Henrieta Verhoustinska: Es pusi dienas pavadīju "Survival Kit" izstādē "Attāluma draudzības" un apmeklēju arī projekta "Mākslinieks ir klātesošs" sadaļu. Mani pārsteidza pati ideja, kā tēmu izvēlēties bijušās padomju telpas un sociālistisko valstu telpas saistību ar Āfriku. Lasot festivāla katalogu, kas ir gluži kā eseju krājums ar pasaku iestarpinājumiem, man šis jautājums vēl paspilgtinājās. Inga, kā prātā ienāca tieši šī saikne – Āfrika un postpadomju telpa?
Inga Lāce: Man tas ienāca prātā, skatoties izstāžu vēsturēs, piemēram, kas pirms tam ir noticis mākslas muzejā "Rīgas Birža". Padomju laikā tur parādījās izstādes no Indijas, no Kongo, no Angolas. Pamazām to visu šķetinot, es sāku saprast, ka bija tomēr Padomju Savienības laikā kultūras diplomātija, tāpēc tās izstādes uz šejieni nāca, un tā bija daļa no lielākas politikas, kas bija Padomju Savienības ekonomiskās, militārās attiecības un Āfrikas atbalstīšana viņu neatkarības cīņā. Satiekot dažādus māksliniekus no Āfrikas kaut kur citur pasaulē, viņiem bija stāsti par to, kā mācījās Padomju Savienībā, Bulgārijā vai Polijā. Tad man likās, ka par to vispār vajadzētu runāt, jo tas ir kas tāds, kas nav īsti zināms, un tas nedaudz izaicina mūsu zināmo stāstu par to, kas mums ir bijis Latvijā. Stāsts par studentiem no dažādam Āfrikas, Āzijas valstīm ir gandrīz vai kā izdzēsies no atmiņas. Man tas it kā paver kaut ko jaunu nākotnei.
Apstaigājot "Survival Kit" izstādi, mani neatstāja sajūta, ka tas, ko mēs redzam šajā brīnišķīgajā Vidzemes tirgus paviljona telpā, ir kā aisberga virsotnītes, aiz kurām stāv konteksti, teksti, sociālpolitiskais zemteksts, un tā ir neliela daļa no īstenās šīs izstādes jēgas.
Solvita Krese: "Survival Kit" kā tāda antena jau no paša sākuma vienmēr kaut kādā veidā rezonē uz to, kas ir pasaules telpā. Arī tagad, skatoties, kas notiek pasaulē ar karu Ukrainā un kā tas izmaina pasaules ģeopolitisko telpu, mēs tiešām jūtam, ka esam seismiska procesa epicentrā. Mēs arī skatāmies, kā tagad veidojas attiecības ar Āfrikas valstīm, un redzam, ka daļa no tām atbalsta Krieviju, tās joprojām ir tik viegli manipulējamas, tik viegli ieņem tādu pozīciju. Man šķiet, ka šeit būtu svarīgi skatīties, vai mēs varam veidot kaut kādas jaunas alianses, varbūt ir iespējams arī ar Āfriku veidot cita veida attiecības, kas nebalstās nu jau kroplīgajā formā, kas ir pārmantota no padomju laikiem. Ne velti "Survival Kit", kas, tulkojot no angļu valodas, ir izdzīvošanas komplekts, vienmēr uzdod jautājumus par nākotnes scenārijiem un kas mums šobrīd ir vajadzīgs, lai izdzīvotu.
Inga, tu kā kuratore esi radusi zināmā mērā tulkot mākslinieka, kā Artūrs Virtmanis teica, nepaskaidroto, līdz galam neizteikto valodu skatītājam, lai tomēr viņam mākslas darbs kļūst skaidrāks. Vai tu piekrīti tam, ka mākslā ir teritorija, kuru nevar izskaidrot?
Inga Lāce: Man liekas, ka tam tā arī būtu jābūt, un tas ir tas, kāpēc mēs ar to vispār nodarbojamies un kāpēc mums pašām un pašiem nepaliek garlaicīgi. Tu joprojām vari tur meklēt un atrast.
No vienas puses, ir kaut kādi darbi vai lietas, kas ir jāskaidro, bet tas, kas man ļoti patīk, ka māksla pati patiesībā mums ļoti daudz ko paskaidro par pasauli. Tā es uz to skatos.
Cilvēki saka – es nesaprotu laikmetīgo mākslu, man ir tik grūti. Man liekas, nav grūti to saprast, īstenībā māksla tev palīdz saprast vis kaut ko par kaut ko citu – par politiku, par mūziku, par vēsturi. Cilvēki sāk uz to skatīties, iemācās valodu, un tad ir vieglāk.
Viens no "Survival Kit" projektiem ir jau pieminētais "Mākslinieks ir klātesošs". Tā sauc projektu, kurā septiņi mākslinieki sadarbojās ar dažādu Latvijas skolu audzēkņiem un veidoja mākslas darbu, kuru tagad Vidzemes tirgū var apskatīt. Vai tādā veidā jūs mēģināt izskaidrot laikmetīgo mākslu un pie tās pieradināt jau jaunus cilvēkus?
Solvita Krese: Mēs jau sen nodarbojamies ar izvērstu izglītības programmu dažādām mērķa grupām, bet parasti tas viss paliek tā kā ēnā, paliek tajā izglītības programmas ietvarā, publiskās programmas ietvarā.
"Mākslinieks ir klātesošs" ir unikāls projekts mūsu darbībā. Pirmo reizi mums ir izdevies to līdzvērtīgi pasniegt kā autonomu izstādi, kas sarunājas ar festivāla pamatizstādi. Šī nav tikai darbnīca vai publiskās programmas sadaļa, bet pusgadu ildzis process, kur mākslinieki sadarbojās ar skolēniem gan Latvijas reģionos, gan Rīgā
un tapa mākslas darbi. Te visgrūtākais bija neieņemt patronējošo lomu, bet ļaut, lai tas attīstās caur skolēnu pieredzi, jo viņi ir autori. Tas gan māksliniekiem, gan īpaši skolotājiem bija visgrūtākais – ļaut radošumam izpausties. Šādu metodi var piedāvāt skolām, kā mācīt arī citus priekšmetus un kā vispār sākt radoši domāt par daudzām lietām.
Inga Lāce ir piedalījusies arī Ņujorkas Modernās mākslas festivāla jeb MoMA ("The Museum of Modern Art") programmā, kur pētīja Baltijas valstu mākslu.
Inga Lāce: Jā, Baltijas valstu, bet tad arī Gruzijas, Dienvidkaukāza un Centrālāzijas mākslu.
Vai starptautiskās sadarbības laikmetīgajā mākslā ir noteicošas, lai vispār kaut ko radītu?
Solvita Krese: Mūsdienās bez starptautiskās sadarbības vispār neko nevar tā adekvāti radīt. Tev ir jāredz, kas notiek pasaulē un kas pasaulē ir aktuāli. Tu tiecies ar cilvēkiem no citām pasaules malām, un tas vienmēr nes pārsteidzošus rezultātus un iedvesmo jauniem projektiem. Tā ir neatņemama laikmetīgās mākslas institūcijas vai kuratora darbības sastāvdaļa.
Apmeklējot "Survival Kit", kurā ir tik daudz mākslinieku arī no Āfrikas, Austrumeiropas un citām vietām, es nevarēju nepamanīt, ka tomēr kaut kāds lokāls rokraksts, reģionāla īpatnība mākslas darbos ir jaušama. Inga, cik lielā mērā māksla ir kļuvusi globāla un tāda, ka mēs nevaram pateikt, no kuras vietas nāk mākslinieks, un cik svarīgi ir tomēr saglabāt reģionālo, nacionālo īpatnību kā identitātes daļu?
Inga Lāce: Mēs centāmies māksliniekiem no citām Austrumeiropas valstīm un no Āfrikas valstīm uztaisīt izpētes vizītes, lai viņi atbrauc gan uz Kauņu, kur notiek sadraudzības izstāde, gan uz Rīgu, uz Ļubļanu, iepazīst lokālo kontekstu un uz to arī atbild [savos darbos].
Šobrīd diezgan daudz ir atgriešanās pie savas vēstures un savu tradīciju izpētes. Protams, tad, kad tu ej tajā virzienā, gan tematiski, gan vizuāli tur nāks ārā kaut kas, kas ir reģionam specifisks.
To liekot kopā, it īpaši, ja mēs ejam pirmskoloniālajā laikā [Austrumeiropā] – pirms Krievijas impērijas, pirms Padomju Savienības – un arī Āfrikā pirms koloniālajiem periodiem, tur var saskatīt diezgan daudz paralēles.
"Attāluma draudzībās" es padomāju par to, ka šī izstāde ir mākslas darbs pati par sevi. Ja savulaik kuratora funkcija bija palīdzēt māksliniekam atlasīt mākslas darbus un glīti iekārtot izstādi, lai visi proporcionāli labi izskatās, tad tagad kurators rada šo mākslas faktu.
Inga Lāce: Skaidrs, ka bijušajā Vidzemes tirgus paviljonā tā glīti iekārtot izstādi nav iespējams, tur ir kaut kas cits jādara. Izstādē ir iesaistīta komanda ar arhitektiem, grafiskajiem dizaineriem un vēl visādiem cilvēkiem. Manā pieejā, un to mēs darījām arī ar izstādes līdzkuratori Alīsiju Noku, tomēr ļoti jāklausās māksliniekos un no viņiem arī ļoti iespaidojas. Izstāde nevar notikt bez māksliniekiem, kas piepilda visu ar sazāģētiem krēsliem un izveido mums jauno konferences telpu...
Vai izmētā pa balto virsmu zemenes.
Inga Lāce: Jā, tieši tā.
Tad, kad viņi rada jaunos darbus, tas arī mūsu pusē ir eksperiments, jo tas ir kaut kas tāds, ko mēs līdz galam nespējam iztēloties.
