Jo labāk veicas māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai
Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu.
"Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no astoņdesmitajiem gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu," stāsta māksliniece.
Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas "Kogo" komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. "Kogo" galerija ir dibināta 2018. gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus), kura skaidro:"Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai.
"Kogo" var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju."
"Kogo" galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir "Kogo" galerijas komandā: "Es veidoju visas izstāžu programmas galerijā – mums ir sešas izstādes gadā –, kā arī izstādes ārpus Igaunijas. (..) Šogad mums ir sadarbība arī ar divām Latvijas institūcijām – "Kim?" Laikmetīgās mākslas centru un "Look" galeriju. "Kim?" veidoja Kristas Dzudzilo izstādi martā "Kogo", savukārt mēs veidosim trīs igauņu mākslinieču izstādi "Kim?" šogad novembrī. Bet "Look" galerija augusta beigās dodas pie mums ar Aleksandru Breži, un mēs novembra sākumā "Look" galerijā atvērsim Lauras Peldas (Põld) izstādi."
Valsts atbalsts laikmetīgās mākslas procesiem
Jau pašā sarunas sākumā "Kogo" galerijas dibinātāja Līna Rausa iezīmē galveno atšķirību starp Latviju un Igauniju valsts atbalstā laikmetīgās mākslas procesiem un starptautiskajai redzamībai, kas arī ļāvis "Kogo" ātri uzņemt apgriezienus un iekarot starptautisku atpazīstamību.
"Igaunijā mums ir ļoti atbalstoša organizācija – Igaunijas Laikmetīgās mākslas attīstības centrs –, kas palīdz attīstīt laikmetīgās mākslas galerijas un strādā arī starptautiskā līmenī. Viņi organizē arī meistarkursus galeristiem, kur tika piesaistīti starptautiski veiksmīgi galeristi, kuratori, žurnālisti, kuri sniedza lekcijas un meistarklases. Tam bija liela nozīme – satikt cilvēkus, kuri aktīvi strādā šai laukā un zina, kā lietas notiek! Iepriekš es vadīju Tartu jauno mākslinieku izsoles, un tur man radās sajūta, ka varu attīstīt kaut ko vēl. Gribējās ciešāk sadarboties ar māksliniekiem, strādāt ar izstādēm un attīstīt lielākus projektus, nevis vienkārši pārdot atsevišķus mākslas darbus. Mūsu galerija atrodas Tartu radošajā pilsētiņā ar nosaukumu "Aparātu rūpnīca", kurā ir arī citas galerijas, restorāni, grāmatu veikals," stāsta Rausa.
"Kogo" galerija ir privāta, taču laikmetīgās mākslas tirgus Baltijas valstīs ir tik neliels, ka bez publiska finansējuma tā nevarētu strādāt un vest māksliniekus uz starptautiskām mesēm. Galerijai strādāt palīdz gan Rausas pieminētā Laikmetīgās mākslas attīstības centra piesaistītie fondi un profesionālais atbalsts, gan Igaunijas Kultūras ministrijas, Valsts kultūrkapitāla fonda un Tartu pilsētas finansējums.
"Pārdošanas daļu galerijas kopējā budžetā mēs attīstām un nākotnē gribam arvien palielināt, bet tas prasa laiku. Tāpēc ir svarīgi, ka ir arī citas finansējuma iespējas. Jo mēs nevēlamies veidot tikai apšaubāmas kvalitātes izstādes, ko var labi pārdot. Cilvēku gaume attīstās lēni, un, ja mēs gribētu paļauties tikai uz ieņēmumiem no pārdošanas, tad mūsu programmai būtu jābūt pavisam citādai. Tagad mums ir iespēja veidot lieliski kūrētas, nekomerciālas izstādes, un tam vajadzīgs arī papildu finansējums," skaidro Rausa.
Igaunijas Kultūras ministrijai ir atsevišķa programma Igaunijas kultūras eksporta atbalstam.
Tai var pieteikties arī galerijas, kas saņēmušas dalības apstiprinājumu starptautiskos mākslas tirgos. "Kogo" galerija šogad piedalīsies divās starptautiskās mākslas mesēs. Pašlaik Līna Rausa un Šelda Puķīte jau ir Šveicē, Listes mākslas mesē, kurā līdz šim izdevies iekļūt tikai divām Baltijas galerijām. Abas ir no Igaunijas.
"Listes mākslas mese Bāzelē ir nozīmīgākā satelītmese lielajai Bāzeles mākslas mesei, kas ir lielākā pasaulē," stāsta Šelda Puķīte. "Tur sabrauks visi nozīmīgākie pasaules kolekcionāri, kuratori, muzeju direktori, biznesa cilvēki… Un šogad mēs tur pirmoreiz dodamies ar latviešu mākslinieci – Elīnu Vītolu. Viņa ir vienīgā latviešu māksliniece, kuru galerija reprezentē jau no pirmsākumiem. Manā laikā pievienojās Līga Spunde un tagad arī Sabīne Vernere. Ar Sabīni un Lauru Peldu septembrī dosimies uz Vīni, uz "Viennacontemporary" mākslas mesi. Par trešo mesi vēl gaidām rezultātus, vai būsim pieņemti. Tas viss ir ļoti dārgi, bet arī ļoti svarīgi – ne tikai, lai kaut ko pārdotu, bet tas ir arī labs veids, kā starptautiskajā vidē parādīt gan galeriju, gan māksliniekus. Šajās mesēs ierodas visi nozīmīgākie mākslas pasaules spēlētāji, tāpēc ir labi, ka Igaunijā Kultūras ministrijai ir speciāla programma, kas saucas "Igaunijas kultūra pasaulē", kur divreiz gadā var pieteikties konkursā un saņemt finansējumu. Viņi atbalsta ļoti daudz arī tieši mākslas meses, kā arī starptautiskos projektus, piemēram, mūsu došanos uz "Kim?". Protams, ir arī kultūrkapitāla fonds un citi avoti – Igaunijā šajā ziņā ir vairāk iespēju, kur saņemt atbalstu. (..) Man liekas, ka tā ir daļa no veiksmes stāsta, kāpēc Igaunijā ir vairāk starptautiski veiksmīgas galerijas."
Latvijas tirgus stiprā puse – kolekcionāri, kas profesionalizējas
Tomēr Līna Rausa uzteic kādu Latvijas laikmetīgās mākslas tirgus stipro pusi, kādas trūkstot Igaunijai: kolekcionārus, kuri ne tikai pērk mākslas darbus, bet, Šeldas Puķītes vārdiem, profesionalizējas – piemēram, atverot savu izstāžu zāli, veidojot mākslinieku rezidences vai paši aicinot uz Latviju starptautiskus kuratorus.
"Igaunijā ir labāka valsts atbalsta sistēma, bet ideālā variantā vajadzētu abus," viņa saka.
Tāpēc Rausa labprāt dalās pieredzē un Baltijas valstu laikmetīgās mākslas ainavu redz kā lielu sadarbības iespēju, jo starptautiskajos mākslas tirgos arī visa Baltija ir vien mazs punktiņš pasaules kartē.
Jautāju māksliniecei Sabīnei Vernerei, ko viņai nozīmē šī sadarbība. "Es varu strādāt šeit, Latvijā, savā darbnīcā, bet galerija ir tas instruments, kas var paplašināt manas prakses robežas. (..) Mese ir tā vieta, kur tas ir vislabāk izdarāms," viņa uzsver. "Man kā māksliniekam ir ļoti svarīgi, ka mani pārstāv galerija, jo es pati nevaru pieteikties mesei. Tur vienmēr būs šis menedžeris, galerija, ar ko tu kopā ej uz priekšu un audz. Tas ir tas veids, kā attīstīt karjeru mākslā, tāpēc tas ir tik svarīgi. Un mūsu reģionā ir pāris galerijas, kas var piedāvāt šo lielo soli uz to svarīgo vietu, kas atkal dod daudz iespēju."
Verneres attiecības ar "Kogo" galeriju veidojušās pamazām: viss sākās ar kuratores vizīti mākslinieces studijā, kam sekoja dalība grupas izstādēs.
"Ir ļoti forša sajūta grupas šovā satikt citus Baltijas māksliniekus, uz kuriem tu parasti skaties caur "Instagram". Bet "Kogo" galerija savās izstādēs saved kopā superīgus māksliniekus no visas Baltijas. Tā kopības sajūta, saturs, attieksme…" raksturo māksliniece.
