Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu uzaicinājis savus vienaudžus un kolēģus: grafiķi un Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedras vadītāju, profesoru Guntaru Sietiņu un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedras vadītāju, profesoru Normundu Brasliņu.
Šķietamā realitāte
Kaspars Zariņš: Guntar, kā pagāja tava bērnība un, kā tu nonāci līdz mākslai?
Guntars Sietiņš: Esmu dzimis Kuldīgā un līdz 8. klasei arī tur mācījies, Kuldīgas 1. vidusskolā. Par mākslinieku, jāsaka, es droši vien esmu kļuvis apstākļu sakritību rezultātā, jo domāju, ka, ja mans tēvs būtu stingrāks, nekas tāds nebūtu noticis. Bet pēc tādām ilgākām sarunām es saņēmu vecāku piekrišanu stāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur es arī iestājos, pēc tam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas nodaļā. Par tiem bērnības impulsiem, zīmēt man laikam padevās diezgan labi.
Kaspars Zariņš: Tu zīmēji kādā pulciņā vai pats?
Guntars Sietiņš: Zini, es nemaz tā neatceros. Nē, es vairāk mājās zīmēju to, ko es pats vēlējos. Bet ir viena epizode, ko es varbūt vēlētos izstāstīt. Manas mātes māsīca, mana krustmāte ir mākslinieka Viļa Krūmiņa meita un, kā zināms, Vilis Krūmiņš ir Latvijas Republikas valsts ģerboņa idejas un pirmās skices autors. Bērnībā, kad es ar vecākiem kopā viesojos Rīgā, Lāčplēša ielā pie krustmātes, tad vienreiz mēs tur palikām pa nakti un es atceros, ka es gulēju istabā, kur pie sienas bija, kā es vēlāk uzzināju, baltvācu mākslinieka Bernharda mitoloģiska glezna, kurā bija attēlots Kentaurs ar kailām sievietēm. Es ilgi nevarēju aizmigt, domājot par sievietēm un par to, kāpēc tam vīriešu ķermenim ir zirga apakšdaļa.
Kaspars Zariņš: Vasaras tu pavadīji Kandavā?
Guntars Sietiņš: Nē, vasarās man vecāki parasti saskaņoja atvaļinājumus un tad mēs dzīvojām Piebalgā.
Kaspars Zariņš: Tas ir pilnīgi citā virzienā, bet man likās, ka tev bija saistība ar Kurzemi.
Guntars Sietiņš: Jā, man vecāki strādāja Kuldīgā, bet abi ir dzimuši Vidzemē.
Kaspars Zariņš: Normund, kā tev gāja bērnībā?
Normunds Brasliņš: Man laikam ir paveicies, jo es iestājos Rozentāla skolā 11 gadu vecumā un konkursa kārtībā tiku kopā vienā klasē ar tevi, tavu brāli, māsām Iltnerēm, Alvi Zemzaru un tur bija vesela mākslinieku plejāde, kas bija mani klasesbiedri un vēlāk arī kursabiedri akadēmijā. Ja runā par reālo pieķeršanos glezniecībai, tad bija viens ļoti konkrēts brīdis, tā bija 9. klase, kad es sāku gleznot ar eļļas krāsām. Mums bija uzdevums, klusās dabas kopija un es izvēlējos Villema Klāsa Hedas, 17. gadsimta holandiešu mākslinieka gleznu, kas saucās "Klusā daba ar melleņu pīrāgu" un es izmantoju albumu, kas ir Drēzdenes mākslas galerija un es to reprodukciju izgriezu ārā, lai es varētu labi apskatīties. Mēneša laikā šo gleznu gleznojot, es sapratu, ka es varu uzgleznot apmēram tāpat kā Heda. Kad es ieraudzīju, ka tā izskatās pēc reālas vecmeistaru gleznas, tad man vēlāk vairs vēlāk nebija saprotams, ko man skolotāja grib pateikt, jo man viss palika skaidrs no tās bildes. Vēlāk kopējot van Goga gleznas un, atklāti sakot, visu nākamo dzīvi vienīgie padomdevēji bija mani kursabiedri un kolēģi, bet pasniedzējus, lai Dievs viņiem piedod, es sevišķi neatceros. Varbūt tavu tēvu.
Kaspars Zariņš: [..] Kas tevi saista vizuālajā mākslā un, ko tu uzskati par galveno vai kas tavā izpratnē ir māksla?
Normunds Brasliņš: Man māksla, pirmkārt, ir mans dzīvesveids un mana pašizteiksme, un es pat sevišķi nedomāju, kas ar tām gleznām notiks, jo man svarīgs ir pats process. Jā, es pētu cilvēka figūru, mēģinu radīt tēlu vispārinājumu un tas balstās uz formas modelējumu, izmantojot sarkano krāsu un balto, kam pāri tiek veikti neskaitāmi glazējumi. Līdz 20 kārtām, bet tur ir jāzina, ar kādām krāsām glazēt, lai iegūtu attiecīgo efektu, ko es mēģinu pretnostatīt viendabīgam fonam, tā ir irreāla telpa, kur dominē tīrie pigmenti, kas rada pilnīgi citu dziļuma sajūtu un šīs miesas pretnostatījums ļoti spilgtam fonam. Tas parasti ir ultramarīna zilais, sarkanais kadmijs vai kāds no dzeltenajiem toņiem.
Kaspars Zariņš: Tie darbi tev ir lieli vai mazi?
Normunds Brasliņš: Dažādi. Sākot ar pavisam nelieliem līdz divmetrīgiem.
Kaspars Zariņš: Cik tu pavadi laiku, lai radītu vienu darbu?
Normunds Brasliņš: Sākot no mēneša līdz trim mēnešiem, vidēji. Bet ir bijis arī, kad gleznoju gadu, tas bija 1993. gads, kad man bija daudzfigūru kompozīcija ar 27 figūrām, kur visi bija vīrieši dažādās kustībās. Tas saucās "Sabiedrība 3", tāpēc, ka 3. pēc kārtas un tā bija dinamiska, daudzfigūru kompozīcija, 2x3 metri.
Kaspars Zariņš: Kamēr tu runā, pasaki, vai tu gleznas glezno sev, vai tev interesē arī skatītāja aspekts?
Normunds Brasliņš: Es domāju gan, gan, bet, pirmkārt, es gleznoju sev, jo, ja es rēķinātos ar skatītāju aspektu, tad es varbūt mētātos meklējumos, bet mani meklējumi balstās uz iekšējo nepieciešamību, līdz ar to mana attieksme pret glezniecību nav mainījusies kopš 80. gadu sākuma, neskatoties uz to, ka ļoti daudz kas ir mainījies mākslas pasaulē. Mani tas kaut kā neietekmē, es palieku pie sevis un reizēm jūtos kā balts zvirbulis, bet labāk būt baltam zvirbulim nekā melnam.
Kaspars Zariņš: Tas derētu Sietiņam, jo viņš ir balts un melns kā grafiķis. Guntar, tu strādā mecotintā, kas nozīmē "melnā maniere". Tiek ņemta plate, kas tiek maigi uzirdināta ar instrumentu, līdz ar to, pie nospiešanas rodas maigs, ļoti dziļš melns tonis. Vai tā ir?
Guntars Sietiņš: Apmēram, jā. Tas mecatīna pirmatklājējs ir vācietis Ludvigs fon Zīgens 17. gadsimtā, bet tas uzplaukums notika Anglijā. Instrumentu vārdos tik vienkārši nav iespējams aprakstīt. Es savus pirmos instrumentus, es lūdzu savu krustmāti, vai viņas māsa nevarētu amerikāņu "Lions" instrumentus un, kad viņi tika atsūtīti, tad ilgi tika aizturēti muitā, jo muitnieki nevarēja saprast, kam tie instrumenti ir domāti un vai tie nav kaut kādi ieroči, vai kas tamlīdzīgs.
Kaspars Zariņš: Cik esmu redzējis tavas grafikas, tās ir starp hiperreālismu un savā veidā sirreālismu, jo tu, tāpat kā Normunds, ļoti skrupulozi veido šo formu. Metāliskas, spīdošas virsmas kombinācijā ar burtiem, tekstu. Es teiktu, ka tavs rokraksts ir atpazīstams uzreiz. Kā tu nonāci līdz šai it kā vienkāršībai, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti sarežģīti un prasa laiku.
Guntars Sietiņš: Svarīgs moments bija mans pasniedzējs, profesors Gunārs Krollis, kad mācījos akadēmijā 2. kursā, atveda no Krakovas triennāles katalogu, kurā es pirmo reizi ieraudzīju japāņu mākslinieku mecotintes un es uzreiz sapratu, ka tas ir tas virziens vai veids, kā es arī vēlētos strādāt turpmāk pats. Pirmās kompozīcijas, kurās es vēlējos varbūt parādīt tādu iluzoru, šķietamu realitāti, kurā ietverts kontroversāls vēstījums. Pirmā kompozīcija bija ar čūsku, kura rij savu asti un tajā čūskas liekumā es noliku lodi un vēlējos radīt tādu kustības šķietamību, ka, ja kaut kas šajā konstrukcijā sakustētos, tas viss sagāztos. Tajā lodē es iztēlojos, kā varētu izskatīties čūskas atspulgs, bet, kad darbs bija gatavs, man ilgi nelika mieru tas, ka es nepanācu šo realitātes ilūziju tādu, kādu es to vēlējos un sapratu, ka man vajadzīgas īstas metāla lodes ar kurām strādāt, veidot instalācijas, kuras fotografēt, kombinēt un papildināt ar citiem elementiem, lai varētu sekmīgi darīt to, ko vēlos.
Kaspars Zariņš: Jautājums jums abiem diviem, kas jums primārs – vizuālā forma vai vēsts, saturs, ko jūs gribat atklāt?
Normunds Brasliņš: Man noteikti vizuālā forma, jo man kādreiz ir jautājuši, ko es gleznoju, es teicu, ka es gleznoju gleznu. Man neinteresē uztaisīt kaut kādu gleznu komplektu, kaut kādam konkrētam notikumam. Tajā brīdī es dzīvoju individuāli tieši vienai gleznai, kamēr viņa izsmeļ manus spēkus un es izsmeļu tālāk iespēju viņu virzīt un tad, kad viņa ir gatava, tad es ķeros pie nākamā darba, kas ir savā ziņā līdzīgs, bet tāpat atšķirīgs no iepriekšējās. Viennozīmīgi forma un vēstījumu katrs atrod pats priekš sevis, ja glezna darbojās ar kaut kādu savu vēstījumu, ko esmu tajā ielicis. Ja viņa uzrunā, viņai būs vēstījums, ja neuzrunā, es varu teikt, ko es gribu, viņa tāpat neko nepateikt.
Guntars Sietiņš: Grafikā ir tā, ka, lai kaut ko darītu, kaut viena no grafikas tehnikām ir jāpārvalda, jāzina iespējas un amplitūda, lai varētu darīt, ko vēlos. Tehnika, protams, nav pašmērķis un diezgan ilgs laiks pagāja kamēr es pilnībā kontrolēju nospieduma procesu un tas uzreiz atbrīvo, var nedomāt par tehniku, bet par citām svarīgām lietām. Process arī nav mazsvarīgs, manā gadījumā tas ir tāds ilgstošs, pakāpenisks un sevi harmonizējošs darbs. Mans tāds pašizpausmes veids ir tonālais zīmējums, tāpēc forma, reālas detaļas, līdz precizitātei novests zīmējums, tas man ir ļoti svarīgi.
