Izstāde ir dažādās nozīmēs daudzslāņaina. Artūrs Virtmanis to veidojis sadarbībā ar citu jomu māksliniekiem. Skaņu partitūru tai radījis Toms Auniņš, videodarba režiju un horeogrāfiju – Daniela Vētra, video specefektus – Pēteris Tenisons, un iesaistīti vēl virkne citu savu jomu profesionāļu.
Izstādi tā pa īstam Artūrs Virtmanis iedarbinās tikai tās atklāšanas brīdī, bet, kad es tiekos ar autoru, lielākā daļa tās objektu jau ir uzstādīti. Lielākoties tās ir piķa melnas draudīgas skulptūras, kas veido izteiksmīgu kontrastu ar Kupola zāles spoži balto vidi. Bet košu akcentu izstādei piešķir mirdzoši zeltaini elementi.
Kad izstāde tiks atdzīvināta, tad katrs apmeklētājs, kurš to vēlēsies, varēs kļūt par šīs izstādes daļu un iekļūt apokaliptiskā ainavā, kas būs kā izaicinājums palūkoties uz pasaulē notiekošajiem procesiem no citāda skatu punkta, nekā ikdienā ierasts.
Mākslinieks Artūrs Virtmanis skaidro: "Šī varētu būt opera par pasaules galu, ja mēs izstādi pārceļam citā žanrā. Bet tur ir arī savi ekstātiskie, priecīgie momenti. Tādā ziņā tā ir drusciņ tā kā provokācija, jo man liekas, ka mums ir tāds milzīgs spiediens no visurienes, ka viss ir slikti, būs beigas un cauri. Manuprāt, pret šādā veidā pasniegtu informāciju mēs jau esam notrulinājušies. Tāpēc mani interesē tā poētiski izspēlēt katastrofas ideju. Vienlaicīgi apzinoties, ka tā sajūta man, piemēram, ir par ļoti kataklizmisku laiku, par tādu kā Damokla zobenu, kas karājas virs cilvēces. Tas, ko es piedāvāju ieraudzīt, ir transcendence vai kas tamlīdzīgs. Ieraudzīt šos pasaules procesus mazliet savādāk."
Izstādē dominējošie melnie objekti veidoti no papīra, precīzāk – pergamīna, kam ir simboliska nozīme, tāpat kā tam, ka pergamīnam ir raksturīga smarža.
"Pergamīns ir materiāls, kas ir daļa no grimstošās Atlantīdas kultūras slāņa. Tas ir papīrs, kas ir piesūcināts ar kaut kādu naftas produktu, darvai līdzīgu, kas padara to ūdens necaurlaidīgu. Bet tas ir veco laiku materiāls, kuru laikam vairs neražo vai arī tuvākajā laikā beigs ražot," stāsta Artūrs Virtmanis. "Tam papīram ir nosacīti savs skaistums. Tas ir pārklāts ar tādiem kā lāsumiem no tās darvas, un tam ir arī sava smarža, kas ir ļoti svarīgi."
Ar melno, darvā piesūcināto pergamīnu izstādē saspēlējas košs zelts, kas ir gan vizuāli izteiksmīgi, gan arī simboliski ietilpīgi. Mākslinieks turpina: "Tās ir tās termālās segas, ko lieto tad, kad cilvēki ir, pieņemsim, pārsaluši vai pārkarsuši. Mani interesē divi aspekti. Pirmkārt, zelts mākslā ir ļoti slidena lieta, jo zelts ir ļoti daudz ekspluatēts un viņam ir arī tāds salonīgs aspekts. No otras puses, šajā gadījumā tas ir tāds sintētiskais alumīnija zelts, kas patiesībā norāda uz, piemēram, bēgļu krīzi pasaulē, uz katastrofālām situācijām un tā tālāk. Tās zelta segas arī reāli glābj cilvēkus."
Izstādes kuratore Agnese Zviedre izstādi dēvē nevis par distancēti skatāmu, bet tieši piedzīvojamu notikumu, kurā svarīga katra detaļa un katrs simbols: "Izstāde ir daudzdimensionāla. Viens aspekts ir katastrofa, bet, jo dziļāk mēs ejam, jo vairāk varam analizēt to, kāda ir mūsu sabiedrība, kāds ir mūsu domāšanas veids, kur mēs ejam. Mākslinieks ir ietvēris ļoti daudz simbolu un atsauču, kas ir jālasa."
Agnese Zviedre pieļauj, ka skatītāji no izstādes paņems katrs sev personiski svarīgu vēstījumu, viņai pašai tas ir stāsts par to, cik svarīgi ir, lai mēs kā cilvēki spētu mainīties.
Artūra Virtmaņa personālizstādi "Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē" atklās sestdien, 25. novembrī, Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē.
