Balvā dzejniece guva radošo stipendiju nākamā krājuma rakstīšanai un mākslinieces Unas Mikudas veidotu sudraba piespraudi, uz kuras attēlots "Domuzīmes" Dzejas balvas simbols – asteres zieds.
Balvas žūrijas priekšsēdētājs, dzejnieks Jānis Vādons uzsvēra, ka, lai gan krājums “Atspulga balss” ir literārā debija, grāmata apliecina rūpīgu, talantīgu darbu, briedumu, kas spēj radīt nospriegotus, precīzus dzejoļus: “Žūrija novērtēja krājuma pārliecinošo kvalitāti, ko ar "Domuzīmes" balvu arī vēlamies izcelt.
“Es guļu atvērta” dzejniece saka vienā no tekstiem, un tāds ir arī viss krājums –
lai gan piedzīvotais ir pārstrādāts un refleksijā vispārināts, tomēr nezūd sajūta, ka dzejoļu daudzbalsībā un dažādajos pieredzes skatpunktos vienmēr klātesošs ir personiskais. Personiskais, kas nav apkaisīts ar jūtelības patosu, liekulīgiem mierinājumiem vai nepatīkamā cenzūru. Dzīves atspulgu metafizika, dramatiskā mistērija, kas mūs nebeidz intriģēt."
Dzejniece un žūrijas dalībniece Daina Sirmā dalījās savos iespaidos par apbalvoto krājumu:
“Atspulga balss” pirmajā dzejolī izteiktais brīdinājums, ka ikviens lasītājs šeit nosals līdz nāvei, par laimi, nepiepildās.
Liepas Rūces rētainajā zemē brūcēm ir acis un lielajā sprādzienā izpluinītajai rozei pietiek spēka atkal savilkties neskartā pumpurā. Kad durvis jau veras ciet, tumsas pēdējā matu šķipsnā iemirdzas mūsu pazaudētās rotas un atmiņas prot pieskarties vieglāk par saules gaismu. Kad atspulga balss gulstas starp sliedēm un atļauj sev triekties pāri, dzelzs vagoni šūpojas gurnos un sirds atvilgst sudraba maigumā. Lai gan visas pasaules cietokšņos nocietināto atspulga balsi verdošais metāls atdziestot vēl pamanās apvīt ar būri, jau pēc pāris lappusēm diena melnās domas un lausku pilis ir norijusi, lasītājam no pleciem nokrīt vismaz pāris dzīvju, debesīs iemirdzas jāņtārpiņi un pļavas ir pilnas ar zvaigznēm. Nē, neesam nosaluši līdz nāvei, esam nosaluši līdz atklāsmei, katarsei – līdzjūtībai un bailēm, līdz mierinājumam un skūpstam uz atspulga pieres.”
"Domuzīmes" Dzejas balvai 2021. gadā tika iesūtīti 25 latviešu oriģināldzejas krājumi, kurus vērtēja žurnāla redakcija un pieaicinātie žūrijas dalībnieki: Mārtiņš Mintaurs, Aksels Hiršs, Rudīte Kalpiņa, Jānis Vādons, Daina Sirmā un Sintija Kampāne. Kā norādīja balvas rīkotāji, žūrijai nācās pieņemt arī sāpīgus lēmumus, jo aizvadītais dzejas gads bijis augstvērtīgiem un kvalitatīviem krājumiem bagāts.
Balvai tika izvirzīti seši krājumi (alfabētiskā secībā): Aivara Eipura "Dzejoļu remonts" ("Neputns"); Jura Kronberga "Debesīs dievs bīda mēbeles" ("Dienas Grāmata"); Edvarda Kuka "Vadi" ("Neputns"); Ievas Rupenheites "palaidiet sievieti" ("Neputns"); Liepas Rūces "Atspulga balss" ("Pētergailis'); Ineses Zanderes "Mantojumi" ("Neputns").
Aizsākto tradīciju iecerēts turpināt un balvu piešķirt katru gadu. Žurnālā "Domuzīme" regulāri tiek publicēta latviešu jaunākā dzeja, tādējādi aktuālā dzejas aina Latvijā žurnāla redakcijai ir diezgan labi pārredzama. Dzejas balva ir likumsakarīgs turpinājums dzejas procesu novērtējumam, arī iespēja pievērst uzmanību un īpaši atzīmēt dzejas gada laikā izdotos lieliskos krājumus, atzīmēja balvas rīkotāji.
