Henrieta Verhoustinska: Es biju uz jūsu izstādi "Rīgas Mākslas telpā", kuras nosaukums ir "Fieldwork: Invisible Exercises" (to varētu tulkot kā "Lauka pētījums: neredzamie vingrinājumi"). Šajā izstādē jūs no koncepta "drēbes" esat aizgājuši diezgan tālu prom, saglabājot trauslu saikni detaļās, oderēs, negaidītās kabatās jūsu objektos. Vai jaunāko izstādi jūs sauktu par savu šībrīža manifestu?
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Es to nebiju iedomājusies saukt par manifestu. Tas drīzāk ir sakopojums mūsu ilgāka laika darbībai, darbības virzībai, mūsu pašu iekšējai attīstībai.
Rolands Pēterkops: Dažādībai. Dziļākais kodols vēstījumam ir uz iekšējo pārdzīvojumu. Tas, kas vairāk raksturo mūsu globālo ģeopolitisko situāciju: mēs daudz ko šobrīd nevaram saprast, mēs nedzīvojam miera laikos, arī līdz pat pavisam maziem notikumiem – ka daudzas mākslas, radošas lietas ir uz lielas jautājumzīmes. Un tad ienāk metafora par vingrinājumu margu, no kuras mēs rodam objektus, kas dabā ir kā darbība, ar kuru mēs tīrām savu prātu dabā.
Mēs pieskaramies cerībai, pārdabiskā spēka iesaistei. Mēs pieskaramies caurspīdīgumam.
Es gribu uzskaitīt dažus jūsu radošos panākumus, kuri ir pieminēti arī jūsu tīmekļvietnē. Tātad: "Mareunrol's" tandēms ir iekļauts grāmatā "Pattern: 100 Designers, 10 Curators", ko pirms 10 gadiem izdevusi izdevniecība "Phaidon". Jūs esat pirmais Latvijas zīmols, kas ir piedalījies Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā. Jūsu zīmols tika iekļauts Starptautiskās "Woolmark" balvas Eiropas finālā. Jūsu tērpus galu galā ir iepircis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savai kolekcijai. Vai visi šie panākumi ir jums svarīgi?
Rolands Pēterkops: Visas mūsu darbības ir veidotas ar domu, kā pierādīt, ka tā ir liela kultūras sastāvdaļa un tas nesaistās tikai ar patērētāju vai komercdarbību, kur viens no galvenajiem iemesliem ir radīt drēbes un pelnīt naudu. Mūsos mīt dziļāks naratīvs, un mēs allaž esam meklējuši globālo sasaisti, kā šo naratīvu izpaust daudz augstākā līmenī. Līdzīgi kā tas ir vizuālā mākslā vai citām mākslām. Protams, šie visi panākumi ir kā apliecinājums tam, ka savā ziņā mēs šo darbību esam veidojuši pareizi.
Mans kolēģis Marģers Majors viesojās pie modes mākslinieces Sabīnes Skarules, un viņa atzinās, ka ļoti daudz ir iedvesmojusies no tautastērpiem, no vecmāmiņu pūra lādes. Kas ir jūsu lielākie iedvesmas avoti, domājot tieši par apģērbu?
Rolands Pēterkops:
Es modes dizaineru uztveru kā tādu zinātnieku, kurš šķetina jauno skaistumu.
"Jaunais skaistums" – labs apzīmējums.
Rolands Pēterkops: Tas ir kaut kas tāds, ko mēs konkrētā mirklī nesaucam par skaistumu.
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Nesaredzam to skaistumu.
Rolands Pēterkops: Tieši tā. Īsāk sakot, mēs apzināmies, ka modē jau nekas jauns nevar būt, bet kas ir jauns – tās ir dažādu zināšanu attiecības. Kā jau Sabīne [sižetā] minēja, tā ir izglītība, protams, pieredze, prakse un arī attiecība ar sevi, respektīvi, mēs uzbūvējam pagātni, tagadni un nākotni – skaidrs, ka mūsu mērķis ir būt nākotnē, – un attiecībā ar sevi mēs varam radīt unikālu nākotnes pieredzi, kas nāk tikai caur mums. Mums allaž bijis svarīgi iet ceļu, kas nav iets nekur citur. Jau apzināts, šodienas skaistums mums nav interesants, tas jau eksistē, tas ir visur. Tur ir modes balanss, ka tādā ziņā mēs sevi distancējam no modes, kas darbojas tieši ar tagadnes skaistumu...
Tagadnes tirgum.
Rolands Pēterkops: Tagadnes tirgum vai skaistumam, kas jau ir apzināts. Gan piegrieztnēs, gan attiecībās, kā stāv objekts vai auduma skulptūra, vai pats apģērbs kā produkts attiecībās ar globālo kontekstu vai konkrēto situāciju – caur to mums ir svarīgi paust savu naratīvu, jo tas ļauj citiem izprast mūsu situāciju, piemēram, no kurienes mēs nākam.
Kad mēs bijām Parīzē pirmo reizi, mums neviens neprasīja, cik mums daudz naudas kabatā, taisot pirmo prezentāciju; visi nāca un emocionāli skatījās uz lietām – "patīk" vai "nepatīk", "ejam tālāk".
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Subjektīvi.
Rolands Pēterkops: Jā, modei ir mīnuss – subjektīvisms, pēc iespējas vairāk ārišķīga forma, maza interese par saturu.
Koncepts un filozofija ir labas lietas, bet tomēr mode un tērps – kāds to uzvelk mugurā. Vai tu, Mare, pamani, kas cilvēkiem ir mugurā?
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Jā, reizēm acis kaut kur piedur. Bet es neesmu klientu cilvēks, es nestrādāju ar klientiem.
Rolands Pēterkops: Modei ir jārada enerģija. Ja produkts ir ar enerģiju un to, ko cilvēks vēlas, tad tas ir pareizi, tādam apģērbam ir jābūt. Mūsu gadījumā – mēs sevi kā māksliniekus apgrūtinām, jo mēs šīs formas, kā tu redzēji izstādē, un tehniskās iespējas izmantojam kā izteiksmes līdzekļus.
Lai radītu laikmetīgās mākslas darbus.
Rolands Pēterkops: Lai radītu stāstu, kas būtiski vēsta par kaut ko vēl dziļāku. Tas nav vajadzīgs dizainam kā apģērbam, kā praktiskam, skaistam, labu materiālu radītam ķermeņa draugam.
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Kas modes patērētājam, iespējams, vispār neinteresē.
Jūs esat radījuši tērpus daudz izrādēm un operām, bet ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" jūs gājāt soli tālāk – no skatītāju saziedotajām pufaikām jūs esat radījuši izrādes scenogrāfiju. Tas jums ir jauns solis. Pie tam stāsts izrādē ir pēc Sandras Kalnietes romāna par Sibīriju, par izsūtīšanu. Vai jums šis stāsts kļuva kaut kādā ziņā personisks? Varbūt jūsu dzimtas ir saistītas ar šādu stāstu?
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Manā dzimtā ļoti daudzi ir izsūtīti. Ir arī stāsti, ka gandrīz tika izsūtīti – tā ka sēž uz koferiem un gaida to dienu.
Kad mums piedāvāja šo izrādi, es nevarēju tai pateikt nē, kaut gan mēs pirms tam bijām nosolījušies kādu laiku teātrim likt mieru.
Rolands Pēterkops: Mums bija liela jautājumzīme, vai teātris ir tas, kas mums patīk.
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Šo izrādi mēs paņēmām arī kā tādu dialogu pašiem ar sevi, ar teātri – vai mēs vēl gribētu to turpināt darīt.
Rolands Pēterkops: Kāpēc mēs automātiski pateicām "jā"? Jo mums nostrādāja tas, kurā vietā tas tiek iestudēts.
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Ka tas ir Krievu drāmas teātrī un ka tas stāsts par to.
Rolands Pēterkops: Šeit ļoti svarīga ir vizuāla valoda, vizuāla komunikācija. Tā radīja iedvesmu darboties. Kas ir šīs formas, ar kurām mēs varam dabūt viņu uzmanību, izpratni, un tad no izpratnes viņi sāk dzīvot šo stāstu un viņi sajūt pārdzīvojumu. Tajā brīdī viņiem varbūt nāk prātā vai viņi vispār saprot, kamdēļ mums vēsturi ir tik būtiski atcerēties, kamdēļ mums ir svarīga sava valoda un kamdēļ mūsu kultūra kā tāda ir svarīga (mūsdienās tā ir ļoti trausla). Vēl svarīgs faktors izrādes kontekstā bija šodienas naratīvs; tas, kas notiek Ukrainā, ar neko neatšķiras no tā, kas bija tālajā 1941. gadā. Šī saikne bija ļoti svarīga.
Mēs nestāstām vēsturisku lugu, mēs stāstām lugu par skaistumu, kas burtiski tiek iznīcināts, par mīlestību, kas tiek iznīcināta.
Jūs arī turpināt sadarbību ar režisori Lauru Grozu. Zinu, ka šobrīd sagatavošanā ir viņas izrāde par traģisko lappusi mūsu vēsture, proti, par Maskavas latviešu teātri "Skatuve", kura visi dalībnieki tika nošauti 1938. gadā. Tātad jums – jūs arī šajā izrādē esat scenogrāfi, ne tikai kostīmu mākslinieki, – šie vēsturiski dramatiskie stāsti ir svarīgi?
Rolands Pēterkops: Protams, tie ir svarīgi, īpaši, lai veicinātu izpratni sabiedrības daļā.
Mare, vai šajā izrādē īpaša nozīme būs Marijas Leiko trauslajam, elegantajam tēlam?
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Noteikti būs. Mēs noteikti iesim to pašu ceļu, mēģinot parādīt, kā skaistums tiek iznīcināts.
Paldies par sarunu!
