Mēs iekāpjam autobusā pēdējā brīdī, pirms sāk gāzt lietus. Sergejs – profesionāls mākslas kritiķis – sēž krēslā man priekšā, bet es, kas pirmo reizi tēlošu starptautisku mākslas žurnālisti, apmetos blakus omulīgam vīriņam, kas paspējis jau iekārtoties ērtajos krēslos. Pensionārs ir novilcis apavus un novietojis pēdas uz avīzes. "Ak, dievs, tikai lūdzu nerunā ar mani" es domāju, bet nē – viņš braucot uz Lodzu pie māsas un turpina ar sevi iepazīstināt. Par laimi līdz Kauņai ir tikai trīs stundas. Es atveru datoru un cenšos tikt galā ar iekavētajiem darbiem (ja vakarā Latvijas delegācija ballēsies, tad tam noteikti nebūs laika), bet tikmēr piespēlētais ceļabiedrs pamazām kļūst arvien atvērtāks. Viņš tukšo līdzi paņemtos dzērienus, un sāk smaržot pēc liķiera šokolādes konfektes – dziras brūnie nospiedumi paliek arī uz viņa sejas. Izrādās, ka kungs ir bijušais kuģa kapteinis (Sergejs savukārt ir ticis pie džeka, kas esot izgudrojis skūpstīšanās telefonaplikāciju). Ko viņš var pastāstīt par tālām zemēm, es vaicāju – kapteinis saka, ka esot medījis astoņkājus pie Kanāriju salām. Ap Paņevežu sākās jau personīgo problēmu plašāks izklāsts, bet, iebraucot Kauņā, viņš min – vai Sergejs ir mans vīrs? Nē, es smejos – kolēģis. Labi – vai es esot žurnāliste? Diezgan precīzi trāpīts. Kauņā draudzīgi šķiramies, un ar savu ne-vīru lētā taksī dodamies uz viesnīcu pašā vecpilsētas sirdī.
Numuriņā ieslēdzu televizoru – iet "BBC Africa Today". Vakar Prigožins aizlidojis taisnā ceļā uz elli. Āfrikas eksperti spriež, kā tas ietekmēs drošības situāciju it kā tik tālajā Ziemeļāfrikā. Situācija ir nopietna. Vietējo valstu varas uzskata, ka "vāgnierieši" ievedīšot kārtību cīņā ar radikālajiem islāmistiem, bet tikmēr ANO miera uzturētāju patruļas dodas prom. Ekrānā rāda satelītkadrus ar Prigožina algotņu darbības metožu rezultātiem – seklus masu kapus.
Kaut kas reāli ar pasauli šobrīd nav kārtībā.
Attāluma draudzības
Kauņas biennāle ir apjomā lielākais laikmetīgās mākslas notikums Baltijas valstīs, kas pirmoreiz risinājies jau patālajā 1997. gadā. Tā ik reizi meklē jaunus, eksperimentālus veidus, darbības struktūras, kā labāk prezentēt izvēlēto tēmu. Šoreiz visu virza internacionāls kuratoru duets – Inga Lāce (Latvija) un Alīsija Knoka (Alisia Knock, Francija). Viņas ir nolēmušas paveikt teju neiespējamo – attīstot plaši interpretējamo tēmu par Eiropas–Āfrikas dialogu gandrīz vienlaikus atklāt trīs dažādas, bet tematiski vienotas, lielas izstādes trīs dažādās valstīs. "Attālumu draudzības" viena mēneša ietvaros ir iepazīstamas gan Kauņas biennālē (atklāšana 25.08.), gan "Survival Kit 14" festivālā (7.09.), gan arī iekļaujoties 35. Ļubļanas Grafikas biennāles kuratoru kolektīvā (15.09.). Darba apjoms, kas ieguldāms šāda mērogā starptautiskā projektā, ir grandiozs, un, lai arī trīnes ir pieteiktas kā vienotas (arī mākslinieku izvēlē), katrs punkts pieprasa savu lokāli konceptuālo skatījumu, nemaz nerunājot par pielāgošanos ekspozīcijas fiziskajai vietai (gan Kauņā, gan tradicionāli Rīgā festivāli nenotiek tīrā un gatavā "baltajā kubā", bet gan neparastās, mākslai sākotnēji nepiemērotās telpās.)
Kā teikts oficiālajos izstādes aprakstos, "Attāluma draudzības" veltītas mazāk pētītajām Austrumeiropas un Āfrikas attiecību saitēm. Tās ir gan draudzības, gan savstarpēji izdevīgi ekonomiski un politiski sakari, kā arī plašākas komunikācijas neesamība. Izstāde apskata arī šo paralēlās, izolētās eksistences fenomenu un piedāvā jaunus, iespējamus satikšanās punktus. Vairāk gan tas notiek Dienvidu–Ziemeļu virzienā, ne otrādi. Paralēli iezīmētas arī vairākas citas tēmas – pasta sistēma, Kauņas tekstilrūpniecības vēsture, padomju ideoloģiskais mantojums. Ekspozīciju piepilda vairāk nekā divdesmit dažādu valstu autori, kuru darbi izvietoti bijušajā centrālajā Kauņas pasta ēkā, kā arī pilsētvidē un militārā mantojuma zonā.
Pēc vientuļas blandīšanās pa vecpilsētu beidzot nonāku no centra attālajā, bet topogrāfiski interesantākajā biennāles daļā – P.A.R.A.K.A.S. Tie ir iekšpus zemes vaļņa esoši, mitri, vēsi kambari – kazarmas, izbūvēti šaujampulvera ražošanai. Tumsā gandrīz nolaužu kaklu, caur krūmiem laižoties lejup pa stāvo nogāzi, bet drīz vien satieku pazīstamas sejas – pie liela ugunskura kopā ar internacionālo mākslinieku sastāvu dzīvojas arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (turpmāk vienkārši LLMC) pārstāvji – Solvita, Inga E., Laima, Krista un citi. Viņas atbraukušas, lai stiprinātu saites ar Kauņas mākslas profesionāļu komandu, atbalstītu Ingu Lāci, gan arī lai vienkārši veltītu laiku izstādēm. Kā pienācēja no malas esmu nokļuvusi iekšējā, iekārtošanas darbu beigu ballītē – prepārtijā. Visus jau satuvinājušas kopīgi pieredzētās ekspozīcijas uzbūves kaislības vai jau iepriekšējos festivālos iegūtas pazīšanās. Lai iekļautos, nolemju spēlēt un blefot uz savas žurnālistes kārts (tā, piemēram, no Kristas uzzinu, ka man rīt jāpiedalās preses konferencē) un uzsūkt notiekošo – mākslinieki dzer alu un pļāpā ugunskura gaismā. Abas manāmi nogurušās, bet iedvesmotās kuratores saka skaļus tostus, un visi apkampjas. Kāda dāma visu laiku grib kaislīgi dejot. "Viņa izskatās pēc tipiskas francūzietes" saka Inga E. un aizsmēķē. Es viņai piekrītu, un mums abām izrādās taisnība.
Redzamais, bet netveramais
Iekšpus valgajiem kambariem redzami četru autoru darbi. To starpā ir mākslinieku Yonamine (Angola) un Ihosvanny Angel (Angola) lielā, telpu piepildoša instalācija, kas veltīta viņu pašu piedzīvotajam postošajā Angolas pilsoņu karā deviņdesmitajos gados. Šajā alā izveidots liels altāris, savdabīga svētnīca viņu mirušajam draugam, guarilla māksliniekam un aktīvistam Paulo Kapela. Kāds man saka, ka pats autors biedra piemiņai tuvākajās dienās nolēmis šeit būt 24/7, un te viņš arī ir – ar vienkāršu instrumentu palīdzību pieskandinot telpu ar tradicionāliem ritmiem. Uz zemas platformas savietoti neskaitāmi priekšmeti – cilšu lietiņas, kultūras artefakti, teksti un man nezināmu politisku notikumu liecības.
Nojaušams, ka šo visu savieno kāda sistēma, kas man kā ārpusniecei nav skaidra.
Starp citu, šī sajūta – par redzamo un noteikti nozīmīgo, bet zināšanu un konteksta trūkuma dēļ neatveramo – mani šajā izstādē pavadīs bieži.
Tas kāda muļķīga iemesla pēc, ko tekstā atklāšu vēlāk. Tāpēc šobrīd nolemju ļauties vizuālai mistērijai. Uz piemīcītās, netīrās grīdas redzu trauslus, smilšu līnijās sijātus ornamentus. Oficiālajā atklāšanā, kad te cauri jau būs izdejojušies šodienas svinētāji, ģeometriskie raksti būs zuduši.
Lēnais un pārpratumus pieļaujošais
No rīta, bezkaunīgi izmantojot viesnīcas brokastu galda piedāvājumu, restorānā satieku LLMC komandu. Viņas nezaudē laiku – kopā ar omleti un kafiju uz baltā galdauta novietoti arī laptopi, un Laima ar Solvitu straujā tempā pārskata topošo "Survival Kit" scenogrāfiju. Vairāki no šeit redzamajiem māksliniekiem eksponēs savus darbus arī Vidzemes tirgus paviljonā, un tagad, redzot drēbi dzīvē, vēl ir iespēja rast labākus risinājumus.
Eju uz preses konferenci, kas risinās bijušajā centrālajā Kauņas pasta ēkā uz galvenās gājēju ielas. Tas ir arhitektoniski lielisks, 1930. gados celts nams, kurā elegants funkcionālisms saplūst ar autoritāram nacionālismam raksturīgām ozollapu vijām un tautiskiem elementiem. Šobrīd tukšajās telpās tāds kā remonts. Galvenā zāle ar tumšajām ozolkoka letēm (šī telpa ļoti atgādina iepriekšēja gada "Survival Kit 13" norises vietu bijušajā Rīgas Biržas bankā) pilns ar dažādu valstu kultūras žurnālistiem. Festivāla direktore un abas kuratores raiti stāsta par izstādes ideju, uzsverot, cik saturiski liela nozīme pievērsta šīs ēkas pamatuzdevumam.
Patiesībā tas kļuvis par galveno ekspozīcijas vēstījumu apvienojošo un virzošo paņēmienu – te attālinātās draudzības un attiecības lielākoties tiek izteiktas dažādos sūtījuma formātos. Tās ir kartiņas (piemēram, Diānas Tamanes (Latvija) drukāti kabatas formāta darbi), iespaidīgas vēstules mātei – anatomisku sievišķību atklājošas gleznas (Ieva Martinaityte-Mediodia, Lietuva), gan izmantota marku simbolika, gan dažādi preses izdevumi (uz sienām līmēti, Āfrikas politiskajām sensācijām veltīti avīžu virsraksti.) Tas visam piešķir savdabīgu retro nospiedumu, jo šāda veida, taustāmā materiālā balstīta saziņa kļuvusi par nostalģisku retumu.
Arī kopējais izstādes fokuss vērsts lielākoties pagātnē, mēģinot uztaustīt dažādus vēsturiski notikušus sakarus un analoģijas starp Eiropu un Āfriku.
Līdz ar to man šķiet neizmantotas tās izstādes stāstījuma iespējas, kas varētu atklāties mūsdienu pastam raksturīgajos pakalpojumos un uzdevumos – šobrīd šajā loģistikas sistēmā tiek pārsūtītas dažādas paciņas un pirkumi, kas šķērso kontinentus. Lielākoties gan Austrumu–Rietumu virzienā. Tas arī raksturo globālo resursu pārvietošanās ceļu pārbīdi no kādreiz dominējošās Dienvidu–Ziemeļu ass. Tāpat saziņai starp tāliem draugiem un mīļajiem pasts kā starpnieks vairs nav vajadzīgs. Attiecības notiek nepastarpināti un uzreiz no telefona telefonā, no datora datorā. Šis komunikatīvais kāpinājums un tā nestās saziņas pārmaiņas izstādē netiek atspoguļotas. Drīzāk tiek akcentēts pretējais – lēnais un pārpratumus pieļaujošais – kā Nikolaja Karabinoviča (Ukraina) šarmantajā video instalācijā "Mums neredzamais Īzaks" ("Invisible to us Isaac"), kurā kā liriska metafora izmantota aina no PSRS kino klasikas "Mimino" (to man, pēcpadomju bērnam, romantiski izskaidroja Solvita) – skaistais pilots Vahtangs Kikabidze no tālas Ņujorkas zvana uz dzimto Telavi ciematu Gruzijā, taču tiek savienots ar Telavivu Izraēlā, bet tas svešiniekiem klausules abās pusēs neliedz izveidot attālu, mirklīgu draudzību. Caur to Karabinovičs izstāsta daudz skarbāku stāstu par Dzelzs priekškara izšķirtiem talantīgiem brāļiem. Vai arī tā ekspozīcijā iekļautā Jāņa Borga divkārt izsūtītā, bet Berlīni nesasniegusī vēstule (kas arī ir viens no dažiem retajiem izstādes ģeogrāfiski tiešajiem tiltiņiem starp Kauņu un Rīgu).
Dodos līdzi burzmai abu kuratoru vadītā preses tūrē. Tas vēlāk izrādās ļoti noderīgs lēmums. Viņas iepazīstina ar izstādes scenogrāfisko dalījumu. Pirmajā stāvā (tostarp lielajā zālē, kas visriņķī dekorēta ar heraldiskām pastmarkām, redzami mākslas darbi, ko vistiešāk varētu saistīt ar pasta tematiku.
Savukārt pagraba kambarīšos, kur senāk acīmredzot bijušas dažādas tehniskās telpas, salikta politiski nospriegota māksla. Sīkie kabineti un tehnisko darbinieku celles padarītas par cietuma kamerām un slēptuvēm pagrīdniekiem (te frankenšteinisks drukas briesmonis – Anastasijas Sosunovas skulptūra "Attēla ķermenis" ("Body of an Image") – simboliska nelegālās poligrāfijas mašīna.) Šauro gaiteni piepilda troksnis, ko rada čerkstošas Āfrikas valstu himnas vecos padomju ēras radioaparātos.
Otrā stāva gaišajās zālēs ekspozīcija kļūst tēlaināka, vizuālāka un tematiski plašāka, vietumis atkāpjoties no Āfrikas–Eiropas saitēm itin tālu. Te mīt Adeles Součkovas (Čehija / Vācija) poētiskā kartupeļu Vilendorfas Venēra tekstīliju darbā "Uz Zemes, pamostoties no nemierīga sapņa" ("On Earth Awakening from Restless Dream"). (Pasaku laikus priekšā – noteikti pievērsiet uzmanību māksliniecei Vidzemes tirgus ekspozīcijā Rīgā!) Aiz sienas dekoratīvi elegantā Žilvina Landzberga (Lietuva) instalācija jaunas drukas koda meklējumos. Mēs sekojam Ingai un Alīsijai gandrīz divu stundu ilgā un informatīvi ļoti piesātinātā pastaigā. Pēc pēdējā darba izklāsta viņas ir izpildījušas savu kuratora – audiogida uzdevumu. Nogurušas, bet joprojām elektriski lādētas abas noslēdz šo izstādes garās atklāšanas dienas posmu.
Neuzdotie jautājumi
Mūs – presi, māksliniekus, vērtīgus viesus no intelektuāļu aprindām un līdzjutējus – sapilda lielajā, baltajā autobusā un atkal dodamies uz P.A.R.A.K.A.S., kur notiek oficiālā izstāžu atklāšana. Dienā šī vieta, saprotams, ir zaudējusi vakarnakts bohēmisko romantiku ugunskura gaismā, taču tagad, pēc runām, te notiek arī vairākas performances un priekšnesumi. Iespaidīgākā no tiem ir Kauņas eksperimentālā dejas teātra "Aura" izrāde nosacītā bēgļu nometnes scenogrāfijā, virspus zemes vaļņa. Mākslinieki ekspresīvi, dinamiski izdzīvo nepatīkamās ainas šajos piespiedu rezervātos, kur sadzīts un burtiski nolikts uz stoppauzes liels daudzums cilvēku – verga darbs, bezjēdzīga eksistence, agresija, apspiesta seksualitāte. Sēžu uz bluķīša blakus skaņu māksliniekam un vēroju, kā viņš ar mazas pults palīdzību tiešlaikā visu ietin biezos un basīgos ritmos.
Priekšnesuma beigās no sargtorņa tiek izkārts Ukrainas karogs. Šī ir viena no retajām izstādes atsaucēm par šobrīd notiekošo Krievijas karu Ukrainā.
Šī milzīgā, postošā un eksistenciāli nozīmīgā jautājuma iztrūkums mani pārsteidz.
Protams, kopš katastrofas sākuma ir pagājis jau vairāk nekā gads un vērojams informatīvs nogurums, bet vienlaikus šis periods ir paspējis radīt patstāvīgās un neatgriezeniskas pārmaiņas pasaules politiskajās, ekonomiskajās un arī kultūras sistēmās. Līdz ar to tēmas "Attālumu draudzības" – Eiropas un Āfrikas attiecību izvēle trīs vērienīgu izstāžu apjomā šī konkrētā brīža notikumu kontekstā man šķiet diezgan īpatnēja un ne tā aktuālākā vajadzība. Bet nenoliedzu, ka ir veselīgi pārslēgt savu lokāli baltisko, vēsturiski ierobežoto skatījumu no Austrumu–Rietumu konfrontācijas virziena un apgūt jaunas teritorijas.
Ir noderīgi meklēt postkoloniālās un dekoloniālās analoģijas Austrumeiropas un Āfrikas (šajā izstādē uzsvars likts uz melno, ne arābu Āfriku) vēsturē, taču man sajūta, ka tas šeit Kauņā palicis pastkaršu līmenī – mēs katrs ierobežotājā kartona rāmītī viens otram īsi pastāstām interesantāko, ieskicējam krāšņākos piedzīvojumus un nododam laba vēlējumus. Izstādē redzu šādus sveicienus no nodzeltējušām pasaules ģeogrāfijas grāmatām (uzslavas par nelielu, bet trāpīgu veltījumu latviešu bērnu literatūras klasiķei Zentai Ērglei – par spīti politiskās aizmugures nodrošinātiem ceļojumiem uz attīstīto Āfriku, viņa savās grāmatiņās turpinājusi izmantot tipiskus blackface rasisma paņēmienus). Ir daudz lokālu, savstarpēji nesaistītu stāstu (šis gan minēts kuratoru koncepcijā), bet nav izmantots tik iespaidīgais, dramaturģiskais potenciāls to visu savīt kopā ar tagadnes reālijām. Šeit iezīmēti cēloņi, bet trūkst seku, kuras mūs šobrīd ietekmē.
Kā reiz PSRS režīma apzināti veidotās "draudzības" ar Āfrikas valstīm ir pārtapušas šobrīd Putina režīmu atbalstošā politiskā blokā?
Kāpēc āfrikāņu politiķi pretēji mums Padomiju redz kā atbrīvotājus, nevis okupantus? Kā Krievijas karš Ukrainā ietekmējis Āfrikas ekonomiku un labības kravu ceļu pārrāvumu, un rada bada draudus miljoniem šajā dienvidu kontinentā? Joprojām Baltijā pieļautais rasisms pret citas ādas krāsas cilvēkiem? Un ko par to visu domā, piemēram, mans Krievijas kultūrtelpā augušais, tālas jūras izbraukušais kuģa kapteinis no autobusa, un ko par to domā mūsdienu afro-lietuvieši, kas šajā izstādē nav pārstāvēti? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kuriem Kauņā nesaņemu atbildes, jo tie nemaz nav tikuši uzdoti. Es ceru, ka varbūt šīs tēmas ieskanēsies Rīgā un Ļubļanā, taču nav līdz galam skaidra šo izstāžu idejiskā saistība. Vai tās jāuzlūko kā vienots apjoms trijās nodaļās, kas rāda katra kaut ko citu, vai arī tie tomēr ir trīs dažādi, pašpietiekami projekti, kurus tikai tehniski saista to autoru un veidotāju vārdi?
Filozofiskās mokas un labie nodomi
Pasta nama priekšpusē, uz kāpnēm izstāde gandrīz stundu garā ceremonijā tiek atklāta vēlreiz. Pēc tam, pūļiem sabirstot telpās, es nejauši te, Kauņā satieku Ilzi no Londonas, ar ko kopā reiz pusaudzībā kedās un saplīsušas kļošenēs šturmējām ielas. Mēs apvienojamies alternatīvā latviešu-lietuviešu mākslinieku bariņā un vēlreiz caurstaigājam izstādi. Kāds mums ilgi stāsta par savu darbu (mākslinieka vārdu festivāla mājaslapā tā arī neatrodu). Tajā viņš rāda līdzības starp paša ģimenes piedzīvotājām deportācijām un katorgas darba nometnēm Dienvidāfrikā. Otrajā stāvā ienirstam Andro Eradzes (Gruzija) iespaidīgajā videoinstalācijā "Tajā pašā laikā" ("At The Same Time)", kas, šķiet, neatstāj vienaldzīgu nevienu. Palielā telpa pielieta ar sarkanu gaismu un vibrējoši velkošu audio pavadījumu. Lielizmēra gaismas punktiņu ekrānā skrien mežonīgi, klaiņojoši suņi. Tie ir gruzīnu pagāniskās dievības Kurshas – melna suņa ar ērgļa spārniem, vidutāja starp cilvēku un garu pasauli – iemiesojums. Ja viena no "Attālumu draudzības" pamattēmām ir dažādu, nesaistītu kopienu saskarsmes un savstarpējās izpratnes mēģinājumi, tad šis darbs jau starpsugu līmenī ar lakonisku un tiešu mākslas līdzekļu palīdzību vaicā, kam tieši šāda komunikācija un vai vispār ir nepieciešama? "At The Same Time" muskuļotie, agresīvie un vienlaikus tik enerģiskie un pašpietiekami dzīvnieki palēninātā tempā vajā savu vērotāju. Viņiem nepiemīt sirdsapziņa un vēlme izzināt, tikai instinkti, un tie kā miljons citu dzīvu būtņu alternatīvi pastāv ar mums vienā laikā un telpā. Tiem nospļauties par mums un mūsu eksistenciāli filozofiskajām mokām.
Kopā ar Ilzi, sekojot senām attālinātās draudzības tradīcijām, dodamies iekšā pa kādām no daudzajām "No Entry" durtiņām un uzkāpjam uz jumta. Te, konspiratīvā slēptuvē, apspriežamies par it kā triviālu (jo mēs taču esam kulturāli cilvēki, kam vajadzētu visu zināt un saprast), bet patiesībā nopietnu izstādes problēmu – mākslas darbiem nav paskaidrojošu anotāciju, vien lakoniski nosaukumi. Ekspozīciju pavadošā nelielā avīze, kurā par katru no autoriem minēti vien labākajā gadījumā pāris teikumi, šo informatīvo trūkumu neaizpilda. Man no rīta bija paveicies nokļūt preses tūrē, lai es gūtu plašāku, bet ne pietiekamu ieskatu brīžiem ļoti specifiskajās darbu tēmās, taču "skatītājam parastajam", ar paredzami vājām zināšanām par dažādu Āfrikas valstu vēsturi, politisko kontekstu un kultūru tas ir neatminams un nevajadzīgs rēbuss.
Tāpēc atmiņā negodīgi paliek vien vizuāli iespaidīgākie, bet arī tāpat nepilnīgi uztvertie mākslas redzējumi. Pārējais ir eksotisku smaržu, krāsu, nesaprotamu saukļu un ar sevi nesaistāmu problēmu kokteilis.
Diemžēl plašu informatīvo materiālu iztrūkums ļoti sāpīgi atspēlējas ekspozīcijas veidotāju ieguldītajam darba un laikam, un labajiem nodomiem.
Nākamajā rītā izstādē atgriezīšos vēl trešo reizi, lai tai veltītu uzmanību viens pret viens, bet pagaidām kopā ar pārējiem dodos uz afterpārtiju. Tā notiek iespaidīgajā Kauņas kultūrvietā, ko tā arī sauc "Kultūra" – iztēlojieties "Kaņepi" reiz pieci un stilīgā modernisma ēkas terasē. Te aiz diezgan nemanāmas norobežojošas lentas ir VIPiem paredzēti ēdieni un dzērieni, un kādā tālākā, bezgaisa kabatā mēs enerģiski kustamies viegla afrobīta pavadībā. Mākslinieki un it sevišķi abas kuratores dejojot izbauda šo mirkli, kad kas ir padarīts un noslēdzies, bet rīts ar nākamajiem pienākumiem vēl nav iesācies. Ap pusnakti pielaipoju pie LLMC komandas galdiņa. Viegli iereibuši, viņi joprojām turpina spriest par darba lietām. Pie mums piesēžas kāds džeks, kas sāk prašņāt – kas ir dzīves jēga. Redzu, ka Solvita (kas ir arī mākslas centra direktore, un tāpēc viņas komunikatīvais darba laiks šādos pasākumos ilgst līdz vēlumam) ir nogurusi un ballītē eksistenciāli neiederīgie jautājumi sāk kaitināt ne tikai viņu, bet arī pārējos. Par laimi, filozofs atrod sev jaunu upuri, un mēs sākam runāties par izstāžu jautājumiem. Tad pret mani pagriežas LLMC Krista un saka "Tu tikai šito visu neraksti, labi?". Un es arī vairāk neko nerakstu.
"Attāluma draudzības" Kauņas Biennālē iepazīstamas līdz 29. oktobrim.