Skatītāja viedoklis ir motivējošs, ne ietekmējošs
Kaspars Zariņš: Un kam tu taisi – sev, vai domā arī par skatītāju?
Guntars Sietiņš: Neapšaubāmi, ka skatītāja viedoklis ir svarīgs, bet tas ir motivējošs, ne ietekmējošs. Vairāki mani darbi, kurus esmu pabeidzis, viņos vienmēr ir kaut kas tāds, kas, man šķiet, ka ir palicis nepabeigts, tas motivē turpināt darbu un strādāt pie jaunām kompozīcijām, un panākt to ideālo.
Kaspars Zariņš: Varbūt parunāsim nedaudz par Mākslas akadēmiju, tā kā jūs abi esat katedru vadītāji, kas jūsuprāt būtu nepieciešams mūsu mākslas izglītības uzlabošanai, ko jūs mainītu, ja jums nebūtu iegrožojumi?
Normunds Brasliņš: Es jau laikam kādus 15 gadus esmu katedras vadītājs un, ja zīmēšana joprojām notiek un studenti zīmē no dabas portretus un figūras, tad, es domāju, ka nekas vēl nav slikts noticis. Lai sevi kaut kā attaisnotu, es pats taisu lielformāta darbus, tas man palīdz uzturēt sevi formā, lai saviem studentiem varētu ne tikai stāstīt, bet arī es zīmējumu malās rādu lietas ar kurām viņi netiek galā. Ja galīgi netiek galā, es uzzīmēju un ļauju viņiem izēnot. Es nemācu akadēmisko zīmēšanu, es mācu zīmējumu, kā būtu jāzīmē māksliniekam, lai viņam ir interesanti ar to strādāt. Tas ir līnija, forma, apjoms un katrs ir tiesīgs zīmēt tā, kā viņš izjūt zīmējumu.
Kaspars Zariņš: Ko tu, Guntar, teiktu, ko tu mainītu savā katedrā vai vispār mākslas attīstībā?
Guntars Sietiņš: Kad sāku strādāt grafikas katedrā, tad man bija daudz skaidrāk un vieglāk to visu redzēt, jo es sāku ar to, ka es, būdams students, zināju, kas man tajā laikā pietrūka, tāpēc visas tās lietas es centos ar savu kolēģu palīdzību uzlabot un mainīt. Daudz ko mēs arī kopīgi izdarījām, tagad būtu jāprasa studentiem, kas viņus neapmierina un ko gribētu mainīt. Mans redzējum ir tāds, ka es vēlētos, lai akadēmijā tiktu izveidota sistēma, kurā studentiem būtu lielāka brīvība izvēlēties to, ko viņi vēlās mācīties.
Kaspars Zariņš: Zinu, ka tu esi pietiekami daudz viesojies citās augstskolās, "Erasmus" programmas ietvaros, vai tu tur redzi kādu lietu, ko ir vērts pārņemt no citu valstu pieredzes?
Guntars Sietiņš: Grafika tehnikas apmācības ir līdzīgas visur, svarīgāk būtu nepazust tehnikās un runāt par lielajām lietām – kas ir mākslas un, kā vārdā mēs vispār kaut ko šeit darām.
Mākslinieki strādā tā, kā viņi sevi jūt
Kaspars Zariņš: Tu esi ieguvis arī vairākas prēmija grafikas biennālēs, kas būtu tas, kas trūkst Latvijas vizuālajai mākslai, tādā starptautiskā atpazīstamībā?
Guntars Sietiņš: Par latviešu mākslinieku atpazīstamību varu teikt, ka atpazīstamība daudzos līmeņos ir šobrīd, var minēt Māri Bišofu, kuram bija ļoti veiksmīga ļoti veiksmīga karjera Amerikā.
Kaspars Zariņš: Bet tas ir Amerikā, kas trūka, lai, piemēram, Blumbergs būtu bijis atpazīstams citās valstīs? Viņš bija izcils mākslinieks.
Guntars Sietiņš: Es domāju, ka svarīgi ir domāt, kas mums pašiem ir jādara, tas ir būt nepārtrauktā gatavībā. Tas nozīmē, ka ir regulāri jāstrādā. Blumberga gadījumā tas bija, viņam nevar pārmest, ka viņš regulāri nestrādātu.
Kaspars Zariņš: Man interesē tas trūkstošais zobrats, kas ir tas, kas mums vēl nav?
Normunds Brasliņš: Par cik es akadēmijā mācu arī gleznošanu un esmu ieinteresēts studentu izaugsmē, tad pirmais mīnuss ir tas, ka, ja 90. gados Rīgā bija pie 30 galerijām, tad tagad tās ir noreducējušās uz ļoti nedaudzām un īsti nepietiek vietas, kur ļoti plaši studentiem izstādīties. Nākamais ir, ja viņi piedalītos regulāri mākslas mesēs, uz izstādi atnāk 1000 – 2000, mākslas meses apmeklē 50 000.
Kaspars Zariņš: Te mēs atduramies pret finansējumu.
Normunds Brasliņš: Mēs atduramies pret finansējumu, mākslas menedžmentu, ieinteresētību popularizēt mūsu mākslu. Ja jau mums joprojām nav Laikmetīgās mākslas muzejs, tas jau par kaut ko liecina. Bet tas katrā ziņā neietekmē jauno mākslinieku vēlmi būt radošiem un labā tendence ir tā, ka viss neiet tikai uz konceptuālu mākslu, bet mākslinieki strādā tā kā viņi sevi jūt un nebaidās sevi parādīt tādus, kādi viņi ir, nevis kādus viņus sagaida mūsdienu mākslas mode.
Kaspars Zariņš: Tu uzskati, ka mākslā ir mode?
Normunds Brasliņš: Es uzskatu, ka mākslā ir tādas tendences, kam tiek dotas prioritātes. Katram kolekcionāram ir tāda istaba, kurā viņš noslēpjas un skatās uz gleznām, ar kurām viņš nekad nedalītos publiski, ka viņš novērtē. [..]
Kaspars Zariņš: Ko jūs darāt tad, kad pilnīgi negribas neko radīt, kad nav jākārto tehniskas lietas, kas saistītas ar mākslu, kas ir jūsu izklaide vai hobiju? Kas sagādā jums vēl prieku dzīvot bez mākslas?
Guntars Sietiņš: Ja tu domā fiziskās aktivitātes, tad laikam vairāk nepieciešamība. Ar hobiju es saprotu nodarbi, kas nav saistīta ar profesionālo jomu.
Kaspars Zariņš: Nu es, piemēram, labprāt braucu ar slēpēm vai dēli ziemā kalnos. Tas ir mans hobijs.
Normunds Brasliņš: Mēs ar Kasparu esam 15 reizes bijuši kalnos, bērnībā slēpojām ar kalna slēpēm, tad pirms 10 gadiem pārgājām uz cietajiem dēļiem un kamēr veselība atļauj, tikmēr mēs darbojamies. Man patīk ziemā ielīst ūdenī, mēs ar sievu un suni braucam regulāri staigāt gar jūru un tagad man sezona beidzās. Tas ir mans otrs hobijs.
Kaspars Zariņš: Ko jūs novēlētu viens otram vai citiem Latvijas māksliniekiem?
Guntars Sietiņš: Nu Normundam mani novēlējumi noteikti nav vajadzīgi, viņš bez tiem iztiks. Sev un citiem es varu novēlēt gūt gandarījumu no procesa, gūt prieku no tā, ko mēs darām un tad arī varbūt pienāks tas veiksmes brīdis.
Normunds Brasliņš: Es novēlu, lai viss ir tā, kā ir līdz šim.
