Dendijs baltā kreklā un šlipsē, ar breolīnu ieziestiem matiem, kuros celiņš kā ar lineālu nomērīts – tāds, fotogrāfijās dokumentēts, Jāzeps Grosvalds sagaida Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklētājus. Izstāde ir ļoti personiska, jo nākamībai izdevies saglabāt viņa zīmējumus, piezīmes, pat iepirkumu sarakstus. Džo, turīga advokāta un Rīgas domnieka Frīdriha Grosvalda dēls, pats pierakstos secina, ka esot vienīgais no savas latviešu mākslinieku paaudzes, kam nebija jāuztraucas par iztiku.
Viņš mācījās gleznot pie izciliem meistariem Berlīnē un Parīzē, viņu gaidīja spoža karjera. Taču sākas 1. pasaules karš, un talantīgais intelektuālis mākslas vēsturē atstāja gleznas par bēgļiem un par latviešu strēlniekiem, tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā un iestājās Tukuma latviešu strēlnieku pulkā.
Džo mūžs 1920. gadā aprāvās viņam tik mīļajā Parīzē, strādājot Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā. Tikmēr viņa tēvs bija sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā, un arī vecākais brālis Oļģerds izvēlējās šo profesiju.
Muzeja direktores Māras Lāces moderētajā sarunā par diplomātu Grosvaldu dinastiju piedalījās arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece Baiba Braže, kas pirms tam ieņēma NATO ģenerālsekretāra vietnieces publiskās diplomātijas jautājumos posteni. "Ļoti būtiski uzsvērt, ka tajā periodā latviešiem jau bija pietiekoši augstas pašorganizācijas spējas. Bēgļu gaitās devās arī Grosvaldi. Tie nebija tikai indivīdi ar politisku pārliecību, bet latviešu tautas un grupu pašorganizēšanās spēja un kopīgo vērtību identificēšana. Man patika stāsts, cik reizes [Frīdrihs] Grosvalds sniedza vāciskajā Rīgas pilsētas domē priekšlikumu par latviskajiem ielas nosaukumiem, kas tika noraidīts.
Tā apziņa, ka latvieši ir latvieši, ka mums ir jāorganizējas, jāpalīdz sev, tas tomēr bija pamats valsts izveidei," uzsvēra vēstniece.
1. pasaules kara notikumi Jāzepam Grosvaldam bija arī piespēlējuši iespēju pievienoties britu armijas ekspedīcijām uz tagadējo Irānas un Irākas teritoriju – protams, kopā ar zīmuļiem un otām, un no turienes atvestas "Persijas ainavas", kas līdzās strēlnieku portretējumiem arī aplūkojamas izstādē. Muzeja direktore Māra Lāce: "Viņam izdevās savos mākslas darbos radīt patiešām ļoti sintezētu un vispārinātu kara tēlu, kara notikumu, padarīt galvenos varoņus – latviešu strēlniekus – par cīnītājiem ar ideju ar misijas apziņu."
Diskusijai par Džo kā diplomātu bija pieaicināti vēsturnieki Edgars Engīzers un Toms Ķikuts, bet par Džo – karavīru ar otu – 9. februārī runās Latvijas Kara muzeja vadītāja vietnieks Juris Ciganovs. Viņš uzsver, ka 1. pasaules karš ir pirmais "modernais karš", kas ir samērā labi dokumentēts, un par to īpaši rūpējās latviešu strēlnieku vienības, kas izcēlās ar lielu radošo inteliģentu skaitu: "Nenoliedzami, ka latviešu strēlnieku pulkos bija daudz rakstnieku, mākslinieku, mūziķu, arī daudz jaunu cilvēku. Strēlnieku vienību augstākie komandieri arī veicināja šādu cilvēku radošo darbību. Piemēram, Edvards Virza nokļuva 5. Zemgales strēlnieku bataljonā, un viņam bija savs patrons, pulkvedis Jukums Vācietis."
"Kopā ar Džo" diskusijā piektdien pieaicināts arī mākslinieks Edgars Vērpe, kara žurnāliste Ina Strazdiņa un filmas "Dvēseļu putenis" režisors Dzintars Dreibergs.
Vēl šajā sarunu ciklā 1. martā paredzēta diskusija par tēmu "Austrumi", bet 15. martā – "Dzīve kā svētki". Izstāde "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai" aplūkojama līdz aprīlim.
