Kultūra

Svētdien Nacionālajā teātrī pirmizrāde Kaspara Zvīguļa monoizrādei "Melot(?)!"

Kultūra

Paziņoti Literatūras gada balvas nominanti

Jānis Rokpelnis: Romānā "Muzejs" gribēju restaurēt padomju laika sajūtas

Rokpelnis: Romānā «Muzejs» gribēju restaurēt padomju sajūtas, kad cilvēkiem nebija ko elpot

"Es gribēju restaurēt tā laika izjūtas," tā par savu jauno romānu "Muzejs" saka Jānis Rokpelnis. Lakonisks kā dzejā, tā prozā, Rokpelnis nepilnās simt lappusēs ietvēris ļoti ietilpīgu laikmeta portretējumu gan no septiņdesmito gadu Rīgas inteliģences, gan mūsdienu skatpunkta – par smacējošo brīvības trūkumu toreiz un tā laika radošās jaunatnes likteņiem šodien.

Latvijas Radio ar Jāni Rokpelni tiekas viņa Cēsu dzīvoklī. Galvaspilsētas troksni dzejnieks nomainījis pret mazpilsētas mieru, bet viņa jaunais romāns "Muzejs" atmiņās atgriežas tieši pie Rīgas un laika, kad Rokpelnis pats trīs gadus strādāja Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Doma izmantot to par romāna centrālo asi radusies muzeja rekonstrukcijas laikā, atceras Rokpelnis.

"Es ieraudzīju to muzeju, un man tas tiešām bija kā dzīva radība… Tā sajūta bija tik personiska! Tas ir aprakstīts arī šajā romānā: "Ar vecuma tālredzību sirgstošām acīm Igors paraugās pāri bilžainajām plāksnēm. Viņu pārņem spējš nelabums. Atsegti pamati, kaut kādas celtniecības konstrukcijas… Visbaisākā šķiet fasādei piesūkusies milzīgā truba.””

Muzejs gan romānā kalpojis tikai par fonu 70.gadu sākuma Rīgas radošās inteliģences dzīvei, cilvēciskajām attiecībām un laika garam, kurā Rokpelnis ievijis daudz savu atmiņu, tomēr uzsver – šis nav autobiogrāfisks darbs.

"Es mēģināju restaurēt tā laika izjūtas. Tajā ziņā tas ir dokumentāls darbs. Arvien vairāk arī latviešu sāk idealizēt padomju laikus. Un šis ir pretpadomju romāns. Jo cilvēkiem nebija gaisa, ko elpot.

Tiem, pie kuriem es piederēju, un tādu bija ļoti daudz. Tāpēc es rakstu: ja latviešiem kā ebrejiem būtu ļauts izbraukt, tad simtiem tūkstoši izceļotu. (..) Nezinu, kāpēc es to neierakstīju, bet man [tolaik] bija skaidri formulēta doma: tā kā manas smadzenes šim režīmam nav nepieciešamas, jo es negribēju tam kalpot, tad es savas smadzenes nodzeršu nost. Tā cilvēki arī dzēra – vienkārši no bezizejas, no brīvības trūkuma," stāsta Rokpelnis.

Romāna galvenie varoņi ir 70.gadu radošie jaunieši un šodienas pensionāri, kuru dzīves lauzusi padomju sistēma. Lai gan konkrētu prototipu dzīvē viņiem nav, autors viņos salicis gan savas, gan laikabiedru domas, sajūtas un pat ģērbšanās stilu. Un grāmatā viņi dzīvo līdzās tā laika mākslas pasaules grandiem – Jānim Pauļukam, Konrādam Ubānam, Gunāram Piesim, ar ko jaunībā krustojušies paša autora ceļi.

Rokpelnis piemin arī muzeja bibliotekāri Mēriju Grīnbergu, kura Otrā pasaules kara beigās nosargāja daudz Rīgas muzeju dārgumu, bet vēlāk nebija padomju varas mīlēta. Par viņu šobrīd top filma „Mērijas ceļojums”.

"Es nemēģinu ar šodienas zināšanām un prātu attēlot Grīnbergu un to muzeju vispār. Es arī mēģināju parādīt to zināšanu apjomu, arī to žargonu, kāds bija tolaik. Protams, bija kaut kādi nostāsti, bet tie visi bija klusināti. Arī viņa pati centās ideoloģiski ļoti pareizi runāt. Es bieži vien biju piedzēries arī darba laikā, un tad es parasti palaidu muti, bet viņa neielaidās kaut kādās runās," atzina Rokpelnis.

Šādas "mazās vēsturītes” literatūrā apgāž mītu, ka varam uzrakstīt vienu lielu kopīgo vēsturi, saka Latvijas Radio žurnāliste un grāmatu apskatniece Anda Buševica.

Viņasprāt, šādi darbi, līdzīgi kā, piemēram, Valentīnas Freimanes atmiņas par pirmskara ebreju Rīgu vai Andreja Ļevkina atmiņas par 90.gadu krievu Rīgu ir ļoti svarīgi.

"Tas, ko apraksta Rokpelnis – muzeji, muzeju mazliet bohēmiskā vide – iespējams, ka tajā iesaistītie cilvēki ir vien pāris desmiti vai pāris simti. Tā ir ļoti neliela kopiena, bet šie mazie atmiņu segmenti ir ārkārtīgi interesanti, un to var uzrakstīt tikai aculiecinieks. Pats galvenais – manuprāt, Jānim Rokpelnim ir izdevies aprakstīt tās cilvēciskās attiecības, kas valdīja tajā laikā. Es it kā esmu starppaudze starp viņu un "millenium" paaudzi, bet arī man lasot jau tagad ir grūti noticēt, ka - jā, tā bija," atklāja Buševica

Pats Jānis Rokpelnis atzīst, ka nemīl lasīt, kā pats saka, "pļāpīgās grāmatas", un arī viņa jaunais romāns ir lakonisks – vien 88 lappuses. Bet autors uzsver: ne jau lappušu skaitā ir nozīme, bet gan struktūrā, laikmetā un intrigā.

"Sākumā man bija iecere veidot monumentālāku darbu, kur parādīt, kā strādā muzejs, kā strādā galerijas… Bet es jutu, ka nepavelkos. (..)

Kāpēc tas izrādījās samērā lakonisks romāns – jo man nepatīk pārāk tālu novirzīties no tās intrigas, aprakstīt dabu, pilsētas un tamlīdzīgi… Man patīk kā raksta Agata Kristi, Rekss Stauts, kur ir darbība," teica rakstnieks.

Rakstniece Inga Ābele par Rokpeļņa jauno romānu "Muzejs" teikusi: "Ietilpīgs lakonisms mijas ar krāsām, kuras trieptas bez jelkādas saprāta kontroles".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti