“Grāmatas nosaukums labi raksturo autores pieeju aprakstāmajām dzīves situācijām: zem mānīgi gludas, mierīgi sadzīviskas virskārtas slēpjas bezdibeņi, kuros mutuļo neparedzami likteņa pavērsieni,” teikts apgāda paziņojumā medijiem.
Apgāds informē, ka krājuma stāsti turpina īsprozas tradīciju, kuru jaunākajā latviešu literatūrā šobrīd pārstāv tādas autores kā Jana Egle un Dace Vīgante. Šiem stāstiem raksturīgi esot psiholoģiski precīzi un niansēti portreti, bieži vien ar līdzjūtību un izpratni tie pievēršas “dzīves pabērniem”. Tomēr, lai cik skarba situācija arī nebūtu aprakstīta, autore prot raksturot savus varoņus kā daudzdimensionālus tēlus.
„Ar šo grāmatu latviešu literatūrā ienāk drosmīga autore, kurai piemīt spēja arī ļoti bēdīgus stāstus izstāstīt silti, iejūtīgi un ar cerību,” tā par Ramonas Indriksones tikko klajā nākušo grāmatu saka tās redaktore, rakstniece Ieva Melgalve.
Ramona Indriksone dzimusi Rīgā, bet kopš 80. gadu vidus dzīvo Cēsīs. Savulaik bijusi uzņēmēja, bet pēdējos 12 gadus strādājusi sociālajā jomā. Jau kopš bērnības viņai paticis rakstīt, bet nopietni tam pievērsties pamudināja mācības Literārajā akadēmijā, Ingas Žoludes prozas meistardarbnīcā.
Viens no viņas stāstiem par tēmu „Sieviete laukos” atzinību ieguva vēl 1980. gadu vidū, to godalgoja un nopublicēja žurnālā „Skola un Ģimene”.
Tomēr kaut kādā ziņā agrīnais stāsts sasaucas ar tematiku, kas raksturīga Ramonai Indriksonei arī šodien.
“Tāds kā dzīves izmisums un vientulība, un labsajūtu meklēšana kādās vielās. Netiek galā cilvēks ikdienā, nesaskata labās emocijas sevī, nemāk saskatīt, bet meklē kaut kur blakus,” savos darbos būtiskās tēmas apraksta autore.
80. gados gan stāstu rakstīšanai regulāri pievērsties nesanāca, Ramona Indriksone no Rīgas pārcēlās uz Cēsīm, bija ģimene, darbs, vēlāk viņa izveidoja individuālo uzņēmumu, pēc tam ieguva sociālo izglītību un 12 gadus nostrādāja šajā nozarē. Pēdējos piecus no tiem – Līgatnes novada sociālajā dienestā, strādājot ar nelabvēlīgajām ģimenēm.
“Nu jā, un tagad es esmu aizgājusi no šī dienesta. Jo notika tas, kas notiek ar visiem šāda veida speciālistiem – izdegšana. Novadā daudzas tās nelabvēlīgās ģimenes, atbildība ir mana. Pēkšņi zvans – kaimiņi zvana, ģimenei nav malkas, maziņš zīdainis, deviņus mēnešus vecs, salst. Un tad man pašai jādomā, kādus lēmumus pieņemt. [..] Tāda bezizeja. Un, kad es ielieku cilvēkā visu un viss iet pa apli...” savu pieredzi atklāj Indriksone.
Lai arī ļoti skarba, šī pieredze devusi bagātīgu vielu, lai to pārvērstu stāstos. Autore uzsver – tie nekādā gadījumā nav ļoti konkrētu cilvēku stāsti, jo visas klientu lietas ir konfidenciālas, bet situāciju un personāžu aizmetņi ir noskatīti no dzīves.
“Tās nav klientu lietas, kas ir šeit stāstos. Bet ir gadījumi, kas notikuši, par kuriem es nespēju klusēt, kas man ir jāizkliedz cilvēkiem – tieši tāda klaja mazo cilvēku izmantošana, kas notiek, un to neviens pat nezina,” uzsver Indriksone.
Stāstu centrā bieži vien ir tā sauktie dzīves pabērni, kuru dzīvi ir noteicis tas, ka viņu vecāki ir šķīrušies, dzēruši un nodevuši, bet paradoksālā kārtā stāstu intonācija, arī atainojot dzīves tumšās puses, ir drīzāk gaiša un cerīga. Realitāte gan neesot tik pozitīva.
Ramona Indriksone stāsta, ka piecu gadu laikā, ko nostrādājusi ar nelabvēlīgām ģimenēm, sastapusi tikai vienu vai divus veiksmes stāstus.
“Bet es pati iekšēji esmu ļoti gaiša vai pozitīva. Es vēlētos cilvēkos vairāk ticēt labajam un pievilties, nekā ticēt sliktajam un tad pievilties,” stāsta autore.
Grāmatai dotais nosaukums „Pāris metru zem ūdens” raksturo autores pieeju aprakstāmajām situācijām.
“Tas, ka cilvēks it kā nespēj pielāgoties tiem, kas ir tur augšā, nespēj uzpeldēt augšā, lai dzīvotu tā, kā pienākas. Kaut gan es nezinu, kā būtu jādzīvo, lai dzīvotu labi. Varbūt zem ūdens ir tā skaistākā dzīve,” atzīst Indriksone.
Ramonai Indriksonei savos stāstos ikdienas raupjo poēziju ļoti meistarīgi izdodas apvienot ar niansētiem noskaņu zīmējumiem. No lasītāja šie stāsti prasa iesaisti un sirdsgudrību, lai atšķetinātu arī vārdos nepateikto, bet tikai mājienos ievīto – tā par grāmata saka tās redaktore, rakstniece Ieva Melgalve.
“Ir ļoti dziļi izjusti stāsti par cilvēkiem, kurus uz ielas mēs bieži pat neievērotu, bet kuru dzīves ir ļoti piesātinātas. Ramonai piemīt spēja izstāstīt reizēm ļoti bēdīgus stāstus ārkārtīgi silti, iejūtīgi un ar cerību, kas mani absolūti fascinē,” stāsta Melgalve.
Dialogā ar lasītāju Ramonas Indriksones stāsti ir visīstākās provokācijas – tā par grāmatu izteicies teologs Guntis Dišlers. Bet rakstniece Inga Žolude akcentējusi, ka pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, ka Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu.
