“Bērnībā es daudz par vārda brīvību galvu nelauzīju, es izmantoju tos vārdus, kurus biju iemācījies, un acīmredzot mani vecāki toreiz pieturējās pie vispārējās politiskās virzības un man neko Padomju Savienību apdraudošu nebija iemācījuši līdz tiem [maniem] 7–8 gadiem, kad tas viss sabruka,” stāstīja Andris Kalnozols.
“Diezgan ilgu laiku, vēl arī deviņdesmitajos gados, kad Latvija jau bija neatkarīga, toni ģimenē noteica vectētiņš, kurš bija īsts komunists-ideālists. Viņš visu mūžu bija nolauzies pa visādām prokuratūrām, izmeklēšanām un priekšniecībām. Deviņdesmitajos gados daudzi viņa kolēģi jau dzīvoja vasarnīcās, bet viņš joprojām turpināja dzīvot savā vienistabas dzīvoklītī. Man vectētiņš uzticīgi mēģināja aizmālēt acis un ausis par to, kāds varētu būt komunisms, un par to, kā mēs visi vēlāk būtu gājuši veikalos un ņēmuši tikai to, ko jūtamies nopelnījuši.”
Bērnībā piedzīvoto sajūtu atblāzmas var atrast arī Andra Kalnozola vēl neizdotajā debijas romānā.
“Diezgan ilgu laiku un varbūt pat vēl joprojām, es jūtu tādu kā iestrādājušos kompleksu, ka man ir grūti sevi novērtēt. Es to vienmēr esmu saistījis ar šo sava vectētiņa nenormālo komunistisko fantāziju, kuru viņš man borēja bērnībā un kas uz mani ir atstājusi zināmu iespaidu. Tāpēc arī romānā es esmu to savu vectētiņu kaut kādā mērā iebīdījis iekšā. Tur ir tāds amizants tēls, ko es dēvēju par Ļeņinu un kas ir galvenā varoņa viens no čomiņiem – vecs pensionārs, kas arīdzan šausmīgi aģitē par komunisma vērtībām, bet tagad tas izklausās tā ļoti komiski,” klāstīja autors.
Romāns “Kalendārs mani sauc” ir dramaturga un režisora Andra Kalnozola debijas darbs prozā. Tas stāsta par jaunekli Oskaru, kurš dzīvo kopā ar savu māti pensionāri kādā Latvijas mazpilsētā un ir iemācījies no galvas visas vārda dienas, kuras iekļautas latviski lasāmajā kalendārā.
Autora lasījumu klausieties audio pielikumā – Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo".
