Muzeja direktore Māra Lāce atminas, ka jau septiņdesmitajos gados, kad Grosvalds tika atbrīvots no "aizliegtā mākslinieka" titula sloga un daži viņa mākslas darbi tika eksponēti muzejos, bija manāms, ka viņš ir ļoti mīlēts mākslinieks, "kaut gan tie, kas viņu mīl, tā īsti pat nesaprot, par ko viņi mīl un ko viņi mīl." Tomēr tikai trīsdesmit gadus vēlāk muzejam radās iespēja iepazīties ar patieso mākslinieka atstāto bagātību, kad 2004. gadā pārdošanai pieejams kļuva viņa atstātais mantojums, par ko muzeju informēja profesors Eduards Kļaviņš, kurš šajā laikā gatavo grāmatu par Jāzepu Grosvaldu – "Džo".
Ieva Stūre, izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore, ar šo krājumu pirmo reizi sastapās, strādājot pie Kristīnes Želves filmas "Mērijas ceļojums", kura vēsta par Mērijas Grīnbergas pūlēm uz Latviju atpakaļ atgādāt vāciešu izvestās kultūras vērtības. Tieši dienasgrāmatas, fotogrāfijas un Grosvalda krātie raksti no dažādiem žurnāliem un pieraksti par grāmatām, kas lasītas, ir ļāvusi Džo iepazīt tuvāk, "viņš kļuva jau par tādu kā ģimenes locekli," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Ieva Stūre. Viņas mērķis, iekārtojot izstādi, ir bijis šīs gleznas apaudzēt ar Jāzepa Grosvalda cilvēcisko pusi, izstādot arī dažas no dienasgrāmatām un viņa bērnības zīmējumus, kuros, Ieva Stūre apgalvo, "jau var redzēt šo dabas doto kompozīcijas talantu".
Grosvalda piemiņas glabāšanā liela nozīme ir sadarbībai, kas veidojusies starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Zviedrijas Vermlandes muzeju. 1990. gadu sākumā Stokholmā, Liljevalka galerijā notiek izstāde, kurā tiek izstādīti dažādi Igauņu un latviešu darbi, to skaitā arī no Nacionālā mākslas muzeja aizgūtie Grosvalda darbi. Zviedrijā esot, muzeja direktorei Mārai Lācei un profesoram Kļaviņam rodas iespēja doties aplūkot Vermlandes muzeja glabātuvē esošos Grosvalda darbus. "Tas bija absolūts šoks," atminas Māra Lāce, "ieraudzīt milzīgu skaitu ļoti kvalitatīvu, ļoti interesantu akvareļu par latviešu strēlniekiem".
Muzejā šie darbi nonākuši no Grosvalda māsām, kuras pēckara periodā dzīvojušas Zviedrijā, un, rūpēdamās par to, lai pēc glabātāju nāves kolekcija neietu zudībā, izmantojušas neatkarīgās Latvijas valsts laikā veidotos sakarus ar Vermlandes muzeju un nogādājušas darbus tur.
No divsimt divdesmit Jāzepa Grosvalda akvareļu un grafikas darbiem, kuri glabājas Vermlandes muzejā, divas trešdaļas nu apskatāmas izstādē. Šie darbi Latvijā nav redzēti kopš 1924. gada. Ieva Stūre atminas, ka tas ir bijis ārkārtīgi emocionāli aizkustinošs mirklis – redzēt uz ratiņiem atvedam šīs kastes, uz kurām rakstīts "Jazep Groswald" un saprast, ka tajās iekšā atrodas darbi, kuri Latvijā nav redzēti simt gadu.
Vairāk nekā divdesmit darbus – Austrumu cikla darbus – muzejam uzdāvinājis Oļģerta Grosvalda dzīvesbiedres dēls. Māra Lāce uzskata, ka šie neparastie veidi, kādos muzeja rokās saplūdis Grosvalda mantojums, liecina, ka
"ap Jāzepu Grosvaldu visu laiku pastāvējuši ļoti labi un ļoti sirsnīgi cilvēki, par spīti tam, ka viņa dzīves līkloči ir bijuši komplicēti un dzīves gaita – brīžam traģiska".
Filma "Mērijas ceļojums" iedvesmojusi arī Vermlandes muzeja pārstāvjus, kuri nu veikuši paši savu pētniecību par Grosvaldu ģimeni, izveidojot kontaktus ar Zviedrijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri paši personīgi satikuši šīs ģimenes locekļus, un izveidojuši izstādi par Grosvaldu dzimtu, tāpat tikusi izdota grāmata zviedru valodā par Grosvalda mākslu un gaidāma arī starptautiska konference. Savukārt Latvijā notiek darbs pie Grosvalda dienasgrāmatu izdevumiem, stāsta Aija Zandersone, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Jāzepa Grosvalda memoriālās kolekcijas glabātāja, un ticis izdots "Persijas ainu" manuskripts.