Mākslinieka un galerijas laulība
Tāpēc Vernere ar prieku pieņēmusi "Kogo" bildinājumu, ja lietojam Šeldas Puķītes salīdzinājumu ar laulību, vai stājusies darbā, ja sekojam kuratores Elīnas Drākes salīdzinājumam. Bet to, ka galerija nav tikai izstāžu zāle, kā daudziem pie mums parasts domāt, un kāda ir galerijas darba neredzamā daļa, arī Vernere tā pa īstam esot sapratusi tikai praksē Antverpenē jau pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas. Lūdzu Vernerei paskaidrot, ko tad šīs galerijas un mākslinieka saistības nozīmē: "Tā precēšanās ir skaista ceremonija, bet tas ir tikai sākums, bet tālāk ir smagais darbs, lai laulība strādātu. Un jāstrādā ir abām pusēm vienlīdzīgi.
Parakstot reprezentācijas līgumu ar galeriju, abas puses apsolās īpaši strādāt viena ar otru un palīdzēt, cik vien iespējams.
Galerijas gadījumā – īpaši strādāt pie izstādēm ar mākslinieku, īpaši meklēt klientus, vest viņus uz mesēm, kur mēs cenšamies vest tikai reprezentētos māksliniekus. Pārējos mēs uzaicinām uz tā saucamajām pārdošanas izstādēm jeb "showrooms", kur īsu brīdi kolekcionāri var koncentrētā veidā iepazīties un nopirkt darbus."
Uzskaitījums tur nebeidzas: tāpat galerija palīdz veidot mākslinieku portfolio, veido publicitāti mājaslapā un sadarbībā ar medijiem dažkārt izīrē viņu darbus institūcijām un uzņēmumiem, kas vēlas tos uz laiku izstādīt savās telpās; strādā ar ārvalstu kuratoriem, lai pārliecinātu sadarboties ar galerijas pārstāvētajiem māksliniekiem.
"Jo starptautiskāks ir mākslinieku CV ar nozīmīgām institūcijām, kur viņi ņēmuši dalību, jo lielāka mums iespēja pārdot viņu darbus nozīmīgākiem klientiem pasaulē.
Baltijas ietvaros var būt personīgās attiecības, mākslinieks ir zināms, patīk vai nepatīk, bet pasaulē diemžēl nepietiek ar to, ka labs mākslinieks.
Viņi ļoti skatās līdzi, kāds ir CV, vai ir bijušas starptautiski nozīmīgas izstādes. Ja esi piedalījies Venēcijas biennālē, tas jau ir labi, bet arī ar to ne vienmēr pietiek. Ir jāsvīst un jāstrādā, lai pārliecinātu lielos pasaules kolekcionārus," uzsver Vernere.
Savi pienākumi, protams, ir arī māksliniekam. Piemēram, Sabīni Verneri nevar pārstāvēt citas Baltijas galerijas, tās ir komisijas par pārdotajiem darbiem un zināma elastība pret tirgus prasībām. Turpina Šelda Puķīte: "Mākslinieka pusē ir jābūt atvērtībai, ieinteresētībai un ātrai reakcijai, kad kaut kas ir nepieciešams. Jāspēj ieklausīties, ko un kā labāk darīt, tieši gatavojoties mākslas tirgiem. Jo ir darbi, kas iet uz izstādēm, un tad ir darbi, kas iet uz mākslas tirgu, un ne vienmēr tie ir vieni un tie paši darbi. Tur labāki ir mazie formāti, un ar to ir jārēķinās. Ja māksliniekam tas nepatīk, tad labāk nesadarboties ar galerijām, jo būs daudz jārunā par biznesu."
Latvijā nozare – bērna autiņos, bet ar potenciālu
Māksliniece Sabīne Vernere ir gandarīta, ka viņas sadarbība ar "Kogo" galeriju Igaunijā pacēlusi jautājumu par valsts atbalstu savu mākslinieku starptautiskajai karjerai un abu kaimiņvalstu atšķirīgajām pieejām. Tomēr viņa nav pesimistiska par Latvijā notiekošo: "Ir daudz cīnītāju un daudz brīnišķīgas mākslas – ir visi dotie lielumi. Tas ir ceļš: ir jārunā, jāvirza, jāsaprot tā nozīmība un jālūdz atbalsts. Jo tas ir ļoti svarīgi!
Laikmetīgā māksla var šķist kaut kas tāls no tradicionālām vai nacionālām vērtībām, bet, es atvainojos, arī Purvītis kādreiz bija laikmetīgais mākslinieks."
Viena no Sabīnes Verneres piesauktajām cīnītājām ir mākslas konsultante un kuratore Elīna Drāke, kura ar domubiedri Augusti Petri nesen nodibinājušas galeriju "Asni" pretim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Viņa aicina raudzīties uz galerijām kā daļu no plašākas mākslas ekosistēmas: "Tie ir izsoļu nami, galerijas, muzeji, kolekcionāri, mākslas meses – un tas viss var funkcionēt tikai izveidotā ekosistēmā. Galerijas īsti nevar šo mākslas infrastruktūru iznest tikai uz saviem pleciem. Ar šādu mākslas infrastruktūru, protams, ir iespējams attīstīt vidi un izglītot sadarbību, kas ir svarīga daļa, lai šis tirgus varētu attīstīties un funkcionēt. Tas būtībā ir par vērtību veidošanu – ka sabiedrībā māksla tiek izcelta kā svarīga kultūras vērtība. Tas īpaši attiecas uz laikmetīgo mākslu – manuprāt, mums šis faktors ir mazliet izpalicis."
Arī "Asni" līdzīgi kā "Kogo" galerija Igaunijā, vēlas fokusēties uz jaunajiem Baltijas māksliniekiem. Zina, ka izdzīvot nebūs viegli, tomēr ir apņēmības pilni iekarot savu vietu un cīnīties par līdzīgu valsts atbalstu, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā.
"Potenciāls tur ir liels, un šie uzņēmumi ar laiku nostāsies uz kājām, bet sākumā noteikti šis atbalsts ir nepieciešams, jo mūsu mākslas tirgus… Es negribu būt skarba, bet pastāv uzskats, ka mums tāds mākslas tirgus īsti neeksistē," pauž Drāke. "Šī nozare ir bērna autiņos, bet tai ir liels potenciāls, kuru pareizi atbalstot… Un LIAA izpratnē tās patiesībā ir salīdzinoši nelielas summas. Piemēram, ja runā par dalību starptautiskajās mesēs, es domāju, ka tie ir pāris simti tūkstošu, ko mēs – šīs uz rokas pirkstiem saskaitāmās galerijas – varam apgūt."
LIAA jeb Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras eksporta atbalsta programma ir viens no rīkiem, ko izmanto Latvijas galerijas starptautiskajām mākslas mesēm.
Taču kvalificēties atbalstam ir daudz komplicētāk nekā Igaunijā caur Kultūras ministrijas programmu. Elīna Drāke gan uzsver, ka arī Latvijas galerijas esošo iespēju ietvaros līdz šim daudz darījušas mākslinieku pārstāvniecībā, īpaši izceļot pieredzes bagāto galeriju "Māksla XO" un "Alma" veikumu.
"Viņi piedalās ļoti prestižās mesēs, un es teiktu, ka tas ir ļoti liels darbs, ko šīs abas galerijas ir paveikušas, virzot mūsu māksliniekus," uzsver Drāke. Tiesa gan, jo vairāk pārstāvēto mākslinieku, jo grūtāk mazai galerijai pastiprināti koncentrēties uz katru no tiem. Tāpēc "Asni" vēlas koncentrēties uz nelielu mākslinieku skaitu, ne vairāk par 10.
Ārpus ieraksta sazinos ar galerijas "Māksla XO" vadītāju Ilzi Žeivati. Galerijas pārstāvēto mākslinieku sarakstā ir vairāk nekā 25 vārdi – gan no Latvijas (viņu vidū – Helēna Heinrihsone, Normunds Brasliņš, Ieva Iltnere, Kristaps Zariņš u.c.), gan no Igaunijas, Francijas, Brazīlijas un Lielbritānijas. Daļa no māksliniekiem sadarbojas arī ar citām galerijām. "Māksla XO" rīko viņu izstādes, palīdz veidot attiecības ar kolekcionāriem, pārstāv starptautiskajos mākslas tirgos. Piemēram, aprīlī Berlīnē starptautiskajā laikmetīgās un modernās mākslas mesē "Paper Position Berlin 2024" piedalījās ar Pauļa Liepas, Jura Petraškeviča un franču mākslinieka Mišela Kastaņjē darbiem un rudenī dosies gan uz Berlīni, gan uz Viļņas mākslas mesi Lietuvā un "Viennacontemporary" laikmetīgās mākslas tirgu Austrijā. Uz mesēm galerija dodas par saviem līdzekļiem un, kad tas ir iespējams, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Top Latvijas Galeristu asociācija
Ilze Žeivate atzīst, ka jau apnicis salīdzināt situāciju Igaunijā un Latvijā, kur valsts atbalsts laikmetīgās mākslas eksportam ir mazs un kultūrkapitāla fondā nav pat atsevišķas programmas mākslinieku pārstāvniecībai ārzemju platformās. "Pie mums nenovērtē, ka tas ir valsts reprezentēšanas jautājums starptautiskajos tirgos. Piemēram, Lietuvā valsts atbalsta savu mākslinieku stendus visā pasaulē. Un Viļņas mākslas mesi četrās dienās apskata ap 30 tūkstošiem cilvēku. Tas ir milzīgs skaitlis!"
