Augstāk par zemi

Divas dizaineres Ilzes Kalnbērziņas-Prā grāmatas nominētas "Zelta ābelei"

Augstāk par zemi

Kara laika Radio dienasgrāmata "Kā nedomāt par karu?"

Skuja Braden. Sarunas par mākslu un dzīvi, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats

FOTO: Latvija pošas uz Venēcijas biennāli. Viesos mākslinieču dueta «Skuja Braden» darbnīcā

"Mani vada sajūta, ka kāda lieta būtu jāizgatavo, jo sabiedrībai tā ir vajadzīga, lai sabiedrībai tā varētu piederēt, lai tā būtu redzama, lai tā atklātu ko īstu," stāsta Melisa Breidena no mākslinieču dueta "Skuja Braden". Tas šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau 23. aprīlī, un tā būs apskatāma līdz novembra beigām. 

Ingūna Skuja no Latvijas un Melisa Breidena no ASV duetā "Skuja Braden" kopīgi strādā kopš 1999. gada, veidojot apgleznotas porcelāna skulptūras. "Skuja Braden" veidotajos darbos apvienojas dekoratīvisma, literārisma un politiskie elementi, lietojot materiālu, kas vēsturiski asociējas ar absolūtu izsmalcinātību.

Venēcijas biennāles Latvijas paviljonā mākslinieces izstādīs vairāk nekā 300 darbus, veidojot patiesi vērienīgu porcelāna darbu instalāciju, kurā būs piecas istabas jeb salas. Lielākais darbs būs gulta, kas sastāv no 35 lieliem porcelāna gabaliem. Kā arī, gatavojoties biennālei, ir tapuši seši jaundarbi.

"Principā mums rit pēdējie darbi pie Venēcijas biennāles, tādas "astītes" vēl palikušas. Jau redzējām pirmās bildes, jo mēbeles ekspozīcijai ir sataisītas.

Un pirmā sajūta, kas man radās, kad es ieraudzīju fotogrāfijas, bija kā bērnudārzā. Mēbeles visas ir baltas, kas veido telpas tīrību, un tad tie mūsu darbu kļūst tik ļoti rotaļīgi," stāsta Ingūna Skuja.

Tā kā "Skuja Braden" darbs sastāv no neskaitāmiem priekšmetiem, tad pirms došanās uz Venēciju, izstādes veidotāji nolēma vispirms to visu salikt kopā tepat Latvijā, Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniece Ingūna Skuja ļoti novērtē, ka tika radīts ekspozīcijas "Pārdot ūdeni upes malā" ģenerālmēģinājums: "Līva Kreislere, jauna, talantīga arhitekte, izdomāja visas tās mēbeles un lai tās var izjaukt. Pie tam – dažas mēbeles kalpo kā kastes, kurās varēs ielikt darbus, lai transportētu uz Venēciju. Mazliet tas atgādina – ziniet ir tādas bērnu grāmatas, kad atver vaļā, tur iznāk viss ārā, atveras panorāma. Un tās mēbeles arī tādas saliekamas kopā, un tad "tinkš", un atveras vaļā."

Ekspozīcijas "Pārdot ūdeni upes krastā" koncepts piedzimis, kuratoru komandai viesojoties "Skuja Braden" kādreizējā darbnīcā Aizkrauklē. Pašlaik gan no Aizkraukles mākslinieces ir pārvākušās uz Lielvārdi. Jaunās telpas un porcelāna krāsnis padarījušas iespējamu arī Venēcijas biennāles ekspozīcijai iecerēto lielformāta darbu tapšanu. 

"Mums bija jāizdomā, kas tas būs, šis lielais darbs, ar kuru piedalīties biennālē. Kuratore Andra Silapētere un Solvita Krese, viņas bija pie mums mūsu iepriekšējā mājā Aizkrauklē.

Un viņām ļoti patika tā mūsu māja, kāda tā izskatās. Viņām bija sajūta, ka varētu tajā formātā arī to māju transformēt uz Venēciju. Tā māja jau tā kā tāds liels mākslas darbs.

Nu kā – mākslinieks saražo savu mākslu, un viņam kaut kur tā ir jāliek. Un tad viņš to liek gar sienām, pie sienām, un tā beigās tas viss dārzs tev ir pilns ar mākslu. Tā viņām radās tā doma, ka varētu tās salas veidot kā istabas," par koncepta sākotnējo izstrādi stāsta Ingūna Skuja.

Ekspozīcijas viens no centrālajiem objektiem ir liela gulta, kurā notiek visa pasaule. Melisa Breidena sāk stāstu ar to, ka viņa piedzīvojusi, kā māksla atdarina virsmu, bet kaut kādā brīdī tā pati virsma sāk atdarināt mākslu. Pasaules atspulgu uz gultas mākslinieču tandēms "Skuja Braden" nolēmušas zīmēt kā cunami viļņa aiznestu, un darba tapšanas laikā arī viņu darbnīcu Aizkrauklē, kas atrodas Daugavas krastā, piemeklējuši plūdi. 

"Ieejot paviljonā, ir tā doma, ka vienmēr tajā ieejā un izejā, tu vienmēr noliec lietas uz izmešanu vai tu tikko esi ienesis lietas un neesi tās nolicis, kur tām ir jābūt. Tālāk seko ziedojumu kolekcija. Ja jūs iedomājaties Rundāles pili, kur ir liels plaukts ar vāzēm.

Mums tās nav vāzes, bet pudeles ar sieviešu krūtīm. Nosaukums tam – "Kas tas par pienu?". Un interesanti, tas, ka šīs Venēcijas biennāles kopējais nosaukums ir "Sapņu piens". Mēs to pat nezinājām," ekspozīcijas "Tirgot ūdeni upes malā" izkārtojumu nedaudz iezīmē Ingūna Skuja.

Informē par Latvijas paviljonu Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē

Melisa Breidena norāda, ka Venēcijas biennāles starptautiskās mākslas izstādes 127 gadu pastāvēšanas vēsturē – tā notiek ik pārgadus, kopš 1859. gada – pirmo reizi 90% dalībnieku būs sievietes. Līdz šim tie lielākoties bijuši vīrieši.

"Radot darbus biennālei, mums svarīga tēma ir neredzamais darbs, ko sieviete dara visas pasaules labā. Viņa dod to savu devumu, lai izaudzinātu bērnu bez jebkādas atlīdzības, un viņa neko neprasa pretī," norāda Ingūna Skuja.

Ekspozīcijas nosaukums "Pārdot ūdeni upes malā" nāk no budisma literatūras. Ingūna Skuja prāto, ka tas varētu būt no kāda koāna, Melisa Breidena labo, ka, viņasprāt, tas ir japāņu sakāmvārds vai pastāsts: "Skolotājs saviem skolniekiem piedāvā ko tādu, kas viņiem patiesībā jau ir pieejams viņos pašos, bet ko viņi pašlaik nevar saredzēt. Skolotāja uzdevums ir to atklāt, likt pamanīt. Kā ūdeni upes krastā."

Informē par Latvijas paviljonu Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē

"Skuja Braden" darbos ir pilns ar atpazīstamām personībām, kultūras simboliem. Melisa Breidena pauž, ka viņa nekad negribētu būt kā Marks Rotko – zīmēt abstraktus krāsu laukumus, kad apkārt tik daudz kas notiek. Viņa skaidro, ka patiesībā jau "mākslinieks" ir salīdzinoši nesens jēdziens. Piemēram, afrikāņi izgatavoja satriecošus mākslas darbus, jo viņiem bija iekšēja nepieciešamība to darīt. Un tad atbrauca eiropieši, sāka jūsmot: "Mana personiskā sajūta ir tuvāka šai afrikāņu, klejotājcilšu vai Tibetas kultūrai.

Mani vada sajūta, ka kāda lieta būtu jāizgatavo, jo sabiedrībai tā ir vajadzīga, lai sabiedrībai tā varētu piederēt, lai tā būtu redzama, lai tā atklātu ko īstu."

Māksliniecei Ingūnai Skujai šķiet dīvaini, ka, cilvēkam pieaugot, viņš bieži vien pazaudē savu māksliniecisko dabu: "Kad mēs esam bērni, mēs visi esam mākslinieki, mēs visi kaut ko radam. Pareizi? Bērni dejo, dzied, sporto, veido, bet pēc tam mēs tā kā izvēlamies, ko tad mēs gribam tālāk darīt. Un daži neizvēlas, nespēj atrast.

Un kā var atpazīt māksliniekus? Ir jābūt bezbailīgam, tev nav jābaidās."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt