Georgs Avetisjans Latvijas fotogrāfijā sevi pieteica pirms pieciem gadiem. Viņš bija atgriezies Latvijā pēc studijām ārzemēs un Fotogrāfijas muzejā atklāja izstādi "Dzimtene". Tas bija vizuāli nostalģisks vēstījums par viņa dzimto ciematu Kalteni Kurzemes jūrmalā, par piederību, atmiņām un apkārtējās vides mainību. Šī tēma izrādījusies tik spēcīga un ietilpīga, ka Avetisjana radošajā mūžā izvērtusies veselā triloģijā. Jo viņš pats ir dzimis Kaltenē, viņa mamma – izsūtījumā Sibīrijā, bet tētis – Gruzijā, ar saknēm Armēnijā.
"Varbūt daudziem cilvēkiem šie jēdzieni – mātes zeme, tēvzeme, dzimtene – ir viens un tas pats. Es gribēju parādīt, cik tie var būt daudzšķautņaini. Ne jau man vienīgajam ir tāda pieredze. Man ir svarīgi meklēt savu etnisko piederību, tie ir identitātes jautājumi, un arī tas, kā šīs vietas veido mūs kā cilvēkus. Kas mūs veido – apkārtējā vide vai ģenētika? Kā vēstures fakti ietekmē mūs kā cilvēkus? Kā šajās vidēs cilvēki pastāv līdzās?" teic mākslinieks.
Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, 2019. gada Georgs ziemā devās uz Igarku Krievijā, aiz polārā loka, kur 1941. gadā kā aizsargu komandiera sieva bija izsūtīta viņa vecmāmiņa un kur piedzima Georga mamma. Grāmatā ir fotogrāfija, kur viņa redzama kopā ar dvīņubrāli - tikko dzimuši, cieši segās ievīstīti, raudoši zīdainīši.
"Mans virsuzdevums bija atrast māju, kur piedzima mamma, sajust šos Sibīrijas ziemeļus uz savas ādas. Apzināties, kas tas ir bijis, un rast atbildes uz sev uzdotajiem jautājumiem, par ko vecāmamma nestāstīja.
Zinu, ka arī citās ģimenēs cilvēki, kuri piedzīvoja tik smagu realitāti, varbūt atveras tikai, kad iedzer. Un es jau arī biju mazs. Ja vecāmamma runāja, tad ļoti pieticīgi. Domāju, ka viņa to visu vienkārši izdzēsa. Tāpēc mans uzdevums bija – no tā visa materiāla, ko spēju pats atrast, ko uzzināju saziņā ar vecāsmammas māsu Amerikā, salikt to puzli, kas arī atspoguļojas grāmatas interaktivitātē," stāsta fotomākslinieks.
Mammas māju gan viņš atrada tikai Igarkas arhīvā: "Pati māja jau ir nojaukta, un iela ir tukša. Lielākā daļa vecās Igarkas, kur dzīvoja izsūtītie, vairs nav. Faktiski visi tika pārvietoti uz diviem mikrorajoniem, kas tika uztaisīti 70. gados. Tur arī tā dzīve notiek. Bet pilsēta ir ļoti samazinājusies – no 30 tūkstošiem uz četriem tūkstošiem."
Uz Igarku Georgs devās pašā ziemas spelgonī, kad tur bija ap mīnus 40.
Bruņojies ar padomju laika fotokameru "Salut", kas, pēc Georga vārdiem, izrādījās "tikpat neuzticama kā visa padomju sistēma un projektam piešķīra vēl papildu konceptuālu nozīmi", un vecmāmiņas draudzenes dienasgrāmatu kabatā, viņš sēdās vilcienā uz Krasnojarsku.
No turienes lidoja uz Igarku, nezinādams, ko sagaidīt. Visu ceļu pats rakstīja dienasgrāmatu, Igarkā mēneša garumā intervēja vietējos, fotografēja tagadni un meklēja pagātnes liecības.
"Mani pārsteidza, ka, neskatoties uz pagātni, klimatu un vietu, cilvēki ar latviešu saknēm, piemēram, Olga Makara – viens no galvenajiem tēliem grāmatā un izstādē – ilgojas pēc savas etniskās dzimtenes, viņu interesē vēsture, tomēr viņa mīl arī Igarku, sniegu, tos cilvēkus, kuri tur dzīvo, jo šī kopiena ir ļoti saliedēta. Mani pārsteidza mīlestība pret šo vietu, kas atspoguļojas arī viņas dziedājumā," bilst Georgs Avetisjans.
Viņa fiksētie iespaidi tagad sakausēti mākslas darbā, ko saukt par fotogrāmatu būtu nepateikt visu līdz galam. Tā patiesībā ir pamatīga, ar pelēku audumu apvilkta lādīte, kurā iegūlusi gan
vecāsmammas izsūtīšanas lieta, auksta un lietišķa izziņa par vectēva bada nāvi apcietinājumā, vecāsmammas draudzenes izsūtījuma dienasgrāmata, vēstules no Amerikas tantes, kas mijas ar poētiskām fotoliecībām par šodienas Igarku un intervijām ar vietējiem.
Nežēlība un cilvēcība – nesaraujami saaudušās kopā. Grāmata arī parāda, cik ātri reizēm vēsture aizmirstas.
"Vietējie krievi jau Sibīrijas ziemeļus uztver kā tādu romantizētu vietu. Tā ir tā īpatnējā dualitāte, par kuru iemācījos, tur esot, – ka tā tas var būt. Ir jau liela daļa cilvēku, kuri ieradušies tur nesenā pagātnē un pat neapzinās šo vēsturi – ka Igarka ir celta uz ieslodzīto kauliem, ar izsūtīto sviedriem. Protams, tie, kuru ģimenes bijušas izsūtītas un kuri ir centušies to izzināt, intervijās ar to dalās," stāsta Avetisjans.
"Es ļoti centos just sarunas gaitu, necentos tieši un politiski [izvaicāt], bet bija cilvēki, kuri atvērās un stāstīja arī par šī brīža politisko režīmu, kuri arī ļoti tieši un skarbi izteicās. Droši vien šobrīd viņi vairs tik atklāti nevarētu runāt, bet toreiz [2019. gadā] viņi vēl jutās brīvāk. Bija arī cilvēki, kas beigās tomēr atteicās runāt – ļoti dažādi. Kopumā mani tomēr pieņēma diezgan silti. Ja būtu ieradies vienkārši tāpat, būtu grūtāk, bet tā kā es meklēju savas saknes, teicu, ka te dzīvojusi mana vecmāmiņa, mani pieņēma gandrīz kā savējo. Tā bija atslēga, lai veidotos savstarpēja uzticība," grāmatas tapšanas gaitu apraksta fotomākslinieks.
Izstāde Dzelzceļa vēstures muzejā
Georga Avetisjana fotogrāmatu papildina izstāde, kas pašlaik skatāma Dzelzceļa muzejā Rīgā. Vieta izvēlēta apzināti, un arī izstādes noskaņa liek justies kā ceļiniekam vilcienā un stacijā, kā pētniekam padomju arhīvā. Izstādes kuratore, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja Katrīna Jaunupe kopā ar Avetisjanu pie izstādes strādājusi teju trīs gadus.
"Šajā laikā izstādes aktualitāte ir tikai augusi, jo ir sācies brutāls karš Ukrainā, kas mums rāda, ka vēsture atkārtojas. Patiesībā darbs pie šīs izstādes bija ļoti emocionāls un smags," atzīst Katrīna Jaunupe.
Tādēļ veidotāji apzināti centušies izcelt arī gaišumu un cilvēcību, kas ir līdzās skaudrajai vēsturei un sāpīgajām atmiņām.
"Protams, daudziem tā ir pati briesmīgākā vieta pasaulē, kur nekad negribas atgriezties un pat pieminēt. Arī man pašai šis stāsts bija ļoti emocionāls, jo manu vectēvu izsūtīja. No bērnības atceros, ka viņš nekad par to nerunāja. Tikai svētkos, kad iedzēra kādu grādīgu dzērienu, ar asarām un smagu pārdzīvojumu mēdza par to ieminēties. Man tas bija nesaprotami – kā mans stiprais, pieaugušais vectēvs var vienkārši sēdēt un raudāt," savas sajūtas atklāj kuratore.
Tāpēc Georga Avetisjana darbā Katrīna Jaunupe redz gluži vai terapeitisku vērtību – ar šodienas trīsdesmitgadnieka acīm viņš palīdz ieraudzīt, gan kāpēc daudzi izsūtītie par piedzīvoto nekad vairs negribēja runāt, gan saskatīt turienes pretrunīgo šodienu: "Šis projekts ir gan poētisks, gan faktoloģisks, bet tam ir arī eksistenciāla un simboliska nozīme. Tas pieskaras imigrācijas, asimilācijas, piederības jautājumiem, pēta tos. Projekta veiksmes stāsts ir tas, ka Georgs tiešām no sirds jūt līdzi saviem varoņiem. Viņu tas no sirds interesē. Cilvēki viņam uzticas un atveras. Tā ir spēja, kas ne katram piemīt. Galvenā atslēga ir tas, ka viņam tas pa īstam interesē un sāp, tāpēc cilvēki uzticas un ir gatavi dalīties."
Georga Avetisjana fotogrāmata lasāma vienlaikus trīs valodās – latviešu, angļu un krievu, un mākslinieks mērķtiecīgi gādā, lai "Mātes zeme" - stāsts par viņa mammas un vecmāmiņas izsūtījuma vietu – sasniegtu arī auditoriju ārpus Latvijas. Grāmatu papildinošā izstāde Dzelzceļa muzejā būs skatāma līdz 2. augustam. Tikmēr tapšanas procesā jau ir Avetisjana dzimtas pētniecības triloģijas noslēdzošā daļa – par tēvzemi jeb tēta saknēm Gruzijā un Armēnijā.