Lai iekustinātu izmaiņas valsts atbalstā Latvijas vizuālās mākslas eksportam, Elīnas Drākes vadībā pašlaik top Latvijas Galeristu asociācija, kurā piekritušas piedalīties arī tādas galerijas kā "Māksla XO", "Alma", "Look", "427". Nesen viņi bijuši uz tikšanos Kultūras ministrijā.
"Mērķis bija sasaukt nozares pārstāvjus un komunicēt par šiem izaicinājumiem galeriju vidē, jo dalība mākslas mesēs ir ļoti svarīga," skaidro Drāke.
"Lai arī konteksts varbūt pašlaik ir drūms, kādēļ mūsu reģionam ir pievērsta pasaules uzmanība, es domāju, ka šis laiks ir jāizmanto.
Mūs jau tagad aicina starptautiskajās mākslas mesēs, jo šis reģions pašlaik ir ļoti aktuāls – viņiem ļoti interesē, kas mums šeit notiek, kas ir aktuāls. Un caur laikmetīgo mākslu to var ļoti labi ieraudzīt. Ir svarīgi, ka mēs ar LIAA un KM atbalstu varam ņemt dalību mesēs, organizēt dažādus starptautiskus projektus sadarbībā ar kaimiņvalstīm… Tā ir mūsu kultūras virzīšana starptautiskajā arēnā."
Ministrija: Kultūras eksportspēja ir viena no prioritātēm
No kultūras ministres biroja vadītājas, iepriekš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratores Līnas Birzakas-Priekules teiktā secināms, ka ministrijas šā brīža vadība pārmaiņās ir ieinteresēta. Rakstiskā komentārā raidījumam "Kultūras rondo" viņa atzīst, ka "atbalsts galerijām un citām organizācijām, kas piedalās starptautiskos mākslas tirgos, ir vērtējams kā vājš un nepietiekams", un uzsver, ka kultūras eksportspēja un Latvijas vārda nešana pasaulē ir viena no ministrijas prioritātēm. Sarunās ar LIAA tiekot meklētas iespējas pārskatīt atbalsta kritērijus eksporta atbalsta programmā, kur pašlaik konkursa nolikums nepamatoti ierobežo pretendentu loku, tai skaitā Latvijas laikmetīgo mākslu pārstāvošas galerijas. Tāpat Birzaka-Priekule uzsver, ka noteikti būtu atbalstāma līdzīgas programmas izveide kā kaimiņu Kultūras ministrijā radītā "Igaunijas kultūra pasaulē", vienlaikus izstrādājot konkrētus un regulāri pārskatāmus atbalsta nosacījumus.
Pilns Kultūras ministrijas komentārs
Atbild kultūras ministres Agneses Loginas ("Progresīvie") biroja vadītāja, mākslas pētniece Līna Birzaka-Priekule.
Latvijas Radio: Cik pietiekama KM ieskatā ir pašreizējā valsts atbalsta sistēma galerijām laikmetīgās mākslas eksportam, pārstāvniecībai starptautiskajos mākslas tirgos?
Līna Birzaka-Priekule: Lai piedalītos nozīmīgos mākslas tirgos, galerijām jāpiedalās konkursos lielā konkurencē, un situācijā, kurā nav garantijas, ka konkursa izturēšanas gadījumā tām būs iespēja piesaistīt nepieciešamo finansējumu dalībai, tas rada gan veltīgu ieguldīšanos galerijai, gan starptautiskajā mākslas telpā met ēnu uz Latvijas mākslas vides tēlu. Šobrīd atbalsts galerijām un citām organizācijām, kas piedalās starptautiskos mākslas tirgos ir vērtējams kā vājš un nepietiekams:
- KM ir deleģējusi valsts pārvaldes uzdevumu "Laikmetīgās mākslas pieejamības un eksporta nodrošināšana", ko šobrīd veic biedrība "Kim? ", kas ietver Latvijas mākslinieku dalības starptautiskās mākslas mesēs, tirgos, festivālos, rezidencēs īstenošanu. Ierobežotā finansējuma dēļ deleģējuma apjoms šobrīd ir 1 mākslas tirgus vai festivāls gadā (tam paredzēti 10 000 eiro gadā). Latvijas situācijai optimāls virziens būtu palielināt šī deleģējuma apjomu un pieejamo finansējumu.
- VKKF projektu konkursi, kuros galeriju pieteikumi finansējuma piesaistei dalībai starptautiskos mākslas tirgos konkurē ar lokālas nozīmes projektiem. Dalības maksa nozīmīgos mākslas tirgos var pārsniegt 10 tūkstošus eiro, kā arī papildus sedzamas transporta izmaksas, publicitāte utt, kas izmaksu ziņā ievērojami pārsniedz lokālus mākslas notikumus, un to savstarpējā konkurēšana nav samērojama. Tāpat arī finansējuma piesaiste ir pakārtota VKKF konkursu grafikam, kas var būt nesavietojams ar dalības mākslas tirgū laika rāmi.
Šobrīd esam sarunās ar LIAA, lai pārskatītu kritērijus, kādos piešķir atbalstu eksporta darbību plāna apakšprogrammā, jo tā nav pieejama Latvijas laikmetīgo mākslu pārstāvošām galerijām. Šobrīd konkursa nolikums nepamatoti ierobežo pretendentu loku.
Kopumā viena no mūsu prioritātēm ir kultūras starptautiskā eksportspēja un Latvijas vārda nešana pasaulē.
Latvijas Radio: Cik veiksmīgs, jūsuprāt, ir Igaunijas modelis, un vai Latvijai vajadzētu uz to tiekties?
Līna Birzaka-Priekule: Igaunijas modelis galeriju atbalstam – Kultūras ministrijas programma (Estonian Culture Abroad programme), kurā finansējums tiek piešķirts galerijām, kuras ir saņēmušas dalības apstiprinājumu starptautiskos mākslas tirgos un festivālos un tām nav jāpretendē uzVKKF vai citiem projektu konkursiem – šādas programmas izveide noteikti būtu atbalstāma, taču būtu jāizstrādā ļoti konkrēti, regulāri pārskatāmi kritēriji, kas noteiktu, kādos mākslas tirgos dalība tiek atbalstīta un kādiem nosacījumiem jāatbilst galerijai.
Šādas programmas ieviešana būtu vēlama. Ņemot vērā, ka Latvijas mākslas tirgus, kā arī kolekcionāru skaits ir ļoti neliels, ir problemātiski nodrošināt mākslas darbu apriti. Atbalstot galeriju darbu, kā arī nodrošinot iespējas piedalīties starptautiskas nozīmes mākslas tirgos, tas dotu iespēju stimulēt mākslas tirgu un veicināt Latvijas mākslinieku atpazīstamību un popularizēšanu.
Atsevišķa mākslas eksporta institūcija – Igaunijā šis modelis veiksmīgi darbojas, jo vēsturiski vairāk nekā 30 gadu garumā ir izveidojusies viena NVO, kas lielākoties darbojas, piesaistot valsts finansējumu, un ir galvenais Igaunijas mākslas eksporta virzītājs – Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs (CCA) ir institūcija starptautiskās sadarbības projektos, kuras loma ir aktivizēt un attīstīt Igaunijas laikmetīgās mākslas scēnu. Tostarp CCA pastāvīgi nodarbojas ar Igaunijas dalības Venēcijas biennālē menedžmentu un producēšanu, ko Latvijā katru reizi dara konkursa kārtībā noteikta organizācija.
Latvijā vēsturiski ir izveidojušās vairākas NVO ar līdzvērtīgu kapacitāti un pieredzi, kas darbojas laikmetīgās mākslas eksporta laukā, no kurām katrai ir savs darbības fokuss, iestrādnes, ilggadēji veidots starptautiskas sadarbības tīkls, un Latvijas laikmetīgās mākslas scēnas specifikai, manuprāt, būtu neatbilstoši izdalīt vienu no tām vai papildus veidot šiem uzdevumiem atsevišķu institūciju.
Kopumā kā birojs ļoti strādājam, lai veicinātu Latvijas vizuālās mākslas starptautisko konkurētspēju.
