„Papildus dimensija ienāca no latviešu mākslinieču astoņdesmito gadu paaudzes. Tā ir Aija Zariņa un Ieva Caruka-Markēviča, kā arī Rasa Jansone no mūsdienu māksliniecēm, kura kā sieviete skatās uz šo tēmu,” stāsta mākslas zinātniece. „Man likās būtiski parādīt ne tikai to idealizēto pusi, kurā ir šī tuvība mātei un bērnam, bet arī to, ko tas prasa no sievietes. Tas prasa upurēšanos. Tas prasa visu pārējo atlikt malā un veltīties tam bērnam.”
Vēl vienu dimensiju izstādē ienes Māris Subačs, kuru Sniedze Kāle satikusi pirms pusotra gada. Mākslinieks stāstījis, ka viņam lidostas „Rīga” kapelā ir gleznojums.
„Es ieraudzīju šo gleznojumu un tas man nelika mieru,” atzīst izstādes kuratore. „Es iesaku visiem, kuriem ir iespēja, doties uz turieni un paskatīties. Tas mani tā uzrunāja, ka man likās izstādei jāveido arī garīgā dimensija.”
Māris Subačs radījis darbu arī Mūkusalas Mākslas salonam, un garīgā dimensija izstādē kopumā ieņem nozīmīgu vietu. Ir darbi, kas tieši atsaucas uz baznīcas radītajām ikonogrāfiskajām sistēmām.
„Sanāca ļoti dabiski sapludināt Mātes un Dievmātes tēmu, jo principā šī tēma vienmēr ir bijusi saistīta. Mākslinieki Rietumu mākslā, gleznojot Dievmāti, visbiežāk ir ņēmuši par modelēm savas sievas ar bērniem vai apkārt esošās sievietes ar bērniem. Tās vienmēr ir bijušas reālas mātes, pilnasinīgas mātes Dievmātes tēlā. Ja mēs skatāmies arī tās īpašības, ko iemieso Dievmāte, viņa ir iecietīga, atvērtu sirdi, vienmēr uzklausoša, visas šīs īpašības mēs varam attiecināt arī uz māti,” par izstādes filozofisko koncepciju stāsta mākslas zinātniece, piebilstot, ka tādā veidā veidojas vēl viena dimensija.
Savukārt izstādes trešā dimensija vienkārši ir kultūrvēsturiska un izriet no Pirmā pasaules kara un modernistiem.
„Šie modernistiski noskaņotie mākslinieki bija arī diezgan sociāli domājoši,” uzsver Sniedze Kāle. „Viņi redzēja, ka sievietes paliek vienas un ka sajūtas nav nemaz tik patīkamas. Viņas zaudē bērnus, mājas, ģimeni, pavardu, un principā viņas ir tās, kuras iznes visu smagumu. Tā ir tāda stīga, kas iet cauri laikam.”
Starp izstādes darbiem arī Pirmā pasaules kara laikā Latvijas mākslas vēsturē ienākusī sieviete, kura, zaudējot savus pēcnācējus, tuviniekus un mājas, no ģimenes pavarda sargātājas pārvērtusies par pamestu, rezignētu, skaudru sāpju nomāktu vientuļnieci. Tādas sievietes ir Aleksandras Beļcovas, Jāzepa Grosvalda, Kārļa Padega darbos.
„Ja runājam tieši par Padegu, tad Padegs ir viens no madonnas ikonogrāfijas pamata pārstāvjiem. Viņš ir kaitinājis sabiedrību, gleznojot madonnu ar ložmetēju. Principā 30. gadu vidū kara propaganda bija jau ļoti aktuāla. Acīmredzot reaģējot uz to, viņš radīja ironisku darbu, kurā māte tur savu bojāgājušo dēlu, un ironiski nosauc to „Mātes lepnums”,” atklāj izstādes kuratore, kura centusies katrā zālē, kurā izvietoti izstādes eksponāti, pretnostatīt ideālajam reālo.
Izstāde Mūkusalas Mākslas salonā skatāma līdz 18. maijam. 25. aprīlī izstādē notiks arī mākslas zinātnieces Ilzes Jakušas-Kreituses vadīta lekcija „Dievmātes tēls”.
