Viņas stāsts
Īsi pirms izstādes atklāšanas Latvijas Nacionālā muzeja lielajā pazemes apjomā vēl atbalsojas iekārtošanas trokšņi – tiek plēstas līmlentas, pīkst un rūc pacēlāji. Kā radusies iecere izstādei par feministiskiem skatījumiem Latvijas mākslā, stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Elita Ansone: "Uzskatu, ka ir jāpievēršas sociāli aktīvām tēmām, kas skar sabiedrību. Feminisms ir ārkārtīgi ietekmīga 20. un 21. gadsimta kustība. Kopš #MeToo sprādziena mēs faktiski varam runāt par ceturto feminisma vilni, un tas ir ļoti aktualizējis arī sieviešu aktivitāti un nostāju. Visos Rietumu pasaules muzejos pašlaik tiek pievērsta uzmanība sievietēm mākslā. Tā ka šī izstāde noteikti trāpa šajā aktualitātes vilnī."
Izstādes veidotāji rēķinās, ka vārdam "feminisms" piemīt zināma stigma un daļa sabiedrības to asociē ar kareivīgām, vīriešus nīstošām sievietēm, ar vēlmi gluži vai izdzēst dzimumu atšķirības. Izstāde "Tikai neraudi!" vēlas mazināt šos aizspriedumus un aicina ieraudzīt feminismu kā domāšanas sistēmu par sociālu, politisku un ekonomisku līdztiesību starp dzimumiem.
"Šajā izstādē mēs nerunājam par sieviešu mākslu, bet par sieviešu jautājumiem.
Tā ir sociāla tēma, kas runā par sievietes dzīvi. Un par sievietes dzīvi vislabāk var pastāstīt pati sieviete, jo gadsimtiem ilgi par sievietes dzīvi ir stāstījuši vīrieši. Vai, pareizāk sakot, viņi ir stāstījuši paši par sevi, jo vēsture ir "his story" (no angļu history – vēsture, his story – viņa stāsts – red.). Feminisms vērsa uzmanību, ka varbūt ir jāraksta arī "her story" (viņas stāsts)," stāsta Ansone.
Izstādē apkopoti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču darbi, sākot ar jau mūžībā aizgājušo Hildu Vīku, Dainu Dagniju, Birutu Baumani, līdz pat jaunāko paaudžu autorēm, kā Elīnu Brasliņu, Mētru Saberovu, Sabīni Verneri. Ne visas mākslinieces savus darbus uzskata par feministiskiem vai tos apzināti tādus veidojušas, taču visi vairāk nekā 130 kuratores atlasītie darbi savā veidā pieskaras sievietēm aktuālām tēmām no mātišķības un reproduktīvajām tiesībām līdz radošajai brīvībai un personiskajai telpai.
"Tēmas ir radušās no tā, par ko runā šie darbi. Protams, tie runā arī par kaut ko citu nekā tikai par to, kādā diskursā es tos šeit esmu "iesēdinājusi". Protams, māksla nav tik vienkārši kategorizējama. Māksliniekiem tas nekad nepatīk, bet mākslas zinātnieki kaut kādā veidā grib "sakārtot" šo mākslas pasauli, lai varētu par šiem darbiem runāt," saka kuratore.
Par feminismu jārunā
Daļa no mūsu sarunas aizrit divos izstādē izvietotos auto sēdekļos ar austiņām un ekrānu priekšā. Tas ir mākslinieces Katrīnas Neiburgas 2003. gada video darbs "Satiksme", kas trāpīgi ilustrē to pelēko zonu, kurā juridiski sievietei nav šķēršļu strādāt tradicionāli par vīrišķīgu uzskatītā profesijā, bet mūsu stereotipi par to mainās daudz lēnāk.
"Viņa iejūtas taksistes lomā un intervē gan pasažierus, kuri brauc ar viņu un kur parādās arī intīmi piedāvājumi šai jaunajai un pievilcīgajai sievietei, gan taksistes sievietes par viņu pieredzēm braucot. Parādās tas, ka, protams, 21. gadsimtā šis patriarhālās sabiedrības "sieviešu" un "vīriešu" darbu iedalījums vairs nav strikts, tomēr sarunās visu laiku izskan bažas par ētiska rakstura aizskārumiem, par iespējamiem intīmiem piedāvājumiem. Visu laiku ir mazliet bīstama situācija – būt sievietei šādā darbā," Neiburgas darbu ieskicē Elita Ansone.
Grupas "Reigani" dziesma "Kāpēc" savukārt skan austiņās pie mākslinieces Sarmītes Māliņas darba "Asaras" – divām smagā granītā iestiprinātām, trauslām silti rozā stikla "asarām", uz kurām no melnbaltas fotogrāfijas kliedzienā noraugās aktieris Ģirts Krūmiņš.
"Es to dziesmu varētu klausīties un klausīties…" smaida māksliniece, kad satiekamies uz sarunu par viņas darbiem un to vietu izstādes "Tikai neraudi!" kontekstā.
"Tas tapa pirms kāda laika: uztaisīju akvareli, divas rozā it kā asaras uz melniem taisnstūrīšiem. Tas melnais un rozā, stikls un akmens – pretmateriāli – varbūt ir tas sievišķīgais, nosauksim to tā..." saka Māliņa.
Māliņa gan pieder pie tām māksliniecēm, kuras izstādes "Tikai neraudi!" piedāvāto feministisko skatījumu neizjūt kā sev aktuālu.
"[Radot darbus], es nekad nedomāju par sievišķību. Tie vienkārši tādi sanāk, jo es esmu sieviete, un tur neko nevar darīt," viņa pasmaida. "Bet, kad man zvanīja kuratore Elita Ansone un informēja par šo izstādi, es teicu: Elita, kāds feminisms, kādā sakarā? (..) Mani vairāk uztrauc ekoloģija un bēgļu jautājums, nevis feminisms. Vismaz šeit, Latvijā."
Netālu no Sarmītes Māliņas darba "Asaras" izstādē atrodas mākslinieces Maijas Kurševas darbs "Rūtainā kārtība" – mākslinieces darbnīca, telpa, kurā rodas domas un idejas: vitāli nepieciešama, bet nereti nenovērtēta radošā procesa daļa. Šis darbs iekļaujas tēmā, kam par pamatu ir Virdžīnijas Vulfas pirms simt gadiem rakstītā eseja "Sava istaba".
"Tā sava telpa, kas nepieciešama darbam, nemaz nav tik daudz prasīts. Mans darbs ir par šo darbošanos, ikdienu, rutīnu, domu pavedienu vērpšanu. Par darbu iztēlē, par to, kas ir redzams un kas nav redzams. Par šķietamo neproduktivitāti, kad tu it kā sēdi un neko nedari," stāsta Kurševa.
Viņa ar gandarījumu teic, ka Latvijā pašlaik kā sieviete māksliniece jūtas pilnīgi brīva un līdztiesīga. Tomēr sabiedrībai kopumā līdz tam vēl ir kur augt, tāpēc māksliniece ir pārliecināta: par feminismu ir jārunā, tai skaitā mākslas valodā.
"Jā, es esmu brīvs cilvēks un varu izvēlēties, ko gribu ar savu dzīvi darīt. Man ir tādas pašas iespējas kā vīriešiem, bet man liekas ļoti svarīgi, ka sievietes sanāk kopā, runā un dalās ar savu pieredzi," saka Kurševa. "No vienas puses, man liekas ļoti forši, ka šajā izstādē piedalās tikai sievietes mākslinieces. Tā ir forša kopības un vienotības sajūta mūsu starpā. Bet man liekas, ka tas būtu daudz spēcīgāk, ja piedalītos arī vīrieši feministi, jo mums noteikti tādi ir. Tāpat kā "praidā" iet ne tikai LGBT kopienas pārstāvji, bet arī viņu atbalstītāji un draugi, nevis tikai viņi paši. Jo šis atbalsts viņiem ir ļoti vajadzīgs."
Veidojot izstādi "Tikai neraudi!", Latvijas Nacionālais mākslas muzejs secinājis, ka no 1945. līdz 1991. gadam tikai 8% no visām personālizstādēm muzejā bijušas māksliniecēm sievietēm. Pēc 1991. gada tie ir 25%. Lai gan muzejs neizvēlas un arī turpmāk neplāno izvēlēties mākslu pēc dzimuma, bet gan tikai mākslas kritērijiem, kuratore Elita Ansone teic: šie skaitļi liek aizdomāties par iemesliem, kas apgrūtina sieviešu ceļu uz virsotnēm mākslā un kuriem nav nekādas saistības ar mākslinieka talantu.
