Kultūras rondo

"Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī". Ar pētījumu iepazistina Zane Daudziņa

Kultūras rondo

Vērtējumi un emocijas pēc Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā pasniegšanas

Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps - Baltvilka balvas starptautiskais laureāts

Sazarots stāsts par dzimtu. Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps stāsta par grāmatu «Ir mēness zelta kuģis»

Igauņu rakstnieks Juhani Pitseps ir viens no Jāņa Baltvilka balvas starptautiskajiem laureātiem. Viņa grāmata "Ir mēness zelta kuģis", ko tulkojusi otra šīs balvas saņēmēja – Marika Muzikante un vizualizējusi šogad par labāko bērnu un jauniešu grāmatu ilustratori atzītā Gundega Muzikante, ir stāsts par 1944. gada kara rudeni, kad tūkstošiem Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju bēga pāri jūrai uz Zviedriju. Ceļā grāmatas varone mazā meitenīte Kēte viļņos pazaudē savu mīļlāci Pekaini, taču vēlāk to brīnumainā kārtā atkal atrod. Beidzot viņas ģimene ierauga Zviedrijas krastus, kur gaida kakao krūze, utu pirts un ilgas pēc mājām.

Grāmatai, ko autors pats mēdz dēvēt par "laivas grāmatu", bija iespējams tapt, pateicoties viņa saknēm, viņa dzimtas vēsturei. Juhani Pitseps skaidro: "Tas ir sazarots stāsts, proti, mana vectēva divas māsas pazuda bez vēsts 1944. gada septembrī. Tas notika Baltijas jūrā, viņas centās nokļūt Zviedrijā. Viņām līdzi bija bērni – divus un desmit gadus veci – visi pazuda bez vēsts. Kā jau rakstu savā grāmatā, laiva bija neliela, cilvēku pārpildīta, uznāca spēcīga vētra un arī krievu armijas aviācijas uzlidojums. 

Tā nu mūsu ģimenē šis stāsts ir palicis ar jautājuma zīmi, mēs nezinām, kas ar vectētiņa māsām un bērniem notika. Bet vairākus gadus mani vecākie radinieki man itin bieži piekodināja: "Juhani, tev ir jāuzraksta šis stāsts grāmatā"."

Pitsepa kā rakstnieka fundaments esot septiņi gadi, kuri aizvadīti reportiera darbā divos lielākajos Igaunijas laikrakstos. "Pateicoties savam darbam, man bija iespēja apmeklēt Gotlandi, kas bija viens no mērķiem gan manas grāmatas kontekstā, gan skumīgajā stāstā par maniem pazudušajiem radiniekiem," viņš atzīmē. "Tā bija ļoti vērtīga pieredze, es daudz uzzināju par Baltijas valstu bēgļu gaitām, ka cilvēkiem Gotlande bija kā pirmais, vissvarīgākais pieturas punkts cerībā uz normālu dzīvi. Iepazinos arī ar vienu sirmu kundzi, kura palīdzēja bēgļiem 1944. gadā, kad viņi izcēlās ar laivām, pārcietuši grūtu jūrasbraucienu, kura iznākums nebūt nebija akmenī iecirsts."

Grāmatas "Ir mēness zelta kuģis" lielākā vērtība ir stāstījuma skaidrība, konkrētība un nesamākslotība. Vai šo efektu bija iespējams panākt, pateicoties rakstnieka žurnālista darba pieredzei? Autors apstiprina: "Jā, es domāju, ka 

mana pieredze, strādājot laikrakstā, ļoti palīdzēja saprast to, kā strādā valoda un kā sevi izteikt tās ierāmējumā pēc iespējas precīzāk. Lielākā vērtība šajā darbā ir – satikt dažādus cilvēkus un izstāstīt viņu dzīves stāstu, 

viņu redzējumu un pieredzi. Tas ir sava veida treniņš, kurš tev ir jāveic katru dienu, lai neatslābtu un nepazaudētu interesi par notiekošo. Šajā ziņā man ļoti palīdzēja darba iespēja Zviedrijā, Stokholmā – laikrakstā, kas bija veidots turienes igauņu kopienai. Šajā darbības posmā es aicināju cilvēkus, kuri 1944. gadā palīdzēja bēgļiem vai paši devās bēgļu gaitās, un es biju ļoti pacilāts par šo cilvēku atsaucību: man ir bijušas gan garas telefonsarunas, gan sarakstes vēstuļu formātā, gan tikšanās klātienē ar tiem cilvēkiem, kuri pieredzēja Otrā pasaules kara atstātās sekas."

Kāda ir nozīme tam, ka Pitseps savu rakstnieka dzīvi vada laukos (cik zināms no viņa stāstiem – pavisam idilliskā vidē)? Viņš atbild: "Mani vecvecāki nāk no Igaunijas dienvidiem, un viena no manām vecmāmiņām ir dzimusi Latvijā, viņas vārds bija Ilze un viņa dzīvoja Rūjienas pusē. Bērnībā es vairākas vasaras pavadīju vecmāmiņas mājās. Tā bija īsta lauku dzīve – ar govīm, jēriem un vistām; gulēšanu pļavā un peldēšanos tuvējās upēs. Tādēļ atgriešanās pilsētā un skolas solā man vienmēr bija ļoti grūta un nepatīkama pieredze. Tad es arī nolēmu, ka darīšu visu, lai savā kā pieauguša cilvēka dzīvē man nebūtu jāpamet lauki, ka tā ir vieta, kurā es vislabāk varu realizēt savas spējas un prasmes. Arī kā rakstnieks. Šim mērķim man vajadzēja apmēram 20 gadus, taču tas ir izdevies –

es dzīvoju sava vectēva vasaras mājā, kuru esmu labiekārtojis, uzbūvējis papildu stāvu, lai dzīvošana būtu ērtāka. Šeit, kad es paskatos pa logu, es redzu zaļus kokus un zilas debesis, un tieši tas man palīdz rakstīt, stāstīt savus stāstus."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt