoti tālu iet.
Laura Feldberga: Kā nu kurš.
Laine Kristberga: Laura, tev konferencē tieši bija priekšlasījums par to, ka pat, ja tu gatavojies nomirt, tad tu diezgan stratēģiski saproti, ka tā varētu būt varbūtība.
Laura Feldberga: Jā, neiztērēt savu vienīgās, visradikālākās performances ideju kaut kā muļķīgi.
Simona Orinska: Es atcerējos par Jukio Mušimu un viņa seppuku. Kas tas bija? Galēja performance. Tas viss bija ļoti apzināti veidots, lai būtu pabeigts mākslas process.
Laura Feldberga: Man liekas, ka ir tā, ka performancē nav obligāti jānomirst (visas smejas), lai sasniegtu kaut ko tādu, ko citur ir grūti piedzīvot.
Mākslinieki iet šajās nezināmajās teritorijās un velk ārā zemapziņas tēlus, un riskē ar tiem parādīties publikas priekšā. Tad var piedzīvot to neredzamo pasauli, kas ir zemapziņas tumšā, neskaidrā teritorija.
Kad tā parādās uz āru, tad tas īstenībā vienmēr ir liels pārdzīvojums. Kaut vai šodien (Performances kursa nodarbību laikā - aut.piez.), kad tik mazā vingrinājumā kā mājasdarba atrādīšanas laikā. Ir otrādi sapīta bize (dalībniece performances laikā savu bizi sapina nevis galvas pakauša daļā, bet gan uz sejas - aut.piez.). Pat tādos mirkļos var notvert kaut ko tādu, kas ir ārpus ikdienišķās realitātes, un tas vienmēr ir pārdzīvojums.
Kas ar mākslinieku notiek pēc performances? Vai jūs esat izpumpējušās vai uzlādējušās?
Laura Feldberga: Igauņu mākslinieks Andrus Joonas, kas bija ļoti intensīvs performanču mākslinieks, teica posļe eiforija pridjot depresija (pēc eiforijas nāk depresija - aut.piez.). (visas smejas). Tā tas arī ir, varbūt it īpaši sākotnēji, kad vēl nepazīsti savas reakcijas. Tiešām pēc tam kritiens – pēc visa tā adrenalīna, iztrakošanās un eiforijas – ir pamatīgs. Tās var būt pat sāpes ķermenī un dīvaini depresīvi apziņas stāvokļi. Māksliniekam var saasināties kādas veselības problēmas. Tu esi ārkārtīgi intensīvi iztērējis milzīgus ķermeņa resursus, un tava psihe ir dabūjusi lielu slodzi. Bet, kā bija pamācībā Marinas Abramovičas lekcijā – pēc tam vajag nevis izšķīst citos cilvēkos, bet braukt mājās, dzert siltu pienu un iet siltā dušā, un pret sevi izturēties ārkārtīgi uzmanīgi. Es zinu, ka radikāli performanču mākslinieki jau sarunā, kas būs tie cilvēki, kas pēc tam viņus aizvedīs mājās un noliks gulēt, sasegs un iedos paēst, jo viņi zina, ka pašam varbūt nebūs spēka. Mūsu gadījumā gan pēc performances ir jāmazgā grīda, un jāorganizē nākamā performance, un tu nevari nemaz izdzīvot atslābuma stāvokļus. Ir praktiskā dzīve, kas arī pēc tam ir jāatrisina.
Simona Orinska: Es domāju, ka tas ir kas līdzīgs kā aktierim – lai izietu no lomas, ir nepieciešams kāds rituāls, lai atnāktu atpakaļ savā ikdienas stāvoklī. Reizēm ir labi mazgāt to grīdu, jo tas palīdz atgriezties atpakaļ šajā realitātē.
Laine Kristberga: Sazemēties.
