Bron-Hīts

Kritiķi

Bron-Hīts

Zelta Ābele | LALIGABA

Jānis Joņevs: Tīģera acs

Redzēt robežsituācijas un robežvietas. Saruna ar rakstnieku Jāni Joņevu

Lasītāju atsaucību jau guvis nesen klajā nākušais Jāņa Joņeva stāstu krājums “Tīģeris”. Radio “Naba” raidījumā “Bron-Hīts” Jānis Joņevs stāsta par jauno grāmatu, citām radošajām aktivitātēm un plašu rezonansi guvušā romāna “Jelgava '94” atskaņām.

Kaspars Zalāns: Uz grāmatas pēdējā vāka rakstīts, ka vienīgā pieņemamā literatūras forma ir krājums, jo, lasot romānu, mēs redzam, ar pirkstiem jūtam, kad tas beigsies, bet, lasot krājumu, nezinām, vai nākamajā lapā turpināsies šis stāsts vai sāksies jau nākamais, izņemot pēdējo stāstu. Ja krājums ir pieņemamā sižeta forma, kas ir romāns?

Jānis Joņevs: Nepieņemama sižeta forma, jo tur var sajust, redzēt, ka tuvojas beigas. Ja mēs gaidām no tādas sižeta literatūras kaut kādu pārsteigumu, tad vislabākais pārsteigums ir nezināt, kad tas beigsies. Kad mēs rokā turam Ļeva Tolstoja “Annas Kareņinas” otro sējumu, tad jau gluži labi redzam, ka drīz būs gals.

Kaspars Zalāns: Tu darbojies arī dramaturģijā un esi sarakstījis grāmatu “Slepenie svētki” bērniem.

Jānis Joņevs: Mani uzmeklēja Mārcis Lācis, aicinot viņam kaut ko uzrakstīt, un tā mēs kopā uzrakstījām trīs izrādes. Aizskatuvē grozīties pa retam ir forši. Reinis Pētersons, kurš taisījis vāku gan šai, gan iepriekšējai grāmatai, nodarbojas arī ar bērnu grāmatu ilustrēšanu un reiz teica, ka vajag kaut ko uzrakstīt viņa ilustrācijām, un to es arī izdarīju, bet tur jau tā teksta ir diezgan maz.

Kaspars Zalāns: Cik vispār grūti bija uzrakstīt stāstu krājumu pēc tam, kad biji uzrakstījis romānu?

Jānis Joņevs: Mazliet jau iepauzēju – pagāja septiņi gadi. Vai tas bija grūtāk vai vieglāk, es īpaši neatceros. Kad grūtības beidzas, es tās aizmirstu.

Ja romānā bija izmantoti autobiogrāfijas iespaidi, tad šeit es vēlējos vairāk darbināt iztēli un tikt kaut kur projām no iepriekšējā koncepta.

Bet tāpat jau kaut kādi autobiogrāfiskie elementi parādās, vienā brīdī reklāmas aģentūras vide tur spiežas iekšā. Krājumā ir vismaz daži stāsti, kuru varoņi ir tālu no Rīgas birojiem.

Signe Viška: Krājumā ir arī stāsts “Metode” par rakstnieku Ervīnu, kuram jāuzraksta stāsts par Latviju. Kādas ir tavas rakstīšanas metodes, kā tu izdomā sižetus, un kāds ir pats rakstīšanas process?

Jānis Joņevs: Protams, ka tas viss brīžiem ir mokoši, brīžiem ļoti skaisti, bet to metodi es vēl joprojām meklēju. Nevarētu teikt, ka man ir gari profesionāli rakstnieka gadi aiz muguras, tas jau viss ir vēl kaut kādā meklējumu procesā. Neesmu izlasījis nevienu grāmatu, kur būtu tie padomi, kā rakstīt, bet dažreiz uzduros dažiem. Šķiet, Orvelam bija seši padomi, ko cenšos ievērot. Bukovskim bija dzejolis laikam “How to be a great writer” un tur bija labi padomi, piemēram, dzert vairāk alu, un ka nekad nav par vēlu un, ja ir, tad arī nekas.

Bet īsto metodi es vēl nezinu, bet, kad es zināšu, to neteikšu.

Bet rakstot ir jāsaņemas zināmai garlaicībai, mazliet tā ir piespiešanās. Tu esi piespiedies, godīgi nosēdējis pie galda stundu, un nekas tur nesanāk, tad pēc tam var arī iziet ārā, un tad var gadīties, ka ejot pa ielu kaut kas ienāk prātā. Procesam vispār kaut kādam ir jābūt, pavisam tā debesu dots neatnāk, mazliet pašam jāpiedalās, jābūt gatavam kaut kādai rutīnai un garlaicībai.

Kaspars Zalāns: Man radās iespaids, ka vadmotīvi, kas vieno visus stāstus, ir “kas būtu, ja būtu realitāte, kurā ir kaut kas vai nav kaut kā” un otrs – brīvība, vēlmes un to attiecības, proti, vēlmju cena.

Jānis Joņevs: Realitātes nobīdes drīzāk varbūt ir forma, kā to risina, bet vadmotīvs ir šīs vēlmes, kā piepildās tas, ko cilvēks grib, un vai mēs paši vispār saprotam, ko mēs gribam, un vai mēs spējam vispār gribēt, ko mēs gribam. Tas vadmotīvs ir diezgan piņķerīgs.

Signe Viška: Vai krājumā ir kāds stāsts, kurš pašam ir īpaši mīļš un arī tāds, ar kuru mocījies?

Jānis Joņevs: Negribas jau izcelt vienu mīļāko bērnu. Man patika, kā pie manis atnāca stāsts “Spēle” – viegli, bez mokām. Laikam “Ceļojums” man arī ir, to es pabeidzu un teicu – “Malacis, maestro!”. Bet ar kuru bija ļoti lielas mokas… ja es tagad pateikšu, tad cilvēki lasīs un teiks – “Jā, tiešām samocīts”. Taču stāsti, ar kuriem bija tādas milzīgas problēmas, nemaz nav iekļuvuši šeit, tie palika aiz strīpas.

Signe Viška: Vai, rakstot stāstu krājumu, tev nebija sajūtas, ka atkal jāuzraksta kaut kas grandiozs, sabiedrība no tevis gaida kaut ko neaizmirstamu - kā “Jelgava 94”.

Jānis Joņevs: Tāpēc es gaidīju septiņus gadus, lai man pazustu šī atbildības sajūta, un tagad tā bija pazudusi, un tad es varēju droši kaut ko uzrakstīt. Tā sajūta man bija nākusi prātā, es domāju, ka no tās tiku vaļā, un es rakstīju šo bez domas, ka jātop hitam.

Signe Viška: Vai Rīga tev iedvesmo, līdzīgi kā Jelgava savulaik?

Jānis Joņevs: Jelgava labāk, protams. Bet arī Rīgā ir daudz skaista, ko redzēt. Man patīk visādas robežsituācijas un robežvietas. Piemēram, kad no Vecrīgas pāri 13. janvāra ielai ar kolēģiem gājām pusdienās uz “Stockmann”, no vienas skaistas vietas ejot uz otru, pa vidu bija jāiziet cauri tunelim, un pie tuneļa skvērs – geto pašā centrā, kur sēdēja salasīts tāds kā brīnuma galms no Viktora Igo “Nožēlojamiem”.

Mani vienmēr ir sajūsminājusi tā vieta, tur dzīvē var skaidri redzēt likuma robežu: tramvaja sliedes –

tām vienā pusē ir Vecrīga, kur, atverot aliņu, policija ir klāt vienā mirklī, bet otrā pusē visa tā kompānija varēja mierīgi sēdēt un dzert šņabi, tam netika pievērsta nekāda uzmanība.

Kaspars Zalāns: Vai zini, kāda bijusi rezonanse “Jelgavai '94” ārzemēs, kur tā tikusi tulkota?

Jānis Joņevs: Man nav īsti informācijas, kā. Latvijā, šķiet, uzņēma vislabāk. Likās, ka grāmatā aprakstītais fenomens ir lokāls, bet laikam pastāv kaut kādas universālas lietas. Daži francūži man ir teikuši, ka jūtas ļoti radniecīgi. Viens korejietis tagad grasās tulkot grāmatu, arī viņš tur kaut ko radniecīgu saskatījis ar Koreju, lai arī tā šķiet pavisam cita planēta.

Signe Viška: Bet mūzika – metāls vieno.

Jānis Joņevs: Jā, vieno, bet tulkošana nenotiek caur metālistu kanāliem, bet vai metāls ir pats galvenais tai grāmatā? Bet tas palīdz, protams.

Signe Viška: Vai tulkotāji tulkošanas procesā sazinās arī ar tevi? Prasa kaut kādas lietas un precizējumus?

Jānis Joņevs: Kad grāmata tika tulkota franciski, es to izlasīju pa īstam, pārlasīju, šķiet, četras reizes. Bet franču tulkojums ir precīzāks par oriģinālo versiju, tur visas vēsturiskās neprecizitātes ir izlabotas.

Kaspars Zalāns: Bet, ja tev ir jāatskatās, - kas, tavuprāt, padarīja šo grāmatu tik ļoti ejošu gan Latvijā, gan pēc tam arī globāli? Tas bija tas mūzikas aspekts vai kaut kas cits?

Jānis Joņevs: Mūzikai tur brīžiem nācās atkāpties. Daudzi jau teica, ka piedzīvojuši to pašu, tikai ar citu mūziku. Kāda tur ir tā veiksmes atslēga, to es īsti nezinu, jo izteikti tik dažādi viedokļi. Edgars Šubrovskis bija viens no pirmajiem, kas izlasīja šo grāmatu, un tad teica – “Tas būs hits”, taču es īsti viņam neticēju, man šķita, ka viņš, labs draugs būdams, mani māna. Bet viņš mani nemānīja.

Kaspars Zalāns: Kādi tev ir nākamie radošie plāni?

Jānis Joņevs: Vispār man tādi plāni ir, un es pie kaut kā darbojos, bet - kā pie latviešiem - izvairīšos par to runāt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti