Kultūras Rondo

Latvijas paveiktais 47. Londonas grāmatu tirgū

Kultūras Rondo

Anša Rūtentāla 70 gadu jubilejas notikumi

Carevas galerija piedāvā Annas Salmanes izstādi "Sērga"

Anna Salmane izstādē «Sērga» stāsta par īpašo dejošanas sērgu viduslaiku Eiropā

Parādīt laikmetīgās mākslas dažādību un saikni starp to, kas mākslā bijis iepriekš un kas ir tagad – to sola Carevas galerija un tās vadītāja Alise Careva. Galerija nupat sākusi darbu jaunās telpās Kaļķu ielā un skatītājiem piedāvā divas jaunas izstādes – grupas izstādi "Spēles, ko cilvēki spēlē” un Annas Salmanes perosnālizstādi "Sērga”, kas māksliniecei raksturīgā minimālismā ataino cilvēka dabu reakcijā uz apkārtējo pasauli.

Alise Careva mākslinieci Annu Salmani uzaicinājusi kā pirmo veidot izstādi jaunajās telpās, jo, izlasot interviju ar viņu žurnālā “Ir”, atklājusi, ka abām ir zināmā mērā līdzīgs dzīves stāsts. Arī Anna Salmane, tāpat kā Alise Careva, kādu laiku dzīvojusi Londonā un tad atgriezusies.

Anna Salmane apliecina, ka jāizmanto katra iespēja parādīt darbus, un, pirmkārt, uztaisīt jaunus darbus, kādi skatāmi šajā izstādē, dodot tai nosaukumu "Sērga”.

“Stāsts ir diezgan garš un piņķerīgs. Viss sākās ar to, ka es atradu kādā grāmatā mazu Rembranta ofortiņu, kurā ir attēlots žurku indes pārdevējs – liels onkulis ar bārdu, droši vien nemazgājies, ar garu mietu. Tā mieta galā karājas beigtas žurkas un uz pleca sēž dzīva žurka, un viņš pārdod to indi,” stāsta Anna Salmane.

“Sāku domāt, ka kādreiz tā bija profesija un viņi droši vien soļoja no ciemata uz ciematu, un viņi pārdeva indi un tās žurkas nēsāja līdzi. Sāku domāt par žurkām, pasakām un pagātni, vēsturi. Nonācu līdz pasakai par Žurkķērāju, kurš atbrīvoja Hamelinas pilsētiņu Vācijā no žurkām ar flautas palīdzību,” turpina Salmane.

Pasaka vēsta par puisi, kurš izvedis žurkas no pilsētas, bet pilsētnieki atteikušies viņam par to samaksāt. Viņš atriebjoties no pilsētas izvedis arī visus bērnus, ievedis kalna alā un viņi nekad neatgriezās.

“Kas interesanti šajā stāstā, šajā pilsētā dokumenti ilgu laiku tika datēti, atsaucoties uz 1284. gadu, kad pazuda mūsu bērni. Tas jau likās detektīvs vai trilleris,” atzīst Salmane.

Māksliniece iegādājusies grāmatu, meklējusi dažādas teorijas – varbūt bērni gājuši bojā žurku izraisītā mērī, varbūt aizdejojuši uz citu pilsētu, jo viduslaiku Eiropā bijusi dejošanas sērga.

“Cilvēki, kad vadzis bija pilns – bads, karš, mēris, viņi izgāja uz ielas un sāka dejot pret savu gribu. Viņi dejoja dienām, mēnešiem, citi pievienojās. Daži nomira aiz nespēka. Netālu no Hamelinas jaunieši aizdejoja uz kaimiņu pilsētu,” atklāj Salmane. “Gandrīz jau izlasīju visu grāmatu un beigās parādās kārtējā teorija, kas varēja notikt. Tas ir 1284. gads, ne pārāk tālu no 1201. gada. Iespējams, tie nebija bērni, bet jaunieši no labām ģimenēm, kurus grāfs Špīlenbergs rekrutēja, lai viņi dotos iekarot Baltijas zemes.”

Izstādē ir gan daudz, daudz žurku, gan gleznojums uz melna fona ar kājām, kas varbūt peld, slīkst, bet varbūt dejo, arī atsauce uz dejošanas sērgu.

“Darba nosaukums ir "Frau Trofeja izgāja ārā un sāka dejot", jo šī sieviete ir pirmā, kas izgāja Strasbūrā 1518. gadā uz ielas un sāka dejot,” norāda Salmane.

Arī galerijas atklāšanā gluži kā mākslinieces darbā notika dejošana.

Carevas galerija nesen ir pārcēlusies uz jaunām plašām telpām Vecrīgā. Pirms tam galerija darbojās Baznīcas ielā, kur notikušas vairākas izstādes. Jaunajā galerijās mājvietā Kaļķu ielā ir izstādēm paredzētas trīs telpas. Otra izstāde, kas pašlaik skatāma galerijā, ir grupas izstāde "Spēles, kuras spēlē cilvēki” - par lomām, ko mēs mēdzam ieņemt sabiedrībā un par spēles noteikumiem, kuriem dažreiz, pat paši nenojauzdami, pakļaujamies. Izstāde apvieno gan Latvijas dažādu paaudžu māksliniekus, gan iekļauj mākslinieces no Polijas un Bulgārijas.

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti