Henrieta Verhoustinska: Kad mēs skatījāmies raidījuma "Kultūrdeva" sagatavoto pieteikumu, kur sacīts, ka esat gatava strādāt tik ilgi, kamēr atrisināsies laikmetīgās mākslas muzeja jautājums, jūs iesaucāties, ka tā nav.
Māra Lāce: Es neesmu tik optimistiska, ka es varētu strādāt tik ilgi, kamēr atrisināsies laikmetīgās mākslas muzeja jautājums. Mans redzējums diemžēl nav pārāk priecīgs, ja runājam par šī muzeja virzību un iespējamo attīstību.
Par to vēl parunāsim mazliet vēlāk. Vispirms es gribētu zināt, kurš brīdis no jūsu pusgadsimta ilgā darba mūža Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir bijis visaizraujošākais?
Tie brīži ir bijuši vairāki. Aizraujošs brīdis bija tad, kad mēs 90. gados sākām strādāt pa jaunam, savādāk. 90. gadi bija patiešām ārkārtīgi sarežģīts un grūts laiks, bet arī lielas aizrautības periods. Tas bija ļoti dažādu aktivitāšu posms, un ļoti daudz ko mēs iemācījāmies un ieviesām jaunu. Protams, man būtiski ir bijuši tie periodi, kad notiek konceptuāla maiņa mākslas muzeja darbībā. Daudzas lietas ir bijušas no ārpuses ietekmētas. Katrā šādā epizodē ir bijis nepieciešams saglabāt vēsu saprātu, skaidru galvu un mēģināt Mākslas muzeja kuģi stūrēt...
Rekonstrukcijas periods bija viens no tiem?
Rekonstrukcijas periods nebija viegls, tas bija komplicēts, tas bija gana pārdomu pilns, bet arī ļoti azartisks periods. Tā bija lieta, kas gāja uz priekšu. Man patika process, kuram es redzu gaitu un nobeigumu. Diemžēl šādā sakarā
es ļoti uztraucos par izstāžu zāli "Arsenāls", jo mēs esam apstājušies procesā un netiekam ne no vietas.
Mana doma ir, ka es gribu vēl palaist izstāžu zāli "Arsenāls" tā, ka tā vairs neapstātos kaut kādā brīdī un ietu uz priekšu.
Ļoti pievienojos jums šajā cerībā! Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir notikušas ne tikai izstādes, konferences un izglītības programmas, bet arī ap 800 pāriem tur ir rīkojuši kāzu fotosesijas, un vairāki pāri ir pat salaulājušies. Kā jums patīk šī tradīcija?
Salaulājušies, ja mana atmiņa neviļ, ir trīs vai četri pāri, jo tā tomēr ir diezgan komplicēta lieta – [kāzu rīkošana muzejā]. Taču mūsu muzeja telpas kāzu fotosesijām ir ārkārtīgi pieprasītas. Tas ir viens no mūsu pakalpojumiem. Mēs priecājamies, ja cilvēki to izvēlas, jo skaists interjers var rosināt cilvēkiem vēlmi kādreiz atgriezties.
Tuvākā jaunā izstāde "Tikai neraudi!" muzejā būs skatāma no 15. jūlija. "Tikai neraudi!" ir feministiska izstāde. Tā nav pirmā reize, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pievēršas feminisma tēmām – gleznotājas Dainas Dagnijas izstāde "Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!" arī bija kuratores Elitas Ansones ievirzīta feministiskā gaismā. Ja jums ir jāraksturo izstāde "Tikai neraudi!" – par ko tā ir?
Kuratore Elita Ansone tiešām ar feminisma tēmu nodarbojas jau ilgstošāk. Mums var rasties iespaids, ka mums ir ļoti daudz sieviešu mākslinieču.
Es tieši gribēju teikt, ka vienmēr ir bijis.
Tāds tas iespaids vienmēr ir bijis, bet, ja mēs sākam tīri statistiski un bezkaislīgi pievērsties šai ainai, tad kopumā tādas lielas, nozīmīgas izstādes nemaz tik daudz sievietēm-māksliniecēm nav bijušas. Mana kolēģe Elita Ansone uzskata, ka mēs, muzejs, pārāk daudz uzmanības pievēršam vīriešiem, vīriešu-ģēniju kultam. Tā ir tomēr sava veida objektīvā aina, kā tas mūsu mākslas vēsturē rādās, bet tieši tāpēc šobrīd īpašs akcents tiek likts uz šo izstādi.
Izstādē būs gandrīz 50 autores – visas sievietes mākslinieces, kuru daiļradē būtiska bijusi tēma vai tēmu loks, kas šobrīd raksturo feministisko kultūru un attieksmi.
Tas ir plašāks ieskats feminisma izpratnē. Ja skatāmies, kas notiek muzejos un izstāžu zālēs pasaulē, šīs tēmas kļūst arvien būtiskākas. Domāju, ka šī izstāde uzdos un raisīs daudz jautājumu un ka viedokļi par izstādi būs ļoti dažādi. Šī varbūt būs arī provocējoša izstāde.
Šobrīd nerimst un arī nedrīkst pierimt sarunas par laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas peripetijām Latvijā. Vai ir tā, ka, kamēr nav laikmetīgās mākslas muzeja, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir uzņēmies tā funkcijas gan krājuma veidošanā, gan izstāžu rīkošanā?
Henriet, jums ir pilnīga taisnība. Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība ļoti sarežģī, ja tā var teikt, arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbu. Īpaši tagad, kad nav vēl izstāžu zāles "Arsenāls", mūsu muzeja galvenā ēka cenšas risināt ļoti dažādus jautājumus – mums ir jāparāda gan klasika, gan izstādes, kas ir veltīta tīri mākslinieciskām tēmām, un mums ir jābūt arī sociāli aktīviem, iesaistošiem, lai varētu aptvert maksimāli lielāku lauku mākslā.
Mākslas muzejā notiek arī Purvīša balvas izstāde.
Jā, tikko beidzās šāda izstāde. Līdz ar to mēs it kā metamies no [viena pie otra], teiksim, vienā galā mums ir Purvītis, otrā galā – laikmetīgās mākslas izstāde ar savām aktivitātēm, un plus izstādes mums notiek piecos spēles laukumos, mums ir vairākas mājas. Izstāžu uzlikšana un izstāžu producēšana ir milzīga slodze. Esmu ļoti pateicīga darbiniekiem, kas ļoti aktīvi strādā. Paralēli izstādei "Tikai neraudi!" es gribētu atzīmēt vēl vienu izstādi, kas atklājās šajās dienās – 7. Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas izstāde. Tā ir ļoti krāsaina un aktuāla gan tēmu, gan izpildījuma, gan materiālu ziņā. Tā ir izstāde, kas spēj parādīt, ka tekstilmāksla nav mazi deķīši un sedziņas, kā tas kādam varētu likties, bet tā ir ļoti nopietna mākslas nozare ar savu specifiku, ar savu materiālu izvēli un izpratni, un visa [darbu] tematika ir bāzēta vērtību jautājumos.
Protams, jāpiemin arī milzīgā starptautiskā interese, kas bija par šo izstādi.
Es atceros iepriekšējo Starptautisko tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāli. Tā bija grandioza, iespaids bija brīnišķīgs.
Tieši tā. Šobrīd mums nav vienas lielās izstāžu zāles – "Arsenāla" –, kur notika iepriekšējā triennāle, līdz ar to ekspozīcija ir sadalīta un skatāma mākslas muzejā "Rīgas birža" un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Atgriezīsimie pie laikmetīgā mākslas muzeja temata. Māra, kā jūs vērtējat laikmetīgā mākslas muzeja izredzes? Kāda šobrīd ir politiskā griba šajā jautājumā?
Te man ir jārunā ļoti skarbi – es neredzu šobrīd politisko gribu.
Tā ir paradoksāla situācija: laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamība un darbs pie tā izveides un būvniecības ir ierakstīts visos plānošanas dokumentos, bet praktiski nekas nenotiek.
Tas patiešām ir politiskās gribas trūkums, tas ir ambīciju trūkums politiķiem, jo te ir jāpieņem politisks lēmums un ir jāvienojas par kaut ko. Tā ir lieta, kas ir dzīvīgi nepieciešama, un to varbūt cilvēki nesaprot. Starp citu, apmēram tāpat bija tad, kad uzbūvēja tagadējo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galveno ēku, toreiz – Rīgas Pilsētas mākslas muzeju; ļoti daudzi iebilda gan pret ēkas arhitektūru, gan pret vietu kā tādu, tāpēc ka toni toreiz noteica vācu pilsētas vadība, un latviešu mākslinieki bija ļoti sašutuši par to un teica, ka nevajag. Bet vajadzēja. Šī ēka, kas ir būvēta vairāk nekā simts gadu atpakaļ, vēl joprojām kalpo sabiedrības interesēm, un tieši tāpat kalpotu laikmetīgās mākslas muzejs. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs mēģina aizpildīt robu krājuma komplektēšanas ziņā, mēs diezgan daudz ieguldām savus resursus, kuri ir ļoti ierobežoti, pērkot mūsdienu mākslinieku darbus. Šis krājums jau veidojas, bet ir vajadzīga vieta, kur notiek nepārtraukts process.
Varbūt cilvēki tur iemācīsies mazliet citām acīm nekā šobrīd uzlūkot laikmetīgo mākslu.
Tur jau tā lieta. Laikmetīgās mākslas muzeji ir cilvēku satikšanās vietas, tās ir daudzu aktivitāšu vietas, sarunu vietas, tās ir dažādu izziņu un izpētes vietas.
Man liekas ārkārtīgi bēdīgs laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas liktenis, ko uz pusēm veidoja valsts un "ABLV Bank". Kā tāds spilgts paraugs ir Imanta Lancmaņa cikla "Kalēti" četras gleznas, no kurām divas atrodas valsts īpašumā un divas – "ABLV Bank", jo tolaik iepirkums notika kopīgi.
Jā, diemžēl tā tas ir. Tā kā bankas veidotā kolekcija sakarā ar bankas likvidāciju ir bankas likvidatora pārraudzībā, tur ir savi noteikumi, kas ir jāievēro. Ir vienošanās, ka viņi deponē darbus Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, bet, pieņemsim, Valmieras muzejam nedeponē. Mēs tos darbus pēc nepieciešamības varam dabūt uz izstādēm – Imanta Lancmaņa izstādes sakarā tieši tā tas bija –, bet uz Valmieras muzeju, kur arī bija Imanta Lancmaņa izstāde, deponējums negāja. Kas notiks ar šo kolekciju? Tā ir izveidota, tur ir pietiekami labs uzkrājums, veselai virknei autoru tur ir ļoti nozīmīgi, būtiski darbi. Ja šie darbi ir tur, tad tie nav kolekcijā pie mums. Mēs to nevaram atrisināt, tas ir augstākā līmenī risināms jautājums.
Es tiešām negribētu būt valstī, kur mēs tikai krājam izcilu arhitektu domu lidojumus un diemžēl nevienu nerealizējam.
Liels paldies jums, Māra, par šo sarunu! Es ļoti novēlu, ka, ja ne laikmetīgās mākslas muzeju, tad izstāžu zāli "Arsenāls" mēs atkal varētu ieraudzīt atjaunotu!
Tur es redzu gaismu tuneļa galā.
"Arsenāls", neslēpsim, pildīja laikmetīgās mākslas izstāžu zāles funkciju.
