Madara Kvēpa dzimusi 1996. gadā. Pērn viņa absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar maģistra grādu, zināšanas papildinājusi arī studijās Milānā. Šobrīd Kvēpa strādā Latvijas Mākslas Akadēmijā kā vieslektore. Jau sešus gadus māksliniece aktīvi piedalās grupu izstādēs, tai skaitā šīgada Rīgas Fotobiennāles grupas izstādē "Utopijas", kuras kuratore bija Auguste Petre. Līdz šim Kvēpa sarīkojusi arī sešas personālizstādes, un viena no tām – "Tulkojums" – pirms diviem gadiem norisinājās galerijā "Look!", kurā šobrīd vērojams jaunākais no viņas snieguma – dažādu mediju ekspozīcija "Dzīslas".
Savu jaunāko darbu sēriju Madara Kvēpa raksturo kā pilsētnieka piezīmes par ilgām pēc dabas. Viņas radītajās gleznās sintētiski materiāli, piemēram, elektrības kabeļi, savijas ar dabīgiem, abstraktas formas veidojumiem, kurus papildina eļļas glezniecība ar ielu mākslas elementiem, tādējādi paskaidrojot savas tēmas neviennozīmīgumu. Tāpat arī pēdu un plaukstu atlējumi epoksīda sveķu tehnikā. Māksliniece Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta, ka
izejas punkts bija spēle ar materialitāti, proti, apskatīties uz ideju no malas, kad tā jau ir materializēta, un tad pašai sev formulēt, kāpēc vispār to radījusi.
Viņa turpina: "Es negribu izklausīties pēc ekstrasensa, bet mani darbi nāk tādās kā vizuālās vīzijās. Pirmā vīzija bija par ķermeni, kas ir ļoti efemērs, caurspīdīgs un kurā asinsvadu un orgānu vietā ir tāda kā meža ekosistēma. Pēc izglītības esmu gleznotāja, ar tēlniecisko pusi man ir savi tehniskie robi. Bet es esmu ļoti spītīga, un ja man ir kādā vīzija atnākusi, tad es to tiecos realizēt."
Izstādē "Dzīslas" gan formu, gan izteiksmes līdzekļu dažādība pielāgota viena konkrēta apgalvojuma izcelšanai: nākotne nav iespējama bez dabas saglabāšanas un atjaunošanas stratēģijām. Iespējams, to dzirdot, bet neredzot pašus darbus, uzreiz prātā nāk lērums stereotipu par vides aktīvistiem un tā tālāk. Ko Kvēpa tiem liek pretī? "Es šiem ekoloģiskajiem strāvojumiem pretī lieku netipisku materialitāšu izvēli, salikumus. Tādā ziņā, ka es nebaidos apzināti izmantot sintētiskus materiālus vai spēlēties ar šķietami paradoksālām izteiksmēm," viņa atbild, un kā piemēru min ielu mākslas elementus, kas izstādē kombinēti ar visnotaļ tradicionālu eļļas glezniecību. Uz šo, no viņas puses sākumā neapzināto salikumu, darba procesā norādījuši domubiedri. Māksliniece atzīmē:
"Mans piegājiens ir tieši uzsvērt ambivalento pozīciju, kādā mēs šobrīd atrodamies. Jo, lai kāds dabas mīļotājs tu būtu, tu tāpat nevari izbēgt no mūsdienu realitātes, kur visticamāk esi spiests braukt ar motorizētu transportlīdzekli, tu pasūti ēdienu, kas atnāk plastmasas kārbiņā un tā tālāk.
Tāpēc es spēlējos ar jautājošu telpu – kur tajā visā atrast stabilitāti, neieejot uzmācīgā demagoģijā."
Ielu mākslas paveids, kuru dēvē par "tag" jeb "atzīmi", apzinīgajai pilsoniskajai sabiedrībai var šķist prasts ķeburs un ķēpājums – kas tas arī, no vienas puses, protams, ir. Taču pašam "iezīmētājam" jeb "tagerim" tā ir savdabīga savas pozīcijas paskaidrošana – no laipna un jautra vēstījuma līdz draudīgam brīdinājumam. Bet sporādiski uzvilktajām līnijām uz Madaras Kvēpas caurmērā klasiski risinātajām gleznām, kuras ilustrē kādu vietu vai emociju, ir vēl viena asociatīva nozīme: uz acs gļotādas uzbiris puteklītis, kuru mēdzam pamanīt, ja skatāmies gaismas virzienā.
"Radot šos darbus, tie kricelējumi radās kā sava veida simbols cilvēciskam "iejaucienam".
Tīri no radīšanas procesa darbos spēlējas divi procesuāli ļoti atšķirīgi gleznošanas veidi," viņa paskaidro. Vispirms ir abstraktas formas, procesuālā māksla. Kvēpa atsaucas uz Džeksona Poloka glezniecību, kur mākslinieks piedalās ar visu ķermeni. "Es pat dažreiz palēkāju pa darbnīcu, un tad ir tas izšļāciens, izšļakstījiens vai ko nu glezna tajā brīdī paģēr," viņa atklāj, "Un, kad tas ir nožuvis, tad kādā citā dienā es ierodos un ar savu kontrolēto cilvēka roku veicu iešvīkājienu, kurš it kā ir brīvs, bet… es to esmu nogatavinājusi."
Noslēgumā vēl par gleznotājas pieredzi studējot lielpilsētā Itālijas ziemeļos. Kvēpai, kura pati ir dzimusi un augusi pilsētā, bet sauc sevi par riktīgu lauku bērnu, Milānā visa kā bijis par daudz. Tomēr priekš viņas tik sarežģītajā un skaļajā vidē izdevās sadzirdēt arī ko personīgi nozīmīgu: "Es tur sapratu vienu ļoti vērtīgu lietu –
lai gan tik tālu prom no mājām, es tāpat gleznoju tādā Latvijas ainavas tonalitātē, un es pat negleznoju ainavas! Tas bija tik interesanti, ka tu vari aizbraukt prom, bet tas tevī paliek kā kods.
Es zinu, ir tādas runas, ka varbūt mēs, latvieši, glezniecībā esam pārāk lieli sapņotāji un viss vienmēr caur to pelēko, un cik var… Bet man jau liekas, ka tur ir liels spēks, ko mēs ar savu paškritiku par maz novērtējam. [..] Tad, kad viss ir vairāk vai mazāk pelēks, tava acs piekalibrējas un tur redzi krāsas daudz niansētāk. Līdz ar to es atbraucu atpakaļ uz Latviju tāda spēcināta, uzlādēta, ka manī, no tās mazās valsts, par kuru visiem bija jāstāsta, ir vērtība."
Madaras Kvēpas izstāde "Dzīslas" galerijā "Look!" Ģertrūdes ielā savus novērtētājus gaidīs līdz 30. jūlijam.
