Rīgas Porcelāna muzeja priekštelpā apmeklētāji steidz iegādāties jauniznākušās grāmatas. Kāds viesis dodas prom ar veselu kaudzi, acīmredzot – domātas dāvanām.
Ginta Elksne, kas kopā ar muzeja direktori Ilianu Veinbergu ir autore monogrāfijai par porcelāna grafisko dizaineri Aiju Mūrnieci, komentē: "Man arī pirms tam bija tā – nu jā, Latvija, mums ir māli. Bet, kad es sāku strādāt, iepriekšējā direktore Santa Dobele teica: zini, porcelāns ievelk! Tas tiešām ievelk, aizvien vairāk sāc interesēties."
Ginta Elksne pēc izglītības ir socioloģe, pirms dažiem gadiem bijusi arī komandā grāmatai par citu porcelāna mākslinieci – Beatrisi Kārkliņu –, tāpat apkopojusi "Porcelāna stāstus": 21 bijušās Rīgas porcelāna rūpnīcas darbinieka interviju, ilustrētu ar fotogrāfijām.
"Cilvēki sāk saprast, ka ir ļoti labi zināt šos senos amatus, cilvēkus, kas to darīja, zināt nosaukumus. Tā ir mūsu vēsture. Un tā nav tikai padomju vēsture," uzsver Ginta Elksne.
Aiju Mūrnieci viņa pazīst kopš 2016. gadā, kad Porcelāna muzejs izlēma veidot izstāžu ciklu par rūpnīcas māksliniekiem, no kuriem pavisam nedaudzi, arī Mūrniece, joprojām ir mūsu vidū.
"Viņa uzdāvināja savu dekolu albumu – tās ir novelkamās bildītes, ko liek uz traukiem. Daudzi maldīgi iedomājas, ka traukiem nosaukums ir pēc tās bildītes, bet nosaukumus dod pēc formas. Pēc tam interviju ar viņu iekļāvām "Porcelāna stāstos", bet bija sajūta, ka māksliniece var pastāstīt vēl vairāk," stāsta Elksne.
Tā tapa grāmata.
"Otrā daļa Mūrnieces grāmatai ir kataloga daļa – skaisti zemglazūras sāļa un kobalta apgleznojumi, nav daudz mākslinieku, kas strādā šajā tehnikā. Otrā daļā ir arī polihromie dekoli. Es pati pārsteigta atklāju, ka viens no maniem mīļākajiem ceriņu dekoliem ir Aijas Mūrnieces," teic grāmatas autore.
Arī otrajā jaunizdevumā "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse" daudz atsauču ar Aijas Mūrnieces vārdu. Te parādītas un aprakstītas visas tējas un kafijas servīzes, kas līdz pat 1997. gadam ražotas Rīgā – "Tauta", "Maija", "Moka", "Ping-Pong", "Rubenss", "Laima", "Sigulda" – porcelāns, fajanss, plānsienu porcelāns.
Grāmatā apkopotas 75 servīzes, atklāj tās līdzautore Diāna Lauriņa: "Tur ietilpst gan tādas, kuras ir tiražētas, gan dažādi "robežgadījumi", tādas servīzes, kuras dažādu iemeslu dēļ nenonāca ražošanā. Pētot dokumentus, atklājas dažādas lietas – pēkšņi neapstiprina jaunas formas, ir resursu trūkumi."
Bet tomēr vecajās servīzēs mirdz zelts un zaigo lustra pārklājums – tik konstrastējošs ar padomju gadu pieticību.
Kuras ir pašu grāmatu autoru un muzeja ekspertu mīļākās Rīgas servīzes?
Diāna Lauriņa atbild: "Esmu pagodināta, ka ir Levona Agadžanjana servīze "Diāna", kura ir manā vārdā nosaukta."
"Kad izveidojām grāmatu par Beatrisi Kārkliņu, tad nopirku šo skaisto "Mariannu" ar Beatrises dekoru, kas ieguva sudraba medaļu Bulgārijā. Laikam 80. gads!" teic Ginta Elksne.
Krājot un komplektējot Latvijā gatavotas servīzes, tiek atgūta vēsture, tās saraustītais audums saausts atkal vienmērīgs, pagātne atdzīvojas, iegūst jēgu un piepilda ar nozīmi arī šodienu – tā kataloga ievadā secina Rīgas Porcelāna muzeja ekspertes.
