Labrīt

Aizstāvji: Man ir jāņem ierocis, lai aizstāvētu skaisto zemi Ukrainu, atzīst Gundars Kalve

Labrīt

NBS komandieris: Šogad cilvēki aktīvi pievienojušies Zemessardzei

Iznāk vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā"

Trešie tēva dēli. Iznāk vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata par latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lāčplēša dienā iznāk vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse – 1914. gads". Pētījums tapis 30 gadu garumā.

Vēstures profesors Ēriks Jēkabsons jau kopš sava studiju laika vācis datus par latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā līdz 1. pasaules karam. Pirms Ukrainas kara strādājis arī Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvā Maskavā. Pētījums Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdots grāmatā, ko atver šodien, 11. novembrī.

Vaicāts, kāda gan šo cilvēku karjerai cariskās Krievijas armijā saistība ar Neatkarības cīņām, Jēkabsons paziņo: "Vistiešākā." Vēsturnieks apzinājis, ka Neatkarības kara laikā Latvijas armijā dienēja gandrīz 200 bijušie Krievijas armijas kadru virsnieki – latvieši, kas palīdzēja mums tikt pie savas valsts. Kāpēc šo cilvēku pagātne līdz šim bija baltā vēstures lapaspuse? "Runāt par augstiem amatiem Cariskās Krievijas armijā nebija populāri ne pirmās Latvijas Republikas laikā ne, protams, padomju laikā. Bet, runājot par Neatkarības cīņām, 1920. gada vasarā bija pat situācija, kad Latvija noslēdza ar Lietuvu līgumu par sadarbību, un viens no līguma punktiem skanēja: Latvija ir gatava aizdot pieredzējušus virsniekus Lietuvas armijai, kurai tāpēc, ka Latvijas vēsture nedaudz atšķīrās no Lietuvas vēstures, nebija šo pilnvērtīgi sagatavoto virsnieku, kādu latviešiem bija ļoti daudz," stāsta Jēkabsons.

Cariskās Krievijas Vidzemes guberņā rekrūšos puišus sāka ņemt jau 1793. gadā, Kurzemē – 1797. gadā, dienests ilga pat līdz 25 gadiem.

"Tas gan ir viens no mītiem mūsu vēsturiskajā naratīvā, ka šis dienests bija briesmīgs un netaisnīgs. Tā var teikt par 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta sākumu, kad rekrūšiem bija mazas cerības izdzīvot impēriju karos, bet 19. gadsimta 2. pusē situācija mainījās. Pēc militārajām reformām Krievijas armijā par virsniekiem varēja kļūt arī centīgi pilsētu sīkpilsoņu un zemnieku dēli, kuri nebija pirmdzimtie, tāpēc nevarēja mantot lauku mājas, bet vecākiem nebija pietiekamas turības, lai apmaksātu mācības universitātēs. Toties izglītība karaskolās bija par brīvu, virsnieka statuss atnesa piederību muižniecībai, dienestu beidzot, viņi saņēma piedāvājumus strādāt dažādās valsts iestādēs," stāsta Ēriks Jēkabsons. "Šī virsnieku grupa bija samērā liela, jo šādu trešo tēva dēlu bija samērā daudz, kas vēlējās ne tikai dēļ mīlestības pret militārām lietām, bet arī sociālā stāvokļa uzlabošanai kļūt par virsniekiem. Varētu to nosaukt par latviešu inteliģences daļu, kuri spēlēja zināmu lomu gan nacionālajā atmodā, gan turpmākajās norisēs, kur bez karavīriem iztikt vienkārši nevarēja. Sākoties 1. pasaules karam, liela daļa no viņiem atgriezās mājās, vēlāk ļoti aktīvi iesaistoties Latvijas norisēs. Kaut vai tas pats Oskars Kalpaks."

Oskara Kalpaka pakāpe Cariskās Krievijas armijā bija pulkvedis, precizē vēsturnieks: "Latvijas tautības virsnieki  Krievijas armijā apakšpulkveža, pulkveža un ģenerālmajora pakāpēs 1. pasaules karā bija apmēram 200." Jēkabsons norāda, ka šajā armijā līdz 1. pasaules karam bija arī pieci ģenerāļi, pēc tam vēl 10.

Viens no viņiem, Emanuils Kalniņš, kļuva par Krievijas militāro atašeju Grieķijā un Osmaņu impērijā. Vēsturnieks stāsta: "Viņa karjeras ceļš ir piemērs, ko var sasniegt latviešu izcelsmes karavīrs, kurš pat uzvārdu nenomainīja – bieži vien šāds uzvārds tika nomainīts uz Kaļiņins. Kalniņš ir pirmais, kurš pabeidz Ģenerālštāba akadēmiju, iegūst augstāko militāro izglītību un veido ļoti strauju akadēmisko karjeru, gadsimta mijā kļūdams par vienu no atpazīstamākajiem Krievijas militārās domas teorētiķiem. [..] Viņu atvaļina jau pirms 1. pasaules kara, 1917. gadā viņš dzīvo Odesā. Es pieņemu, ka viņa dzīve beidzās traģiski, ņemot vērā to, kas notika pēc tam. Viņa liktenis nav zināms pat Krievijas vēsturniekiem."

Ēriks Jēkabsons un grāmata "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19.gadsimta otrā pus...
Ēriks Jēkabsons un grāmata "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19.gadsimta otrā puse – 1914.gads"

Latvijas armijā dienēja vairāk nekā 700 (iespējams, pat vairāk nekā 1000) bijušie Krievijas armijas kadru virsnieki – latvieši, skaidro Jēkabsons: "Ļoti grūti, pat neiespējami bija atrast visus, ņemot vērā Krievijas arhīvu specifiku, kura neļauj konstatēt tautību. Ļauj tikai konstatēt kārtas piederību zemniekiem vai sīkpilsoņiem un guberņai. Viņus var atklāt, ja uzvārds ir latvisks. Bet pēc Ilmāra Meža aprēķiniem, tikai trešajai daļai latviešu bija latviski uzvārdi. Pārējie ir vai nu vāciski, vai poliski."

Vēsturnieks Krievijas arhīvos uzgājis daudzus latviešus, kuri 1. pasaules kara priekšvakarā no Vladivostokas līdz Eiropai strādājuši arī citās profesijās – skolotāji, mērnieki, ārsti. Cik šādu cilvēku bija un kādi ir viņu likteņi, ir vēl neizpētīts jautājums. Grāmatas recenzents, nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis uzsver, ka tik ilgi un intensīvi un ar tādu aizrautību kā Jēkabsons neviens kolēģis kādu Latvijas vēstures tēmu nav vētījis. Tas, ka punkts šim darbam pielikts laikā, kad cilvēku interese īpaši pievērsta militārajai sfērai, gan esot absolūta nejaušība. Taču Ēriks Jēkabsons runā par karavīra tēlu arī kā par svarīgu vērtību nacionālajā pašapziņā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti